Mūzika spēlēja. Glāze izkrita tēvam no rokas un saplisa uz akmens grīdas kamīna priekšā.
- Mans pienākums bija glābt baznīcu! - Viņš nobālēja, paspēra soli uz priekšu, bet salīgojās un nokrita uz stikliem. Pacēlis roku, viņš raudzījās, kā no vietas, kur bija iedūrusies lauska, plūst asinis, un kliedza: - Es biju spiests upurēt pašu dārgāko, kas man bija! Viss baznīcas dēļ, ben, viss tikai baznīcas dēļ!
TREŠĀ NODALA
DRISKILS
Mēdz teikt, ka grēksūdze ir svētīga dvēselei, taču, klausoties tēvā, mani pārņēma šaubas, vai dvēsele viņam vispār ir. Viņš bija to pārdevis jau sen, un es neticēju, ka ar grēksūdzi to varētu atgūt.
Dvēseli, lai arī kāda viņam tā bijusi, viņš bija pazaudējis, un savā priekšā es redzēju tikai nožēlojamu vraku. Šī būtne bez dvēseles radīja vienīgi bēdas un nelaimes, un tai piemita spēja bezgalīgi nodot, un tas notika uz visu gatavās Baznīcas un Tā Kunga labā. Tikpat labi varēja pielūgt tīģeri, tam kalpot, tā vārdā nogalināt un beigās tam kļūt par barību.
Runādams ar mani, viņš sēdēja blakus ugunij uz kamīna malas un auklēja klēpī savu asiņaino delnu. Lielais Hjū Driskils, kas brīvi varēja iet iekšā un ārā Baltajā namā, kas apgrozīja rokās milzu bagātību, to nemitīgi vairoja un baudīja tās sniegto varu un ietekmi, lielais Hjū Driskils, kas uzsūtīja savai meitai slepkavu, kas nodeva savu veco draugu un, jā, protams, izglāba dzīvību pāvestam ar apšaubamu reputāciju. Hjū Driskils, kas, glābdams sievu, gādāja, lai viņas upuris netiktu apglabāts Baznīcas zemē. Hjū Driskils, kas bija saistījis savu dzīvi ar Katoļu baznīcu un uzskatīja, ka vislabāk zina, kādai tai jābūt, tāpēc bija izlējis daudz, asiņu, lai saglabātu Baznīcu tādu, kādu vēlas to redzēt. Viņš nicināja dēlu un nu sēdēja starp glāzes lauskām ar stikliem savainotu plaukstu un sūdzēja grēkus tam pašam kvēli nīstajam dēlam, kurš tajā brīdī viņu tik ļoti neieredzēja, ka valdījās, lai nepagrābtu krāsns kruķi un tēvu nenodauzītu līdz nāvei…
- Indelikato teica, ka Veļa pārāk daudz zina, - tēvs klusi sacīja. Viņa klīstošais skatiens pievērsās te savām rokām, te man, it kā viņš meklētu izskaidrojumu tam, kas ar viņu noticis. Ar asinīm notriepto seju viņš izskatījās pēc indiāņa, kas nostājies uz kara takas, taču ne uz kādu kauju vairs nebija spējīgs.
- Indelikato, - es atkārtoju un, raudzīdamies sprakstošajā ugunī, atcerējos dunci ar izrakstīto zelta spalu, kas rēgojās no Indelikato krūtīm. Tēva seju klāja sviedri, bet viņš to nemanīja. Acīmredzot sūdzēt grēkus nebija viegli, turklāt viņš centās sevi attaisnot.
- Indelikato un es, neviens cits no senajām dienām nebija atlicis. Vēl, protams, d'Ambrici, taču viņam trūkst veselā saprāta, viņš nesaprot Baznīcu. Uzskata, ka tai jādanco pēc viņa stabules… Mēs ar Manfrēdi izpratām Baznīcu, zinājām, kāda tā bijusi… un kāda ir tagad. Baznīcas daba ir nemainīga, mēs tai kalpojam, un tai nav jākalpo mums. D'Ambrici to nespēj saprast. Ar savu kritisko garu viņš inficēja Veļu… Indelikato man stāstīja, ka Veļa grasās iznīcināt mūsu Baznīcu. Veļa, d'Ambrici un Kallists, d'Ambrici ieliktenis. Taču tad iejaucās Dievs un uzsūtīja Kallistam sli- mibu. Un mčs turpinājām ciņu, jo vajadzēja sagatavoties Kallista nāves brīdim…
Tēvs runāja, un es brižam raudzījos viņa nosvīdušajā un asinīm notrieptajā sejā vai lūkojos ugunī, vai ari klausījos vēja gaudās un skrapstēšanā, ko, sizdamies pret jumta logu, radīja sniegs. Ziemsvētku egle, īsts bērna sapnis, istabas vidū mirdzēja krašņa un brīnumu pilna.
- Lai cik tas neticami, Vela visu uzzināja, izpētija, rekonstruēja notikumus, turpināja rakņāšanos aizvien dziļāk un dziļāk, viņa vienmēr tāda bija…
- Nestāsti man, kada bija Vela, - es viņu pārtraucu.
