Выбрать главу

Es apjozu zaļo, durstīgo egli ar lampiņu virteni. Pēc tam tēvs man pa vienai sniedza krāsainas stikla bumbas, mazus ziemeļ­briežus, sniegavīrus un nosarmojušus spīdigus čiekurus. Kamēr es gudroju, kā lai iesāk sarunu, tēvs to iesāka. Viņš runāja un ru­nāja, bet es domāju, cik viss būtu vienkārši, ja viņš nebūtu piedzī­vojis sirdslēkmi. Jau biju pieradis šo cilvēku ienīst. Viņš izpostīja manu dzīvi. Reiz viņš teica - tiesa, tas bija sen -, ka labāk es tajā autoavārijā butu ņēmis galu. Viss, ko es darīju, viņu tracināja, aiz­vainoja, kaitināja un pazemoja. Es nekļuvu par garīdznieku, tā­pēc man nebija vietas nedz viņa sirdī, nedz prātā. D'Ambrici var­būt tieši to gribēja man teikt - piedod sev, ka neattaisnoji tēva cerības. Padoms bija labs, taču vieglāk uzklausāms nekā īsteno­jams. Tēvs kārtējo reizi bija apvedis mani ap pirkstu. Kļuvis vecs un slims, gandrīz jau mirst, un mans naids izplēn, un es gluži vienkārši nespēju viņam visu izteikt.

Es atkal paliku viens ar savu vainas apziņu, ar savu naidu, par kuru izmisīgi nosodīju sevi. Zinādams, ka tā nedrīkst būt, es daudzus gadus vērsu šo naidu pret sevi. Un nu es raudzījos uz vārgo viru sava priekšā, bet domās redzēju pavisam citu Hjū Dris­kilu, stipru un saltu, nicinājuma pilnu, nežēlīgu un kategorisku savos spriedumos…

-     Es šeit mazliet padomāju, - viņš sacīja, pasniegdams man Ziemsvētku vecīti zaļās, davanu pilnās ragavās, - par to nacistu un Baznīcas biznesu, savstarpējo šantāžu, Pija sazvērestību, par Erchercogu. Tas viss ir pretīgi, Ben. Taču tā ir pagātne, un drīz no šiem varoņiem neviena vairs nebūs, nāks jauna paaudze. Vai pa­tiešām tas vēl ir svarīgi?

-   Nē, nav. Ja pieveram acis un izliekamies neredzam ne slep­kavības, ne Indelikato villas pagrabā noglabāto salaupīto bagātī­bu kalnus. To pietiks ilgam laikam.

-      Ļoti labi. Baznīca būs ieguvēja. Nacistu laiks sen pagājis, bet māksla izdzīvoja. Tas viss paliks Baznīcai.

Sapratu, ka šis temats atduries strupceļā. Turklāt viņš nerunā par galveno, es nodomāju.

-    Paklausies, vai patiešām tu negribi uzzināt, kāpēc nogalinā­ja Veļu? Vai patiešam tu nesaproti, ka tieši tāpēc esmu šeit?

-    Domāju, ka esi ieradies kopā ar tēvu nosvinēt Ziemsvētkus…

-    Viņa visu zināja. Visu…

-   Nē, nē. Neesmu pārliecināts, ka mums tas jāapspriež tagad, Ben.

-    Acumirkli… - Es iekāru zarā vēl vienu spiguli un izslējos taisns. Tēvs rakņājās pa rotu kasti. - Runa ir par Veļu. Vai tad tevi neinteresē, kāpēc Horstmans sekoja viņai uz Prinstonu? Kā­pēc viņš to nogalināja? Kas viņam pavēlēja to darīt? Kāpēc viņam bija jānogalina Lokharts, Hefernans un tava meita?

-    ben… - Tēvs sniedza man vizuļu kaudzīti.

-   Tāpēc, ka Indelikato un Erchercogs baidījās no viņas, baidī­jās, ka Vela visu, ko zina, izstāstīs tev un man, un Lokhartam… Sandanato aizvilināja mani uz dīķa, lai Horstmans varētu mani nogalināt, jo viņi baidījās, ka Vela pirms nāves man visu izstāstī­jusi. Arī tu būtu nogalināts, bet tevi piemeklēja sirdslēkme, tāpēc viņi nolēma nogaidīt un paskatīties, kas ar tevi notiks… Pēc Īrijas, varbūt agrak, viņi pārdomāja un lika mani mierā. Vai viņiem kāds padeva ziņu, lai man neuzbruk? Kāpēc viņi rimās? To es nezinu, taču gribētu uzzināt. Tāpat kā gribētu uzzināt ko vairāk par Erc­hercogu. Viņi nogalināja dažādus cilvēkus, bet mani piepeši no­lēma neaiztikt. Kāpēc?

Tēvs ielēja divās glāzēs viskiju, pievienoja ledu un vienu glāzi pasniedza man.

-   Lai musu ienaidniekiem stipri pretinieki, - viņš noteica, pie­skandinādams savu glāzi manējai.

Es gaidīju, ka tēvs teiks vēl ko, vienalga ko, taču viņš piegāja pie egles un uzlika uz zariem spīdīgas strēmeles, tik smalkas kā matus.

-    Vai tevi nekad nav interesējis, kāpēc Vela piepeši sāka uzdot jautājumus par tevu Governo? - Man gribējās tēvu sapurināt, sais- tīt viņa uzmanību, panākt kaut kādu reakciju. - Vai tev nelikās savadi, ka, atbraukusi uz Prinstonu, viņa uzreiz apjautājās par Governo slepkavību, jā, slepkavību, nav jēgas to noliegt. Es nespē­ju saskatīt sakarību. Tātad, uzzinājusi par Baznīcas netīro pagātni un tagadni, viņa ierodas mājās… un ko dara? Sak u/dot jautāju­mus par tēvu Governo. Saistībai jābūt. Veļa nekad nerīkojās bezjē­dzīgi. Esmu ilgi par to domājis un pavisam nesen izdarīju dažus secinājumus.

