Es pamāju, iešļācu glāzē viskiju un malku iedzēru. Arā žvīgo- ja vējš, pret jumta logu grabinājās sīks sniegs.
- Viņa mēģināja man iestāstīt, ka Governo viņu izvarojis. Priesteris gulēja uz grīdas kā baļķis, viņa kaila kaut ko vervelēja, un tajā visā no komēdijas vairs nebija ne smakas. Es liku viņai apģērbties, iedzert un teicu, lai aizmirst, ka viņa atvērusi Governo durvis… Man bija skaidrs, ka viņi satiekas jau sen. Pēc tam piezvanīju uz Ņujorku Drū Samerheisam un lūdzu, lai viņš steidzami atbrauc uz Prinstonu. Drū bez liekiem jautājumiem sēdās savā Packard un notikuma vietā ieradās pēc vieniem. Tava māte jau bija gultā, gandriz nemaņā, un es izstāstīju Drū, kas noticis. Līdz mirklim, kad viņš ienāca pa durvīm, neko nebiju aizticis. Mēs iedzērām. Tēvs Governo gulēja uz paklāja. Bridi lau/.ijuši galvas, mēs ar Drū nospriedām, ka šajā incidentā iejaukt tavu māti nedrīkst vairāku iemeslu pēc. Veselība viņai bija trausla. Policijai nebija jāzina, ka viņa ielaidusies dēkā ar priesteri vai tas viņu izvarojis, vienalga. Nebija svarīgi ari, kas vainīgs priestera nāvē, es vai viņa. Policija sāktu uzdot jautājumus, un tas nobeigtu māti pavisam. Tā nu mēs ar Drū līķi apģērbām - riebīga padarīšana, es tev teikšu, - un sākām gudrot, ko ar to lai iesāk. Drū ieteica mironi izmest pēc iespējas tālāk, taču tā mēs nevarētu ietekmēt izmeklēšanu, kas galu galā novestu pie mātes… Mēs strīdējāmies, izteicam neskaitāmas idejas un galu galā pamatīgi piesūcāmies. Tad es ieminējos, ka vislabak butu imitēt pašnāvību. Drū piekrita, un mēs iznesām nedzīvo ķermeni dārzā un pakārām ābelē. Atceros, tobrīd sniga… Un nevajag man norādīt, ka esmu pastrādājis briesmīgu noziegumu! Jo savu mēs panācām. Drū aizbrauca veco priestera Chein/ uz lauku ceļa un pameta. Es sekoju viņam ar Pac- kurd, mēs atgriezāmies mājās, un tad viņš aizbrauca uz Ņujorku. Tas ir viss, kas tev jāzina. Mēs ar tavu mati nekad par to nerunājām. Tādi ļaudis mēs esam, velns parāvis! Un tā visa ir patiesība… un man vienalga, ko tu par to visu domā! Tava māte bija ļoti vientuļa, es, viņas virs, biju tālu no pilnības, un viņa ņēma un sapinās ar to glīto priesteri. Un viņš par to samaksāja. Vainīgs bija Governo, nevis tava māte, un tāpēc es nevēlējos, ka viņu apglabā svētītā zemē, kur guļ kārtīgi cilvēki! Ak, tas bija sen… Tā ka nomierinies, Ben. Ģimenes noslēpums, skelets skapī. Nu un tad? - Viņš pienāca man klāt, blēdīgi uzsmaidīja, tad pievērsa skatienu eglei. - Vajag vairāk spiguļu. - Tajā brīdi es piepeši jutu sev uz muguras viņa plaukstu, kas mani viegli paplikšķināja. Es acumirkli atcerējos mūķenes mitrā vilnas tērpa smārdu, mani atkal apskāva tās sievietes rokas. Kāds atvieglojums mani toreiz pārņēma, kad viņa piekļāva mani sev klāt! Kārdinājums bija pārāk liels, un es atkal biju mazs zēns. - Es tevi pārsteidzu, vai ne, dēls?
- Jā, - es atbildēju, - pārsteidzi. - Pirmo reizi tēvs man pastāstīja kādu no saviem noslēpumiem, pirmo reizi uzticējās. Man acīs nez kāpēc sariesās asaras, un es jutos kā pēdējais nejēga. Es aizgriezos, nevēlēdamies, ka viņš mani tādu redz. Mēs no jauna pievērsāmies eglei, papildinādami zarus ar vizuļiem. Tajā brīdi ārpusē atskanēja skaļš krakšķis. Es sarāvos.
- Vējš kokiem lauž zarus, - tēvs noteica.
- Tātad Vela maldījās tāpat kā es?
Viņš pamāja ar galvu.
