- Vienmēr iespējams nākt klajā ar lielāku summu. Dziļajās kabatās rezerve atradīsies.
- Hju Driskila kabatās varbūt?
Lokharts paraustīja plecus.
- Tu, Endij, vari izdarit tādus pieņēmumus, kādus vien vēlies. Vai tev patiešām tas jāzina? Vai patiešām tu vēlies to zināt? Par to es šaubos.
- Lai nu tā būtu. Tu liec galdā naudu, bet es gādāju, lai tā nonāk īstajās rokās. - Hefernans nopūtās kā cilvēks, kurš apzinās, ka viņš ir turīgs, jautrs īrs. - Klammers gluži vienkārši beidz mani nost, Kērtis. Ar savu ietiepību, neiejaukšanos…
- Amerikāņu kardināli nav tādi kā citi. Viņi domā, ka viņu balsis ir svētas. Manuprāt, viņš nepieskarsies nevienai naudaszīmei, izlikdamies, ka neko par tādām lietām nezina. Viņš baidās no kukuļiem…
- Dāvanām, dāvanām! - Hefernans saviebās. - Vārdi, kas sākas ar K, nedrīkst nākt pār musu lūpām. Desmit miljoni. Ko mēs, tu un es, par šo naudu dabūsim? Citiem vārdiem - vai tas ir izde- vigi ebrejiem?
- Ko dabūsim? Amerikāņu atbalstu, drošu kā klints. Tu save- dīsi viņus kopā ar Fandžio, ar tiem kardinaliem, kurus Kallists uzskata par mūsu parādniekiem… un iznākumā mēs nosauksim nākamo pāvestu. Baznīcai jāturas uz pareizā ceļa, un mēs par to gādāsim. - Uz brīdi Lokhartam prātā uzplaiksnīja māsas Valentīnas vārdi, ka viņas atklājumi var ietekmēt nākamā pāvesta izvēli…
- Vai neviens nemetis plinti krūmos?
- Kādēļ lai mestu? Džekam ir septiņdesmit seši gadi. Viņš nedzīvos mūžīgi, turklāt… Pēc tam tu valkāsi sarkano cepurīti, un kādu laiku par pāvestu būs dižens cilvēks. Mūsu vecā Baznīca iesoļos divdesmit pirmajā gadsimtā un dosies vienīgajā pareizajā virzienā, kurā jāiet, ja grib izdzīvot. Sākas jauna pasaule, Endij, un Baznīca nedrīkst zaudēt pamatu zem kājām. Nav nekā vienkāršāka.
- Man jāteic, ka tu visu tomēr vienkāršo. Bet nauda… vai tas būs droši?
- Varbūtības es nekad nepieļauju, Endij.
- Labi. Tas jāapslaka. - Monsinjors Hefernans pasniedzās pēc Remy Martin pudeles, kas atradās uz paplātes blakus divām skaistām Bakaras kristāla glāzēm. Tās piepildījis, vienu viņš padeva Kērtisam Lokhartam, izteikdams tostu: - Lai nauda kalpotu cildenam mērķim!
Abi viri kavējās pie lielās stikla sienas, uz lieliskā Manhete- nas fona iemalkodami dzērienu un stāvēdami itin kā tādā cilvēka rokām darināta kalna virsotnē, ko Lokharts kopā ar uzticamo monsinjoru būtu iekarojis.
- Uz vecā, krietnā Svētā Džeka veselību, - Lokharts klusi noteica.
- Par nākotni, - monsinjors piebilda gluži kā atbalss.
Veco priesteri pirmais pamanīja Hefernans. Nočāpstinājis lūpas, viņš pacēla skatienu un to ieraudzīja. Kamēr abi priecājās par skatu un viens otru apsveica, tas nedzirdamiem soļiem bija ienācis iekšā. Monsinjors Hefernans jautājoši pielieca galvu, un viņa sarkanajā sejā atplauka laipns smaids.
-Jā, tēvs… Kā varu palīdzēt?
Tad arī Lokharts pagriezās pret priesteri. Tas bija Rokfellera centrā redzētais slidotājs. Atcerēdamies viņa jauko rīcību slidotavā, Lokharts pasmaidīja. Nākamajā mirklī viņš pamanīja, ka cimdotā roka ceļas augšup. Kaut kas nebija kārtībā…
Spēki viņu pameta, un ķermeni pārņēma savāds, nepārvarams stingums. īsajā mirkli Lokharts mēģināja aptvert, kas notiek. Šim priesterim nebija šeit jābūt. Viņš nenāca no varas gaiteņiem, pa kuriem bija radis staigāt Kērtiss Lokharts. Rokā viņam bija pistole.