-   Patiešām? Tad jau gan tu man esi ļoti gudrs, Ben! Taču es ne velna nesaprotu, par ko tu runā. Kāpēc gan tu nevarētu mazliet iedzert un pabeigt egles rotāšanu? - Atslējies pret kamīnu, viņš grozīja glāzi ar dzintaraino šķidrumu. Liesmu atmirdzumi kris­tālā uzzibsnīja visās varavīksnes krāsās. Par spīti nogurušajai sejai, tēvs, kas bija ģērbies pelēkās biksēs un mīkstā pērļu pelēkā svīterī, izskatījās lieliski. Saltās acis, kurās bija atgriezusies dzirksts, it kā atspoguļoja manu izmisumu un vilšanos. Viņam patika agresivitāte, un tās pazīmes viņš tikko bija manī ieraudzī­jis. Ikviens izaicinājums viņu uzmundrināja. - Veļa interesējās par tēvu Governo tāpēc, ka acīmredzot bija atcerējusies, ko māte sacī­ja gan viņai, gan man.

-   Tava māte? Kāpēc jātraucē nabaga dvēsele? Vienalga, vai tā radusi mieru vai joprojām dēmonu plosīta… - Kamīnā sprēgāja uguns, skursteni svilpoja vējš. - Vai tu nebaidies ragus aplauzt, dēls?

-   Tu nogalināji tevu Governo, - es teicu. - Un Veļa to zināja.

-Jā, viņu nogalināja, - brīdi klusējis, tēvs atbildēja. Viņa balss

bija rāma un neizteiksmīga, un tas biedēja vairāk neka kliegšana. - Tajā ziņā tu nekļūdies. Taču to neizdarīja tavs tēvs. Ja būtu no­galinājis to nožēlojamo draņķi, es atzītos un vēl kļūtu par varoni. Un visi mani cienītu. Taču es viņu nenogalināju. Gluži vienkārši izdarīju muļķību, tādējādi sagādādams sev lielas nepatikšanas, taču citas iespējas toreiz man nebija. Uzrāvu viņu ābelē… patie­šām biju ka prātu zaudējis, kā apstulbis… Pēc tam izmantoju savu ietekmi, lai patiesību noslēptu. Vari ticēt, vari neticēt. Dzīvē gadās situācijas, kad vīrietim jāriskē, Ben. - Malkodams viskiju, tēvs vēroja mani.

-    Nesaprotu! Kāpēc tas bija jāslēpj, ja varēji kļūt par varoni?

-   Bruņnieciskums. Cik tu esi neattapīgs, Ben! Governo nogali­nāja tava māte. Aci nepamirkšķinādama!

Man ietrīcējās kājas. Šķita, ka egle salīgojas. Cilvēks, kuru tik ilgi biju ienīdis, slīdēja no manis prom.

-    Neko nesaprotu…

-   lāva māte bija savāda sieviete… nezinu, vai tas ir īstais vārds. Ļoti ilgi slimoja. Nav runa tikai par dzeršanu… sasodīts, es nevē­los apspriest šo jautājumu ar tevi, viņas dēlu! Turklāt viņa pelnī­jusi cieņu kaut vai tāpēc, ka ir tava māte. Tas, ko vēlos teikt, daudz no tas nelaupis. Kas notika ar tēvu Governo, es izstāstīšu, jo biju viņa nāves aculiecinieks. - Tēvs nopūtās un sarauca pieri. - būtu labāk, ja tu liktu tam visam mieru! Tu esi mans dēls, bet tevi ir kaut kas no mežoņa. Lauzies visur iekšā, ne ar ko nerēķinies, ne­saproti, kad jāapstājas. Nemāki uzvesties. Gluži tāpat kā Vela. Droši vien iedzimtība. Izrādās, pats esmu visā vainīgs. - Tēvs no jauna piepildīja glāzi. - Tajā dienā devos uz svarīgu tikšanos Ņu­jorkā un vakarā atgriezties mājās negrasījos. Ak, pagājis gandrīz pusgadsimts, taču atceros visu līdz pēdējam sīkumam… Tikšanos pēdējā brīdī atcēla, un es braucu uz mājām. Prinstonā ierados ap­mēram pusdesmitos. Bija ziema, visur sniegs, auksts. Uz piebrau­camā ceļa stāvēja vecs Chevy, kapelā dega gaisma, bet es nepie­vērsu tam īpašu uzmanību. Novietoju mašīnu garāžā, brīdi tur uzkavējos un devos mājā iekšā. Tur priekšā bija tēvs Governo ar sporta kreklu mugurā un zeķēm kājās… nu, gluži kā muļķīgā ko­mēdijā… bet māte bija kaila. Neaizmirsti, dēls, ka tu apsūdzi ma­ni slepkavībā un es paskaidroju, kas īstenībā notika; Viņa grūda to projām, izlikās, ka pretojas, un darīja to tikai manis dēļ. Tēvs Governo, seksuāli uzbudināts, pagriezās pret mani un sastinga gluži kā zaķis automašīnas lukturu gaismā. Acīmredzot viņi bija milējušies uz grīdas kamīna priekšā… Un brīdi, kad viņš tā stāvē­ja un skatījās uz mani, droši vien prātodams, ko lai saka bīska­pam, kad tas par šo gadījumu uzzinās, tava māte ar smagu Voter- fordas kristāla karafi iebelza viņam pa galvu. Piemērotāku ieroci priestera, meitu mednieka, savaldīšanai grūti iedomāties. Tu va­rētu sev ieliet, dēls.