Horstmans man uzsmaidīja.
- Vēl viena rotaļpistole, mister Driskil?
- Nē, - es atbildēju, - šī ir īsta.
Lode sadragāja Horstmana krūškurvi un iesvieda viņu lāča ķetnās, kur viņš palika, sastindzis ar izbrīna un sāpju izteiksmi sejā. biju nogalinājis viņu ar pirmo šāvienu, taču manī kūsāja naids. Biju gaidījis sasoditi ilgi, turklāt man trūka publikas, jo biju sagatavojies nākt klaja ar paziņojumu. Tāpēc manā vārdā runāja revolveris. Katrs šāviens kliedēja manu izmisumu un naidu, un elpot kļuva viegāk un vieglāk. Katarse. Attīrīšanās. Ugunskristības ar četrdesmit piekto kalibru.
- Manuprāt, tu viņam trāpīji, Ben, - aiz muguras atskanēja klusa Danna balss.
Es piezvanīju Menanderas policistiem un ugunsdzēsējiem un izsaucu neatliekamo palidzību, lūgdams atbraukt cik ātri vien iespējams. Pec tam no kamīna izvilku tēva apdegušo līķi. Telpa baismīgi oda pēc apdegušas miesas. Artijam Dannam necik daudz palīdzēt nespēju. Viņš vai nu izdzīvos, vai ne - tas bija atkarīgs no organisma. Es apņēmu viņu ap pleciem un runāju ar viņu, neļaudams aizmigt un nomirt. Sacīju, lai viņš skatās uz Ziemsvētku egli. Pa izsisto loga aiļu istabā krita slapjš sniegs un pūta ledains vējš.
Pēc brīža es sāku dziedāt Ziemsvētku dziesmas. Tēvs Danns manās rokās sakustējās, un es dzirdēju viņu čukstam:
- Dievs Tas Kungs ir jautrs zēns,
Un nevienam prāts nav sērs…
Tā arī mūs atrada.
Telpā griezās sniegpārslas, kuplajā eglē priecīgi mirgoja uguntiņas, un tai blakus dzisa divu diženu grēcinieku ķermeņi, kuru dvēseles jau bija devušās ilgā un tālā ceļojumā, jau bezmērķīgi klaiņoja kaut kur tumsā, kas agri vai vēlu paņems mūs visus.
DUSI MIERĀ
Ziņa par tēva nāvi ieņēma pienācīgu vietu avīžu un žurnālu pirmajās lappusēs, taču to ātri nomainīja vēsts par Viņa Svētības pāvesta Kallista aiziešanu mūžībā. Pēc maniem paviršiem aprēķiniem, pāvesta sirds bija apstājusies apmēram divpadsmit stundu pec tam, kad Augusts Horstmans nošāva manu tēvu. Ja atmeta emocijas un psiholoģiskos zemtekstus, visu, kas bija noticis, varēja salīdzināt ar deviņpadsmitā gadsimta Anglijā populāru spēli ruleti, kurā pēdējais dzīvs palikušais spēles dalībnieks saņem lielo balvu, lzskatijas, ka beidzamais dzīvais karavīrs ir kardināls d'Ambrici. Vai viņa balva būs Pāvesta krēsls?
Pēc notikumiem medību namiņā mani apbēra jautājumiem, uz kuriem atbildēt es gluži vienkārši nedrīkstēju, lai nesāktos "skeletu atrakšana". Man atlika tikai viens - vērsties pie Drū Samer- heisa. Viņš izmantoja savu ietekmi, lai vāks katlam netiktu norauts. Nakts vidū viņš pamodināja arhibīskapu kardinālu Klammeru, kas sāka raustīt vajadzīgos pavedienus, un drīz vien skatuve ietinās necaurredzamā dūmakā. Samerheiss nebija Erc- hercogs, taču viņa dzīslās ritēja gan Hērakla, gan Makjavelli asinis.
Kad pajautāju, ko viņš toreiz darīja Aviņonā, Samerheiss mēģināja izlocīties. Redzēdams manu uzstājību, viņš paskaidroja, ka jutis bailes. Nopratis, ka Baznīcas iekšienē ieperinājies audzējs, taču neesot sapratis, ko īsti tas skāris. Viņš mēģinājis novērst triecienu no manis. "Atvaino, Ben, ka tev vajadzēja samaksāt tādu cenu." Ak Dievs, viņš bija mani sargājis!
Oficiālā versija pauda, ka tēva slimā sirds negaidot viņu pievīlusi. Sic transit* No mums aizgājis kara varonis, mitra vēstnesis, uzticams Baznīcas kalps līdz mūža galam.
Augustu Horstmanu klusi apglabāja nelielā kapsēta Pensilvā- nijas kalnraču pilsētiņā līdzās vecu un vientuļu katoļu garīdznieku pansionātam. Tēvu Dannu nogādāja privātā slimnīcā, kur * Sic transā gloria intiudi (lat.) • Tā paiet pasaules godība.
ārstēja vienīgi ļoti bagātus, slavenus un ietekmīgus cilvēkus. Jau pēc divdesmit četrām stundām bija zināms, ka viņš dzīvos.