Atskanēja dīvaina, klusināta skaņa, it kā slapjā mērķī trāpītu bulta.
endiju hefernanu lode atsvieda pret lielo stiklu. Pret āra gaismu iezīmējās siluets izplestām rokām, it kā viņš gaidītu rokās iedzenam naglas. Skaņa atkārtojās, un iesauļotā seja izšķīda. Lokharts joprojām stāvēja kā zemē iemiets, un viņa prātā virpuļoja domas. Viņš nespēja ne pakustēties, ne bēgt, ne mesties šāvējam virsū, un pa to laiku sen pazīstamie vaibsti pārvērtās asiņu un kaulu jūklī. Sarkanām lāsēm nošļakstītajā stikla sienā bija izsists dūres lieluma caurums, no kura uz visām pusēm tīkloja sīkas plaisas.
Lokharts nekustīgi raudzījās uz mirušo draugu un glumajām asiņu pēdām, kas izraibināja stiklu. Kā apdullis taustīdamies gar galda malu, viņš lēni kā sapnī virzījās uz monsinjora Hefernana līķa pusi, īsti neapjēgdams, ko dara. Telpā viss šķita dūmakains un nereāls, it kā viņš censtos ieskatīties tāla tuneļa galā, kas pamazām gaist.
Priesteris lēni pavērsa ieroci pret viņu.
- Dieva griba, - atskanēja kluss čuksts, un Lokharts mēģināja saprast šos vārdus. - Dieva griba, - vecais priesteris nočukstēja vēlreiz.
Lokharts ielūkojās pistoles stobrā un pavērās priesterim acīs. Nez kāpēc viņš ieraudzīja mazu meiteni krokotā peldkostīmā. Tā dejoja un smējās, visādi izrādīdamās ūdens smidzinātāja maigās strūklas varavīksnē. Spīdēja saule, un meitene lēkaja pa tikko nopļauto zālīti, kas lipa viņai pie kāju pirkstiem.
Lokharts izdzirdēja savu balsi, bet nespēja saprast, ko pats saka. Varbūt viņš sauca mazo meiteni vārdā, sauca, iekams nav par vēlu, mēģinādams nokļūt pie viņas atpakaļ pagātnē, laika tikla drošībā…
Priesteris gaidīja, savilcis laipnu sejas izteiksmi, it kā dotu Lokhartam šo iespēju…
Tad viņš nospieda mēlīti.
Kērtiss Lokharts, smakdams savās asinīs, kas pildīja plaušas, atsitās ar galvu pret stiklu. Vīzija kļuva neskaidra, it kā strauji tuvotos nakts un draiskulīgais bērns vairs nebūtu labi saskatāms. Lejā, tādā kā miglā tītu, viņš joprojām redzēja Svētā Patrika katedrāli. Torņi, gluži ka rādītājpirksti, šķita rādām uz viņu.
Sev blakus Lokharts ieraudzīja melnās biksēs tērptu kaju un juta, ka pakausim piespiežas kaut kas truls.
Viņš cieši aizmiedza acis, vēlēdamies no jauna ieraudzīt nebēdnīgi kustīgo augumu, taču velti. Kērtiss Lokharts pēdējo reizi paskatijas uz Svētā Patrika katedrāles smailēm.
PIRMĀ DALA
PIRMĀ NODALA
DRISKILS
To dienu es atceros pavisam skaidri.
Mani uz lenču klubā uzaicināja pats Drū Samerheiss, "Besko- ma, Lafkina un Samerheisa" pasaules nesatricināmais balsts. Samerheisam bija ļoti skaidrs un elastīgs prāts, ar kādu līdz tam nebiju saskāries, un saruna, kas ne mirkli nenovirzījās no temata, mani gan izglītoja, gan uzjautrināja. Samerheisam toreiz bija astoņdesmit divi gadi, viņš bija sava gadsimta vienaudzis, tomēr joprojām bieži uzdrīkstējās iziet pastaigā pa Volstrītu. Viņš bija mūsu dzīvā leģenda, kopš Franklina Rūzvelta pirmās kampaņas visu prezidentu draugs un padomnieks, Otrā pasaules kara slepenais varonis, spiegošanas meistars un allaž pāvesta uzticības persona. Tā kā viņš bija cieši saistīts ar manu tēvu, es pazinu viņu no pirmās mūža dienas.
Jau pirms darba sākšanas viņa firmā, kurā kļuvu par partneri, es izpelnījos Samerheisa ievērību un viņš vēroja manu izaugsmi. Reiz, kad gatavojos iestāties jezuītos, viņš atnāca pie manis ar padomu, un man pietrūka tālredzības to ignorēt. Lai cik dīvaini, visu mūžu viņš bija futbola un - jo īpaši - mans līdzjutējs, kas nemaz neatbilda šā cilvēka allaž skarbajai, kramam līdzīgajai sejas izteiksmei. Viņš man ieteica pēc Notrdamas universitātes beigšanas pāris gadu spēlēt profesionālo futbolu. Jezuīti, viņš sacīja, pēc aiziešanas no sporta nekur nebūs pazuduši, bet šī esot vienīgā iespēja man pārbaudīt savas spējas tik augstā līmenī. Viņš cerēja, ka liktenis mani aizvedīs uz Ņujorkas Giants komandu. Droši vien tā varēja notikt, lāču es biju jauns un visu zināju.