Savu porciju Harijs notiesāja tik ātri, it kā baidītos, ka tūdaļ ieradīsies tēvocis Stens un viņam ēdienu atņems. Kamēr citi vēl ieturējās, Harijs nolika karoti uz galda un, ne mirkli nekavējoties, ķērās pie bļodas izlaizīšanas. Vairāki zēni neticīgi skatījās uz šo priekšnesumu, daži norādīja uz viņu, vēl citi – ķiķināja. Harijs koši piesarka un nolika bļodu uz galda. Viņš būtu izplūdis asarās, ja vien Beringtons nepaņemtu savu bļodu un arī nesāktu to laizīt.
Piektā nodaļa
Cienīgtēvs Semjuels Okšots stāvēja skatuves centrā un laipni raudzījās uz savu draudzi, jo tieši tā Svētā Bedas skolas direktors uztvēra šos cilvēkus.
Harijs sēdēja pirmajā rindā un bijīgi raudzījās uz draudīgo stāvu. Doktors Okšots bija krietnas sešas pēdas garš. Viņam bija sirmi mati un kupla gara vaigubārda, kas padarīja viņu vēl biedējošāku. Viņa zilās acis it kā skatījās cilvēkam cauri, un likās, ka viņš ne reizi nemirkšķināja. Grumbu tīkls pierē norādīja, ka viņam piemīt izcils viedums. Viņš atklepojās un tad sāka uzrunu.
– Bedas skolas brālība! – viņš teica. – Mēs esam sapulcējušies, lai uzsāktu jauno mācību gadu, un es nešaubos, ka esam gatavi tikt galā ar jebkuriem izaicinājumiem, kādus nāksies sastapt. Vecākajiem zēniem… – Viņš pievērsās skolēniem, kas sēdēja zāles pēdējās rindās. – …vairs nav ne mirkļa laika, ko izšķiest velti, ja cerat saņemt darba vietas piedāvājumu skolā. Nekad nesamierinieties ar otro labāko izvēli! Vidējai vecuma grupai… – Viņa skatiens pievērsās zāles centrālajai daļai. – …ir pienācis laiks saprast, vai esat radīti augstāku mērķu sasniegšanai. Kad nākamgad atgriezīsieties skolā, vai jūs būsiet grupu vecākie, ēkas dežuranti vai sporta komandas kapteiņi? Vai joprojām būsiet parasti skolēni? – Daži zēni nolieca galvu. – Nākamais pienākums ir jaunpienācēju uzņemšana mūsu rindās. Mums jādara viss, ko spējam, lai viņi šeit justos kā mājās. Viņi šajā dzīvē pirmo reizi ir saņēmuši starta nūjiņu un uzsākuši skrējienu mūža garumā. Šis ceļš varbūt prasīs pārāk daudz spēku. Kāds no jums varbūt nokritīs ceļa malā, – viņš brīdināja, skatīdamies uz pirmajām trijām skolēnu rindām. – Svētā Bedas mācību iestāde nav domāta mazdūšīgajiem. Nekad neaizmirstiet slavenā Sesila Roda vārdus: “Ja jums ir paveicies un esat piedzimis par angli, varat uzskatīt, ka esat ieguvuši lielāko balvu dzīves loterijā!”
Zālē atskanēja aplausi, direktors nokāpa no skatuves, viņam sekoja pāros sastājušies pasniedzēji. Viņš tos izveda pa zāles centrālo eju ārā, rīta saules gaismā.
Harijs bija apņēmības pilns un pārliecināts, ka nesagādās direktoram vilšanos. Aiz vecākajiem zēniem viņš soļoja ārā no zāles, bet, nonākot pagalmā, viņa entuziasms saplaka. Pulciņš lielāko zēnu nostājās vienā stūrī un sabāza rokas kabatās, ar to norādot, ka viņi ir grupu vecākie.
– Re, kur viņš! – viens noteica un norādīja uz Hariju.
– Tad šādi izskatās tas klaidonis, – otrs piebalsoja.
Trešais bija Fišers, grupas vecākais, kurš dežurēja iepriekšējā dienā. – Viņš ir vienkārši dzīvnieks. Un mūsu pienākums ir pieraudzīt, lai viņš atgriežas savā dabiskajā vidē, cik vien ātri iespējams.
Džailss Beringtons skrēja pakaļ Harijam. – Ja izliksies viņus nemanām, šiem ātri vien kļūs garlaicīgi, un viņi sameklēs sev kādu citu apcelšanas objektu. – Harijs vis nejutās par to tik pārliecināts un aizsteidzās uz klases telpu, kur sagaidīja Džailsu un Dīkinsu.
Mirkli vēlāk klasē iegāja Frobišera kungs. “Vai arī viņš uzskata, ka esmu klaidonis, kurš nemaz nav pelnījis mācīties Svētā Bedas skolā?” Harijs nodomāja.
– Labrīt, zēni! – sveicināja Frobišera kungs.
– Labrīt, kungs! – atbildēja zēni.
