Выбрать главу

Pēc lenča es nostājos sava kabineta stūri un raudzījos uz Bete- ripārku, Pasaules tirdzniecības centra torņiem un Brīvības statu­ju, kas caur vēlā rita miglu bija tik tikko redzama. Kabinets, ko aizņēmu gandri/, desmit gadu, bija tāds, kāds Hjū Driskila dēlam pienācās, un "Beskoma, Lafkina un Samerheisa" pasaulē tas daudz ko nozīmēja. Kabinetā bija angļu partneru rakstāmgalds no Dikensa laika, l.uija XV ēdamgalds ar Brinkuši statueti, Ep- staina krūšutēls uz pjedestāla, Klē pie sienas. Cilvēkam, kurš nav par sevi pārliecināts, šie mākslas darbi varēja iedvest bijību. Tās bija tēva un bijušās sievas Antonijas dāvanas, eklektiskas un lie­liskas. Žurnāls Nezi> York reiz bija ievietojis rakstu par šispasau- les vareno birojiem, un tur bija minēts arī mans, un vajadzēja kriet­nu laiku, lai kaut ko vērstu par labu. Es pat izmetu paklāju, un Hjū un Antonija izteicās, ka bez tā kabinets izskatās pec kanārij­putniņa bura, un ta bija vienīgā reize, kad viņi domāja vienādi. Mūsu kopdzīves beigās ari mēs ar Antoniju bijām vienoti tikai jau­tājumā par neuzticēšanos Katoļu baznīcai, taču ar to nepietika, lai glābtu laulību. Man vienmēr šķita, ka tādu pārliecību viņa mantojusi piedzimstot, bet es līdz tai nonācu vecmodīgā ceļā, ie­gūdams to patstāvīgi.

No Steitonailendas cēlās migla, padarīdama neskaidru pazīs­tamo ainavu, gluži tāpat kā mūsu atmiņā dūmaka apvij ikdienas banalitātes, pakļaujot tās aizmirstībai. Manuprāt, cilvēkam tieši pusmūžā atmiņas šķiet tik svarīgas, ka viņš tomēr nevēlas laist tās vaļā. Viņam šķiet, ka atmiņas glabā visu aizslēgto dvēseles durvju atslēgas. Pat kļūst mazliet baisi.

Manā un Veļas bērnībā mūsu mājās vienmēr apgrozījās daudz garīdznieku. Kad tūkstoš deviņi simti četrdesmit piektā gada va­sarā tēvs atgriezās no kara, man bija desmit gadu. Kamēr tēvs at­radās citās zemēs un mēs viņu redzējām tikai atvaļinājumu laikā, mūs bieži apmeklēja pavecs priesteris, kam no deguna un ausīm ārā auga daudz sirmu spalvu, un tas atstāja uz mani lielu iespai­du. Šis cilvēks bija tēvs Polaņskis, un viņš nāca uz mūsu kapelu noturēt misi. Dažreiz viņš kopā ar māti kaut ko darīja dārzā un reiz pat iedeva man savu dārza liekšķeri, taču mēs nepazinām viņu labāk par tiem cilvēkiem, kuri uzturēja tīru un gludu dīķī ierīkoto slidotavu, vai vīriem, kas pļāva un kopa mauriņu un dār­zā apgrieza kokus.

Tikai pēc tam, kad tēvs no kara atgriezās, mēs apjēdzām, ka priesteri var būt ari cilvēciskas būtnes. Vienu tādu tēvs bija atvedis sev līdzi - īstu itālieti, kas angliski runāja ar stipru akcentu. Mēs ar Veļu nez kāpēc iedomājāmies, ka šis tēvs - varbūt monsinjors? - Džakomo d'Ambrici savā garajā sutanā, ar melnajam apaļu purn­galu biezzoles kurpēm kājās ir kara trofeja, kuru mūsu tēvs ieguvis, tāpat kā noputējušo, kožu saēsto lāča izbāzni vai lauvas un de­gunradža galvu Adirondaka medību namiņā. Veļa, toreiz nepilnus četrus gadus veca, bija pārliecināta, ka tēvs d'Ambrici mums pie­der. Šķiet, ka tādas attiecības sagādāja prieku abiem. Tajā vasarā nebija saskaitāmas reizes, kad mēs spēlējāmies ar rotaļu dzelzceļu, spēlējām dambreti, dzīvnieku loto vai kroketu, ne arī stundas, ko viņš pavadīja kopā ar mums pirmajā miera rudenī, vizinādamies siena ratos, mācīdams purināt ābolus, Visu Svēto dienas priekšva­karam griezdams ķirbju maskas un mēģinādams noturēties uz sli­dām diķi aiz dārza. Priesteris šķita tikpat bērnišķīgs kā mēs ar Ve­ļu. Ja tādi tikumi būtu piemituši arī citiem garīdzniekiem, ar kuriem vēlāk saskāros, droši vien no manis iznāktu priesteris, - taču nav jēgas spriedelēt par to, kas vairs nenotiks.