Pēc visiem šiem sarežģītajiem notikumiem man vajadzēja vēl pāris reižu apmeklēt Menanderu, lai nokārtotu vairākus finansiālus jautājumus. Menanderas varasvīri ar prieku uzklausīja ziņu, ka no baznīcas fondiem un anonīmu katoļu miljardieru dziļajām kabatām saņems līdzekļus pilsētas vajadzību apmierināšanai. Turklāt man, sava tēva mantiniekam, piedienēja ziedot gan ugunsdzēsēju depo, gan turienes slimnīcai, gan slidotavas un vidusskolas sporta halles celtniecībai. Samerheiss teica, ka tēvs pat pēc nāves turpina savus labos darbus.
Atvadīšanās no Hjū Driskila notika Svētā Patrika katedrālē Piektajā avēnijā. Ielu nosprostoja limuzīni, procesiju pavadīja zilos mundieros ar spožām pogām tērpušos jātnieku eskorts, no zirgu nāsīm cēlās tvaiks, pie dzidrajām debesim spoži spīdēja saule, televīzijas kameras sekoja ikvienam sēru brīža dalībniekam. Kardināls Klammers jutās aplaimots, jo vakara ziņās bija uzaicināts par runātāju pirmajā sižetā. Rokfellera centra slidotavas vidū slējās brinišķiga Ziemsvētku egle, un neapmierināti pircēji īgņojās, ka Ziemsvētku rītā uz vairākām stundām avēnijā slēgta pieeja veikaliem. Kad viss bija beidzies, tēvu katafalkā aizveda un viņu pavadīja tikai piederīgie un tuvākie draugi, bet pārējie šīs- pasaules varenie un ietekmigie atgriezās Volstrītā, Olbani, Vašingtonā, Londonā un Romā. Daudzi pēc dažām dienam no jauna satiksies pompozajās pāvesta Kallista bērēs Romā. Mēs, tuvākie, devāmies uz Ņūprudensu, uz Svētās Marijas baznīcu.
Man trūka Artija Danna un viņa spožo, asprātigo komentāru. Man trūka māsas, bet ar šo smeldzi jau sāku aprast, un es zināju, ka tā nepametīs mani līdz mūža galam. Un, protams, man trūka māsas Elizabetes. Taču viņa dzīvoja Romā un piederēja Romai, un es reizēm iztēlojos, ar ko viņa tur nodarbojas. Droši vien satraukta un ieinteresēta ar nepacietību gaida pēdējos gājienus šaha partijā, kuras iznākumā kronēs uzvarētāju, Kallista pēcteci. Es stāvēju mazajā kapsētā, gremdējos domās un ļāvos atmiņām. Dzidrajās, saltajās debesīs saulē slīga uz apvāršņa pusi, kur drūzmējās sudrabaini mākoņi, gluži kā tikko uzsnidzis sniegs. Ēnas uz zilganajām kupenām kļuva aizvien garākas. Persiks gatavojās nolasīt aizlūgumu. Šeit vēl bija Mārgarita Kordere, daži tēva draugi, bijušais valsts sekretārs, pensionēts televīzijas programmu vadī- tajs, vairāki seni biznesa partneri un Drū Samerheiss, kurš bija izvadījis pēdējā gaitā daudzus savus biedrus.
Mēs gaidījām, kad zārku izcels no katafalka un aiznesīs pie kapa, un Samerheiss nostājās man blakus. Viņš izturējās ta, it kā mums abiem būtu kāds briesmīgs noslēpums. Droši vien tā ari bija, taču es nespēju iedomāties, cik viņam zināms. Viņš veltīja man savu ierasti vēso un neizdibināmo smaidu.
- Jūs esat parūpējies par visu, par katru sīkumu, - es klusi teicu. - Pat nezinu, kā jums pateikties.
- Gan jau pateiksies, Ben, gan jau. - Mums garām aiznesa zārku. Persiks sarunājās ar Mārgaritu Korderi. Šķita, ka Samerheiss labprāt atdotu tēva mirstīgajām atliekām militāru godu. - Kādu dienu pienāks arī mana kārta. Esmu atstājis vēstuli, kurā uzrakstīts, kā viss jāizdara. Nekā sarežģīta. Būs cilvēki, kuri noteikti gribēs ierasties, pret kuriem vajadzīga īpaša attieksme. Es ticu, ka tu visu izdarīsi, kā pienākas. - Viņš paņēma mani zem elkoņa, un mēs lēni gājām uz nesen izraktā kapa pusi. Tēvs gulēs vidū starp manu māsu un māti. - Aizmirsti visu. Visu, ko piedzīvojām pēc tavas māsas nāves… Vai dzirdi, Ben?
- Par ko jūs runājat? No kā tagad jābaidās?
- Es pārāk ilgi eju šo ceļu, lai vēl baidītos. Vai zini to izteicienu? Kad neziņa ir laime, but gudram ir muļķīgi.
- Kā tad. Tiklīdz runa ir par Baznīcu, tās pagātni vai tagadni, neziņa ir pats labākais. Dīvaini, Drū. Man tomēr šķiet, ka kaut kur pa vidu jābūt arī ticībai.