Выбрать главу

-   Šodien pilsētā ierodas Kērtiss Lokharts, Ben. Vai esat pava­dījuši kopā daudz laika?

-    Es viņu tikpat kā nepazīstu. Kopš esmu pieaudzis, tikušies esam tikai dažas reizes. Kad ar Veļu bijām mazi, viņš pie mums viesojās bieži.

-    Manuprāt, viņš ir tava tēva protežē. Gandrīz jūsu ģimenes loceklis. Katrā ziņā es tā uzskatu. - Samerheiss pārvilka ar pirk­stu kauliņiem pār virslūpu un viegli sarauca pieri, un man ie­nāca prātā, ka viņš, iespējams, zina par Lokharta attiecībām ar māsu. Lai arī kādas tās būtu. Taču man nerūpēja, ko mūsdienās dara jaunas mūķenes. - Protams, viņš tiksies ar mani, - Samer­heiss turpināja. - Un tavu tēvu… ak, paldies, Saimon. Tieši to es gribu, lai misters Driskils pagaršo. - Saimons nolika pudeli uz galda, ļaudams man ieliet dzērienu glāzē pašam, ko nekavējo­ties izdarīju. Es jutu, ka no portvīna ātri apreibstu. Pēc brīža Sai­mons no jauna pienāca pie mūsu galdiņa, atnesdams Davidoff cigāru un standziņas. Man kļuva skaidrs, ka gremdēšanās at­miņās par Aiovas spēli bijusi tikai prelūdija. - Būtu labi, - Sa­merheiss klusi sacīja, - ja kādu bridi tu pavadītu kopā ar viņu. Es iedomājos, ka firmas interešu vārdā… - Man šķita, ka viņš parausta plecus, bet varbūt man tikai izlikās.

-   Par kādām interesēm ir runa, Drū? - Es jutu, ka mani spiež iesaistīties darbībās, ko nesaprotu. Ja nebūšu modrs, mani pie­veiks kā mazu bērnu.

-    Negribu tevi maldināt, - viņš teica. - Runa ir par Baznīcu. Taču Baznīca, Ben, ir bizness, un bizness ir tikai bizness.

-   Vai es sapratu pareizi, Drū? Jūs sakāt, ka bizness ir tikai biz­ness?

-   Tu esi izpratis būtību.

-    Laikam gan.

-    Divi juristi, - viņš pasmaidīja, - demonstrē savu asprātību. - Viņa plānajām lūpām pārslīdēja smaids. - Vai tev ir gadījies dzir­dēt, ka Svētais Tēvs nejūtas īsti labi? - Tagad bija mana kārta pa­raustīt plecus. - Tieši tāpēc Lokharts ierodas, - Samerheiss turpi­nāja. - Lai izklāstītu plānus un apsvērumus par Kallista pēcteča izvēli. Viņam var rasties vajadzība pēc mūsu padoma…

-   Ne jau nu pēc manējā, - es sacīju.

-Gribu, lai tu skaidri apzinies situāciju. Labi, ka firmas rīcībā ir šāda lēmuma pieņemšanai vajadzīgais laiks. Viss nopietni jā­pārdomā.

Kamēr es izgaršoju desmit dolāru vērtu portvīna malku un iz­pūtu cigāra dūmus, Samerheiss rāmi gaidīja atbildi.

-   Man šķiet, ka pāvestu joprojām ievēl Kardinālu kolēģija. Vai noteikumi grozīti? Kāpēc neesmu saņēmis par to vēstuli?

-    Nekas nav grozīts. Pāvestu izrauga tāpat kā vienmēr. Zini, Ben, tev derētu apvaldīt savu antiklerikālismu. Ieklausies labā padomā.

-   Līdz šim tāda nostāja man nav likusi vilties.

-    Laiki mainās. Mainās gandrīz viss. Taču ne Baznīca, vismaz sava būtībā ne. Un nedomā, ka es ludzu tevi atteikties no saviem principiem.

-   Paldies Dievam!

Samerheiss nesaprata ironiju.

-    Firma cieši sadarbojas ar Baznīcu, - viņš sacīja. - Ir šis tas, par ko tev jabut lietas kursā… Šis tas, kas īsti neiekļaujas ikdienas ritmā. Kāpēc gan nesākt ar mūsu draugu Lokhartu?

-    Tāpēc, ka Baznīca ir mans ienaidnieks. Skaidrāk to pateikt nevar.

-    Tu esi zaudējis humora izjutu, Ben. Samērīguma izjūtu. Es neprasu, lai tu sadarbotos ar Baznīcu. Tikai uzklausi mani, lai esi labāk informēts par mūsu rīcību. Izmet no prāta visu perso­nisko, kas tevi saista ar Baznīcu. Neaizmirsti, ka bizness…

-    Ir bizness.

-   Īsumā tā ir, Ben.

Tā man bija īsta katoļu diena.