- Slepkavības… gan kara laikā, gan tagad. Viņa visu saprata… ka d'Ambrici bija Simons, Indelikato - Kolekcionārs, saprata, ka esmu Erchercogs, cilvēks, kurš izglāba pāvestu, bet raudzījās uz to diemžēl pavisam citādām acīm, pavisam citādām! Baznīca pārcietusi ne vienu vien uzbrukumu, un mēs ar Indelikato mēģinājām atrisināt situāciju, taču Veļas savāktie pierādījumi… nē, tas bija par daudz pat šajā straujajā plašsaziņas lidzekļu attīstības laikmetā, šajā žurnālistu izmeklētāju gadsimtā. Tev jāsaprot, ben, ka pirmo reizi vēsturē bija uzradies cilvēks, kurš patiešām varēja Baznīcu izpostit, izlikt apsmieklam visas pasaules televīzijas kanālos, - un tā bija pasaulē pazīstama mūķene, ko uzskatīja par tikumības paraugu, cienīja par viņas aso prātu, gudrību, par labdarību un viņas darbiem!
Tikai padomā, Ben! Televīzijas studijās tavu māsu dievināja. Viņa spētu pārliecināt ļaudis, ka vēsture atkārtojas, un cītīgie reportieri mestos rakt vēl un vēl, kaut tuneli līdz Ķīnai! Viss sabruktu, vai saproti? Pāvests bija uz nāves gultas, no jauna uzpeldēja stāsti par Jāņa XXIII un Jāņa Pāvila 1 nogalināšanu, šoreiz tie tik viegli nenoklusīs, turklāt nepatikšanas ar Vatikana Banku, pašnāvības, slepkavības un krāpšanas… Viss tiek celts dienas gaismā, turklāt eļļu ugunī ielietu pēdējie Veļas atklājumi… - Tēvs notrauca no pieres sviedrus, un plaukstā iedūries stikla gabaliņš atstāja uz pieres sarkanu švīku. Man ienāca prātā simboli - asiņojoša piere, ērkšķu vainags, moceklis, kas cieš savas ticības, savas Baznīcas dēļ. - Tā būtu antikristu uzvara, Romas Baznīcas beigas… un vainiga butu mana meita, Ben. Nevienu savā mūžā neesmu tik ļoti mīlējis kā viņu… Es viņai to teicu, taču apturēt nespēju. Viņa bija nelokāma. Nezinu, kā viņa bija uzzinājusi, ka esmu Erchercogs, taču viņai bija veca fotogrāfija no Rihtera kabineta, un viņa man pavēstīja, ka es esot Erchercogs, vienmēr tas esot bijis, SIB aģents, kara laika varonis, mūžīgais Baznīcas kalps. - Es klausījos, ko tēvs saka, bet dzirdēju Veļas balsi. Viņa bija nepiekāpīga, īsta cīnītāja, iespējams, viņai gēnos bija slepkavas instinkts. - Vai zini, ko viņa man sacīja? Viņa sacīja: "Un tu, dārgais tēti, viņus visus nofotografēji, vai ne? Un tieši tu nodevi savu draugu d'Ambrici tam draņķim Indelikato!" Viņa nosauca Manfrēdi Indelikato par draņķi, Ben! Kas vispār notiek? Ko tas nozīmē, ka mūķene uzdrošinās ņemt mutē tādus vārdus?
- Tas nozīmē, ka mūķenei bija taisnība. Indelikato bija draņķis. - Varbūt tajā brīdī, atcerēdamies Veļu, es pasmaidīju. - Tas vēl bija maigi teikts, acīmredzot viņa negribēja aizskart tavas jūtas.
- Viņa nesaprata, ka Indelikato un Pijs - es pazinu šo cilvēku, Ben, - rūpējās par Baznīcu, nedomādami par mirkļa morāli… Ak Dievs, ko lai vispār saka par d'Ambrici, Ben? Viņš taču gribēja nogalināt pāvestu! Viņu vajadzēja apturēt! Tā kā biju viņam tuvs draugs, es varēju viņu gluži vienkārši nogalināt! Taču es mīlēju viņu… un tāpēc nodevu! Taču Veļa man paziņoja, ka es, redziet, esot rīkojies nepareizi, nododot sazvērniekus, lai glābtu pāvestu! Tas bija neprāts, Ben! Lai ari ko viņa darīja, tas viss bija neprāts! Bija aizmirsusi visus savus mūķenes solījumus, kļuvusi par Lok- harta piegulētāju! Vai saproti? Nē, tu nesaproti… Es izdarīju to, ko man vajadzēja izdarīt. Pēcpusdienā devos no mājas prom, un Horstmans gaidīja uz Prinstonas ceļa. Mana aizbraukšana viņam bija signāls… - Tēvs raudāja. - Tas bija ļaunākais bridis manā mūžā. Tā bija tumsas sirds, Ben, un tu nezini, ko tas nozīmē…
- Jā, tēvs, viegli tev nav bijis. Esi izgājis caur īstu elli… - Man acu priekšā satumsa, cik ļoti es vēlējos viņu nogalināt… tagad, uzreiz.