Ja tādu dzīves veidu sauc par ekscentrisku, tad jāatzīst, ka ekscentricitātei ir savas labās puses!
Nams Seviļielā nebij pārmērīgi grezns, tomēr ierīkots ar lielām ērtībām. Pēc iemītnieka negrozāmās parašas apkalpošana tur bij visai niecīga. Taču Fileass Fogs no sava vienīgā apkalpotāja prasīja ārkārtīgu akurātību. Tāpēc šodien, otrajā oktobrī, viņš bij atlaidis savu sulaini Džemu Forsteru, kas viņam atnesis noteikto astoņdesmit sešu Farenheita grādu vietā tikai astoņdesmit četrus grādus siltu ūdeni bārdas skūšanai, un pašlaik gaidīja tā vietnieku, kam bij jāierodas starp pulksten vienpadsmitiem un pusdivpadsmitiem.
Klubkrēslā apsēdies, kājas kā kareivis parādē cieši saspiedis, rokas atbalstījis uz ceļgaliem, taisni izstiepies, galvu pacēlis, Fileass Fogs lūkojās uz slīdošo pulksteņa rādītāju. Šis pulkstenis bija komplicēts aparāts, tas rādīja stundas, minūtes, sekundes, dienas, datumus un gadu. Pusdivpadsmitos misters Fogs piecēlās, lai pēc ikdienas parašas dotos uz Reformatoru klubu.
Tajā acumirklī pie mazā salona durvīm, aiz kurām sēdēja Fileass Fogs, pieklauvēja.
Parādījās atlaistais Džems Forsters.
— Jaunais sulainis, — viņš sacīja.
Salonā ienāca gadus trīsdesmit vecs cilvēks un sveicināja.
— Jūs esat francūzis, un jūs sauc par Džonu? — Fileass Fogs vaicāja.
— Žanis — lai kungsneņeii ļaunā, — jaunais ienācējs atbildēja, — Žanis Āķis. Tas ir mans pievārds, to esmu dabūjis tāpēc, ka esmu āķīgs un protu izsprukt no visām kļūmēm. Es domāju, ka esmu godīgs puisis, bet lai izkultos cauri dažādos apstākļos, protu vairākus amatus. Esmu bijis ceļojošs dziedātājs, cirka zirgu puisis, Leotaram līdzīgs akrobāts un virves dejotājs, gluži kā Blondens, vēlāk vingrošanas skolotājs, lai lietderīgāk izlietotu savas spējas, beidzot ugunsdzēsēju seržants Parīzē. Manā dienesta apliecībā atzīmēti pat vairāki ievērojami apdzēsti ugunsgrēki. Bet nu jau pieci gadi, kopš esmu pametis Franciju un, lai baudītu ģimenes dzīvi, kalpoju par sulaini Anglijā. Tagad, būdams bez vietas un uzzinājis, ka misters Fileass Fogs ir pats kārtīgākais un nekustīgākais cilvēks visā Anglijā, esmu atnācis pieteikties, cerībā atrast šeit mierīgu dzīvi un aizmirst savu iesauku …
— Man šis vārds patīk, — džentlmenis atbildēja. — Jūs man ieteica. Man ir labas ziņas par jums. Vai jums mani noteikumi ir zināmi?
— Jā, cienījamais kungs.
— Labi. Cik rāda jūsu pulkstenis?
— Vienpadsmit un divdesmit divas minūtes, — Āķis atbildēja, izvilcis no savas ārkārtīgi dziļās kabatas milzīgu sudraba pulksteni.
— Jūsu pulkstenis ir vēlāks, — misters Fogs aizrādīja.
— Lai kungs mani atvaino, tas nevar būt.
— Par četrām minūtēm vēlāks. Bet tas nav no svara. Iegaumējiet tikai starpību. Tātad no pulksten vienpadsmitiem divdesmit deviņām minūtēm priekšpusdienā 1872. gadā ceturtajā oktobrī jūs skaitāties manā dienestā.
To teicis, Fileass Fogs paņēma savu cepuri, ar kreiso roku kā automāts uzlika to galvā un izgāja, nebildis vairāk ne vārda.
Āķis dzirdēja ielas durvis aizveramies pirmo reizi: tur izgāja viņa jaunais kungs. Tad viņas vērās otro reizi — aizgāja viņa priekštecis Džems Forsters.