- Smieklīgi… Mani bērni noturējuši mani par slepkavu. Mani bērni pārāk daudz domā, tāpēc ari izdomā diez zina ko. - Vārdi pār lupām vēlās mazliet neskaidri - vai nu no izdzertā viskija, vai sevi atgādināja slimība. Kārnais tonis pagaisa, toties balsi ieskanējās aizkaitinājums un īgnums. Tam iemesls varbūt bija atmiņas par briesmīgo nakti. Varbūt iemesls biju es…
- Vai Veļa tev izstāstīja par savām aizdomām?
- Ben, beigsim šo sarunu. Esmu zaudējis meitu, bet par dēlu… ne reizi vien esmu domājis, ka butu labāk, ja dēla man nemaz nebūtu… Viņš ierodas un apsūdz mani slepkavībā! Ak kungs! Bet to jau varēja gaidīt. - Tēvs noņurdēja lāstu, tad savaldījies teica: - Derētu mazliet mūzikas, Ben. - Viņš pamāja uz atskaņotāja pusi. - Uzliec Bēthovena Trio. Vakara noskaņai tas būs īsti piemērots. Ar šo Trio man saistītas atmiņas. Trīsdesmitajos gados Romā iēpazinos ar d'Ambrici. Bijām jauni un dzīvespriecīgi. Kādu vakaru nopirkām biļetes uz koncertu… Tas bija lielisks vakars, muzikantu sniegums mūs aizkustināja. Kopš tā laika esmu iemīļojis šo skaņdarbu. Pēc tam d'Ambrici uzdāvināja man šo lielo, smago plati īpašā apvākā. Bēthovena Trio. Numur deviņdesmit septiņi, Si bemola mažors. - Tēvs pacēla pie lūpām glāzi.
Es piegāju pie skaņuplašu plaukta un atradu īsto plati zem Kabaļevska Koncerta čellam. Rindā tā bija otrā.
Es paņēmu plati rokās, un nākamajā mirkli man aizrāvās elpa. Šausmas, kādas mani pārņēma, nebija salīdzināmas ar tām, ko toreiz jutu kapelā, ieraudzīdams Veļas mirušo augumu un saoz- dams viņas asiņu un apsvilušo matu smārdu, šķita, ka man uzvēdījusi elles saltā elpa, dvaka no paša nelabā mutes. Jutos tā, it kā man smadzenes būtu caururbusi lode. Tik neizmērojamam ļaunumam manā vārdu krājumā trūka vārda! Tas bija kas baisāks par Veļas nāvi… es biju spiests ielūkoties cilvēka nelietības bezdibeni, un mani pildīja naids un riebums.
Plate bija ierakstīta tūkstoš deviņi simti sešdesmit sestaja gadā. Izpildītājs bija "Suka trio" - Jozefs Suks, Jozefs Šukro un Jans Paņenka.
Kaut ari šis skaņdarbs, ko mans tēvs un d'Ambrici bija baudījuši Romā pirms kara, kurš noteica viņu tālākos likteņus, bija pazīstams ar nosaukumu "Trio nr. 7, Si bemola mažorā, opuss 97", uz šis plates bija minēts vēl viens nosaukums. Tas bija rakstīts uz apvāka ar roku.
"Erchercogs. Trio."
Beidzot es uzliku plati uz diska un ieslēdzu atskaņotāju. Rokas man tricēja.
- Vela bija visu sapratusi, vai ne? - Es no jauna pagriezos pret tēvu.
- Es jau tev teicu, Ben. Tu un tava māsa pārāk …
- Vela zināja, ka tas esi tu. Kaut kā bija to izsecinājusi. Viņa zināja… - Man bija grūti runāt. - Viņa zināja, ka Erchercogs esi tu.
- Pie velna, ko tu runā?
- Viņa zināja, ka tu esi Erchercogs. Ka esi kopā ar Indelikato un dari visu, lai d'Ambrici nekļūtu par pāvestu…
- Muļķis tu esi! Neko neesi sapratis!
- Vela atbrauca uz mājām, lai tevi brīdinātu, ka to visu publicēs. Tajā dienā, kad viņu nogalināja, tu satikies ar viņu. Visi tavi alibi, visas šis sanāksmes Ņujorkā nav ne plika graša vērtas, neviens to nav pārbaudījis, jo tu esi Hjū Driskils! Ja vajadzēs, alibi tev nodrošinās pat prezidents! Vela acīmredzot gribēja ar tevi aprunāties, gribēja, lai tu viņu pārliecini, ka viņa kļūdījusies… Bet tu, nolādētais izdzimteni, gādāji, lai Horstmans viņu nogalina! Tu glābi savu ādu, savu netīro sazvērestību! Un tāpēc Veļai… - naids mani smacēja nost, acu priekšā mirgoja oranžsarkani loki, - un tāpēc Veļai bija jāmirst…