Klases audzinātājs nostājās pie tāfeles. – Šārīta pirmā stunda, – viņš turpināja, – būs vēsture. Degu nepacietībā jūs labāk iepazīt, tālab sāksim ar nelielu pārbaudi, lai noskaidrotu, cik daudz jau esat apguvuši. Vai varbūt arī to, cik niecīgas ir jūsu zināšanas. Cik sievu bija Henrijam Astotajam?
Uz augšu pašāvās vairākas rokas. – Ebot! – klases audzinātājs sacīja, ieskatījies sarakstā, un norādīja uz zēnu pirmajā solu rindā.
– Sešas, kungs, – nekavējoties atskanēja atbilde.
– Labi. Vai kāds var nosaukt arī viņu vārdus? – Pacelto roku skaits vairs nebija tik kupls. – Klifton!
– Aragonas Katrīna, Anna Boleina, Džeina Seimūra, tad, manuprāt, bija vēl viena Anna… – viņš sacīja un tad apklusa.
– Klēves Anna. Vai kāds var nosaukt atlikušās divas? – Gaisā bija paslējusies vairs tikai viena roka. – Dīkins! – aicināja Frobišers, kad bija ieskatījies sarakstā.
– Ketrīna Hovarda un Ketrīna Parra. Klēves Anna un Ketrīna Parra nodzīvoja ilgāk par karali.
– Ļoti labi, Dīkins! Un tagad pagriezīsim laiku pāris gadsimtus uz priekšu. Kurš vadīja mūsu valsts floti Trafalgaras kaujā? – Visas rokas pašāvās augšup. – Metjūs! – pasniedzējs sacīja un norādīja uz zēnu, kurš visneatlaidīgāk stiepa roku augšā.
– Tas bija Nelsons, kungs!
– Pareizi. Un kurš tolaik bija mūsu valsts premjerministrs?
– Velingtonas hercogs, kungs! – atbildēja Metjūss, tomēr balsī vairs neskanēja iepriekšējā pārliecība.
– Nē, – Frobišera kungs bilda, – Lai gan Velingtons bija Nelsona laikabiedrs. – Pasniedzēja skatiens pārslīdēja klasei. Tagad paceltas bija tikai Kliftona un Dīkinsa rokas. – Dīkins!
– Pits Jaunākais. No tūkstoš septiņi simti astoņdesmit trešā gada līdz tūkstoš astoņi simti pirmajam un vēl no tūkstoš astoņi simti ceturtā līdz tūkstoš astoņi simti sestajam gadam.
– Pareizi, Dīkins! Un kad premjerministra amatā bija Dzelzs hercogs?
– No tūkstoš astoņi simti divdesmit astotā līdz tūkstoš astoņi simti trīsdesmitajam gadam, – sacīja Dīkinss.
– Un… vai kāds var pateikt, kāda bija viņa visievērojamākā uzvara?
Pirmo reizi gaisā paslējās arī Beringtona roka. – Vaterlo, kungs! – zēns iekliedzās, pirms Frobišera kungs bija paguvis norādīt uz kādu citu.
– Jā, Berington! Un pret ko Vaterlo kaujā nācās cīnīties Velingtonam?
– Pret Napoleonu, – nočukstēja Harijs.
– Pret Napoleonu, kungs, – Beringtons ar pilnu pārliecību atbildēja.
– Pareizi, Klifton, – klases audzinātājs sacīja un pasmaidīja. – Vai Napoleons arī bija hercogs?
– Nē, kungs, – atskanēja Dīkinsa balss, jo neviens cits nepieteicās atbildēt uz šo jautājumu. – Viņš nodibināja pirmo Francijas impēriju un pasludināja sevi par imperatoru.
Frobišera kungs nebija īpaši izbrīnīts par Dīkinsa zināšanām, taču Kliftons viņu patīkami pārsteidza. Galu galā viņš bija tikai kora klases audzēknis. Gadu gaitā klases audzinātājam bija radusies pārliecība, ka talantīgu dziedātāju vai, piemēram, sportistu intereses reti sniedzas pāri viņu jomas ietvariem. Kliftons tikko bija pierādījis, ka arī šajā ziņā tomēr ir izņēmumi. Frobišera kungs nodomāja, ka labprāt uzzinātu, kurš mācījis šo zēnu.
Zvans vēstīja, ka stunda beigusies, un Frobišera kungs paziņoja: – Jūsu nākamā stunda būs ģeogrāfija pie Hendersona kunga, un viņam nepatīk, ja kāds kavējas un ir jāgaida. Es jums iesaku jau starpbrīdī sameklēt pareizo klases telpu un laikus apsēsties savās vietās.
Harijs turējās kopā ar Džailsu, jo izskatījās, ka viņš diezgan labi zina, kur kas atrodams. Kad abi gāja pār pagalmu, Harijs pamanīja, ka viņu tuvumā daži zēni pieklusina balsi un vairāki pat nolūkojas uz Hariju.