Tēvam d'Ambrici patika visu ko darināt, un man patika gluži kā apburtam stundām ilgi sēdēt blakus un vērot viņa rokas. Dārzā viņš pie resna ābeles zara pieseja virves un ierīkoja šūpoles. Tās bija pasakainas, bet tad viņš pārspēja pats sevi, uzbūvēdams kokā mājiņu, kurā varēja ierāpties pa virvju kāpnēm. Vēl interesantāk bija vērot viņu mūrējam. Cik droši viņš lika javu un ķieģeļus taisnā rindā! Priesteris pielaboja arī dažviet sabrukušo kapelas mūri. Ap­brīnas pārņemts, es staigāju viņam pa pēdām, līdz viņš aizgāja uz tēva darbistabu, lai "pastradātu". Darbs acīmredzot bija ļoti sva­rīgs, jo darbistabā neviens traucēt viņu nedrīkstēja.

Kad priesteris nāca no turienes ārā, es jau gaidīju. Viņš bieži pacēla mani augšup savās garajās, spalvainajās pērtiķa rokās glu­ži ka lelli. Melnie, biezie, cirtainie mati viņam bija apgriezti ap galvu kā cepure. Deguns atgādināja banānu, bet lūpas viņš nere­ti savilka tāpat kā prinči renesanses laika gleznās. D'Ambrici bija vismaz sešas collas īsāks par tēvu, un viņa augums saskaņā ar mātes vārdiem bija tāds pats kā Edvardam Dž. Robinsonam. Es vaicāju mātei, ko viņa ar to grib teikt, un viņa, bridi padomājusi, atbildēja: "Vai zini, Bendžij, kā gangsterim."

Tēvs ar mums nesapratās tik viegli kā d'Ambrici un droši vien bija uz viņu greizsirdīgs, jo mēs ar Veļu šo eksotisko viru dievinā­jām. Mums nekad neienāca prātā pajautāt, kāpēc viņš pie mums uzturas, jo mums nebija vajadzīgs nekas vairāk kā viņu pielūgt. Tad kādu nakti viņš nozuda. It kā mēs būtu viņu izdomājuši, it kā viņš būtu redzēts sapni, lāču gan man, gan Veļai viņš atstāja kaula krustu. Veļas filigrānais krusts atgādināja mežģīnes, manē­jais bija stingrs un vīrišķīgs.

Veļa joprojām savējo nēsā. Mans krusts ir sen pazudis, es tā domāju.

Vēlāk tēvs ar mums par d'Ambrici runāja, un veids, kā viņš to darīja, bija zīmīgs. Viņš nesauca d'Ambrici vārdā, un mēs ar Veļu saskatījāmies, jo sapratām. Tēvs skaidroja, ka nevajagot jaukt priesteri - Dieva cilvēku - ar Dievu. Vienam esot māla kājas, bet otram, cik zināms, to neesot. Atceros, pēc tam mēs metām zaglī­gus skatienus uz priesteri, kurš kopā ar tēvu bibliotēkā malkoja viskiju vai devās uz kapelu noturēt mātei misi. Mums neizdevās ieraudzīt māla kājas, un tas mani mulsināja. Savukārt Veļa klusi, kā to mēdz darīt mazas meitenes, aizgāja uz savu istabu, samek­lēja savus trauciņus un kaut ko iztaisīja. Kad istabā iegāja māte, viņa apstājas, ilgi to pētīja un beidzot noprasīja, kas tas ir. Veļa skaidri un mīlīgi nopīkstēja: "Māla kājas!" Tas māti uzjautrināja, un viņa aicināja tēvu paskatīties. Vēlāk viņa atveda draudzeni no baznīcas, lai tas paskatās uz māla kājām, bet Veļa pateica, ka tās samīcījusi un izveidojusi ko citu. Es zināju, ka tā nav taisnī­ba. Māla kājas viņa noslēpa lielajās basa bungās ar klaunu uz sāniem. Veļa noņēma bungām vienu pusi un tukšumu izmantoja par slēptuvi. Pagāja gadi, iekams viņa atklāja, ka man šī vieta ir zināma. Man nekad neizdevās atrast tik lielisku slēptuvi, taču jā­atzīst, ka toreiz man lielu noslēpumu nemaz nebija. Veļa bija sa- vādniece, un viņai patika visu ko slepus glabāt.

Atceros, kā Veļa ar dabisku vieglumu uz dīķa iemācījās slidot, toties es kritu un klupu, man bija auksti, biju slapjš, apdauzījies un tāpēc nikns kā muļķis. Ziemas sporta veidus vienmēr esmu uzskatījis par sodu, kas mums uzlikts par nezināmiem pārkāpu­miem, bet Vēla domāja, ka es gluži vienkārši esmu lempis.

Droši vien tāds ari biju.

Kad ienākusi sekretāre mis Esterbruka man ai/, muguras iekle­pojās, manas domas joprojām nodarbināja Veļa.

-    Mister Driskil, zvana māsa.

Sekretāre izgāja, bet es pirms klausules pacelšanas bridi stā­vēju pie galda. Man negribējās ticēt, ka ta ir sagadīšanās.

-   Hallo, Veļa! Kur tu esi? Vai kaut kas noticis?

Māsas balss skanēja savādi, un es viņai to pateicu. Lai gan viņa smējās un nodēvēja mani par nejēgu, es jutu, ka vārdi skan neīsti. Kaut kas nebija labi, taču māsa tikai paskaidroja, ka grib mani izvilkt no biroja un vakarpusē tikties ar mani mājās, jo vēlo­ties kaut ko pārrunāt. Es sacīju, ka, manuprāt, viņai vajadzētu būt Parīzē vai kur citur.