Kad atgriezos birojā, mani tur gaidīja tēvs Vinnijs Helorans. Es apslāpēju vaidu. Viņš bija jezuīts, gandrīz vienos gados ar ma­ni, un mēs bijām pazīstami jau sen. Vietējā Jēzus biedrības kopie­na viņam bija uzticējusi nelaiķes Lidijas Hārbo, kam savulaik pie­derēja īpašumi Austeru līcī, Palmbīčā un Bārhārborā, pēdējās gribas un testamenta izpildi. Šis juceklīgais, apjomīgais doku­ments, kas apliecināja, ka lielāko daļu savu daudzo īpašumu vi­ņa atstaj Jēzus biedrībai, ikvienam izraisītu bezmiegu. Turklāt je­zuīti šaubījās, vai izdosies atvairīt tris pamatoti saniknoto mantinieku pretenzijas.

-    Saproti, Ben, Austeru līča atraitnēs palikusī imperatore di­vus dēlus atdeva jezuītiem. Vai pēc tā jābrīnās, ka viņa vēlējās, lai biedrība saņemtu mantojuma lielāko daļu? Tas testamentā skaid­ri norādīts. Trim pārējam atvasēm - vai esi tās redzējis? - Dievs bijis žēlīgs, un viņi no mantojuma nav izslēgti. Katram novēlēti pāris miljonu. Alkatīgie nelieši! - Vinniju ar baltu garīdznieka ap­kaklīti biju redzējis ne vairāk kā piecas reizes. Tajā diena viņam mugurā bija llarris tvīda žakete, svītrains krekls ar tauriņu.

-    Mantinieki gatavojas iesniegt milzum daudz pierādījumu, ka pēdējos divdesmit mūža gadus māte bijusi prātu izkūkojusi alko­holiķe. Manuprāt, viss ir skaidrs. Viņu apreibināja, lai piespiestu rakstīt šo neapšaubāmi absurdo novēlējumu. Gultu apsēda jezu­īti. Un tā tālāk.

-   Vai tā jārunā mūsu advokātam? - Vinnijs nāca no naudīgām aprindām, un pretēji populārajam uzskatam nauda viņam bija ļoti svarīga. Pitsburgas Heloranu nauda salīdzinājumā Prinstonas Driskilu naudu nebija nekas, taču tās bija pietiekami, lai izveido­tos zināmi paradumi. - Vai Baznīca patiešām tevi gatavoja kaut kam tādam, Vinsent? Ka tev jānoņemas ar apšaubāmiem vecu, ba­gātu dāmu testamentiem?

-   Nesāc nu moralizēt, Ben, - viņš noteica. - Šajā pasaulē val­da suņu tikumi.

-   Suns sunim uz astes nemīs, - es atgādināju. - Tas nav nekas jauns.

-    Baznīca ne ar ko neatšķiras no citām lielām organizācijām. Tu labi to zini. Gan Baznīcai, gan Jēzus biedrībai jārūpējas par sevi, jo neviens cits par tām nerūpēsies. Es daru savu darbu, ie­vākdams šādu tādu naudu, kas reizēm iegadās. Baznīcai jābūt par sevi noteicējai…

-   Vinnij, nestāsti to man, Benam. Baznīca nav noteicēja pār se­vi no Konstantīna laika. Tā vienmēr kādam pārdevusies, kādam kalpojusi. Suteneri mainās, bet Baznīca jau nākamajā dienā atkal ir uz ielas.

-    Pie joda! Varbūt tu esi antikrists, par kuriem tik daudz ru­nā? Šodien gan man veicas… tomēr no tevis varētu iznākt ideāls jezuits. Jo tu fanātiski aizstāvi savu lielās patiesības ideju. Nekad neesi pratis pateikt savu sakāmo un aizvērties. Nelaime tāda, ka tu nekad neesi izpratis Baznīcas būtibu. Nekad neesi mācējis sa­mierināt mazo, sprogaino ideālisma jēriņu ar reālisma lauvu tā, lai abiem būtu labi. Tāda ir Baznīcas būtība.

-    Laimīgais pragmatiķis!

-Tādam man jābūt. Esmu priesteris. - Viņš atzvēlās krēslā un man uzsmaidīja. - Dzīve paiet tādā mēslu bedrē! Un Baznīca nav no tām tīrākajām vietām. Cilvēks nekad nav tīrs. Gluži vienkārši mēs cenšamies darīt labu, cik tas ir mūsu spēkos, un piecdesmit vienā procentā mums ir taisnība. Vairāk no mums nevar prasīt. Vari ticēt, ka atraitne Hārbo vēlējās, lai tas žūksnis tiek biedrībai. Pat ja vecā ragana to negribētu, tik un tā savu mēs dabūtu.

Vinnijam un viņam līdzīgiem svarīgs bija fakts, ka viņi tic. Helorana ticība bija stipra un neskarta. Viņš allaž atgādināja, ka man tā esot amputēta. Helorans ne tik daudz ticēja Dievam, cik

Baznīcai, un tai viņš patiešām bija firmas partneris. Vērodams viņu darbā, biju secinājis, ka Dievu var uzskatīt par ērtu mitu. Var ticēt, ka Tas mit trauku mazgājamā mašīnā un sarunājas ar tevi žāvēšanas cikla laikā, ja tam kāda nozīme, lāču, svētā debess, vis­labāk ir ticēt Baznīcai.