Āķis palika viens pats Seviļielas namā.
Otrā nodala
Āķis pārliecināts, ka beidzot viņš atradis Ideālu kungu
«Nu,» sākumā mazliet pārsteigtais Āķis nodomāja, «šitādus «žirgtus» kungus esmu jau redzējis Tiso kundzes salonā.» /
Te jāpiebilst, ka Tiso kundzes džentlmeņi bij vaska figūras, kuras londonieši labprāt gāja aplūkot un kurām trūka vienīgi valodas.
Tajā īsajā brīdī, kamēr Fileass Fogs bij te, Āķis paguva gan aši, bet tomēr diezgan vērīgi aplūkot savu nākamo kungu.
Tam varēja būt ap četrdesmit gadu, viņš bij slaida auguma, bez mazākās aptaukojuma pazīmes, gaišiem matiem un vaigu bārdu, gludu pieri bez vismazākām krunciņām deniņos; viņa seja bij drizāk bāla nekā sārta, zobi veselīgi un balti. Likās, ka viņam vislielākā mērā piemīt tā īpašība, ko fizionomisti sauc par «mieru darbībā» un ko var novērot pie visiem tiem, kas mazāk runā, bet vairāk dara. Mierīgs, flegmātisks, spodrām acīm ar nekustīgiem plakstiņiem, tas bija pilnīgi aukstasinīga angļu tipa cilvēks, kādi diezgan bieži sastopami šajā zemē u,n kurus tik lieliski attēlojusi Andželika Kaufmane, piešķirdama tiem mazliet akadēmisku izskatu. Novērots dažādos dzīves gadījumos, šis džentlmenis visā savā rīcībā šķita īsti līdzsvarots, gluži kā Leruā vai Ernšoā hronometrs. Jau Fileasa Foga roku un kāju izteiksme rādīja, ka viņš ir pati personificētā pre- cizitā'te, jo tiklab dzīvnieku kā cilvēku locekļi ir viņu iekšējo īpašību izpausmes orgāni.
Fileass Fogs bij pieskaitāms tiem matemātiski noskaņotiem cilvēkiem, kuri nekad nesteidzas, bet vienmēr ir spējīgi darboties, taupot savus soļus un kustības. Nekad viņš nemeta lieku līkumu, allaž izvēlēdamies īsāko ceļu. Pat veltu skatienu viņš nekad nepameta uz griestiem. Neviena nevajadzīga žesta viņš sev neatļāvās. Neviens to nebij redzēus uztrauktu vai apmulsušu. Viņš bij pats gausākais cilvēks pasaulē un tomēr allaž nonāca īstā laikā. Tātad saprotams, ka viņš dzīvoja viens pats, tā sakot, ārpus visām sociālajām attiecībām. Viņš zināja, ka dzīvē nevar iztikt bez saskares, bet tā kā saskare aizkavē, tad izsargājās citiem piedurties.
Žanis, saukts Āķis, bij īsts parīzietis, piecus gadus nodzīvojis Anglijā un nokalpojis par sulaini, bet velti izmeklējies kungu, kuram varētu īsti pieķerties.
Āķis nepiederēja populāro, uzpūtīgo sulaiņu tipam, kuri ar savu iedomīgo stāju, pašpārliecināto salto skatienu ir vienkārši bezkaunīgi muļķi. Nē. Āķis bij brašs puisis ar patīkamu seju, mazliet pilnīgām lūpām, kas katru mirkli ir gatavas kaut ko nobaudīt vai skūpstīt, maiga un pakalpīga būtne ar labsirdīgu apaļu galvu, kādu tīkami redzēt uz drauga pleciem. Viņam bij zilas acis svaiga ādas krāsa, diezgan patukls augums, tā ka viņš pats varēja saredzēt savu Vaigu apaļumus, platas krūtis, spēcīgs rumpis, stipri muskuļi un Herkula spēks, ko brīnišķi bij attīstījuši vingrinājumi jaunībā. Viņa brūnie mati bij mazliet izspūruši. Ja antīkie tēlnieki zināja astoņpadsmit veidus, kā sakārtot Mincrvas matus, tad-Āķim bij tikai viens veids: trīs reizes pārlaist tiem pāri suku, un frizūra bij kārtībā.