– Nekādi gūtie vārti neatvērs viņam ceļu uz Ītonu, – noteica Beringtona kungs, bet uz Hariju pat nepaskatījās. – Ir laiks zēnam kļūt apņēmīgākam un mācīties cītīgāk.
Kādu brīdi neviens vairs neko neteica, līdz klusumu pārtrauca Beringtones kundze. – Vai tu esi tas pats Kliftons, kurš dzied Redklifas Svētās Marijas baznīcas korī?
– Harijs ir solists. Dzied diskantā.
Tanī mirklī Džailsa tēvs paskatījās uz Hariju.
– Man jau likās, ka esmu tevi redzējusi, – Beringtones kundze sacīja. – Mēs ar Džailsa vectēvu bijām Svētās Marijas baznīcā, kad tur tika dziedāta Hendeļa oratorija “Mesija”. Svētā Bedas skolas koris bija apvienojis spēkus ar Bristoles klasiskās ģimnāzijas kori. Tu tik brīnišķīgi izpildīji: “Es zinu, ka mans Pestītājs ir dzīvs”.
– Paldies, Beringtones kundze, – tencināja Harijs un nosarka.
– Vai pēc Svētā Bedas skolas beigšanas esi iecerējis doties uz Bristoles klasisko ģimnāziju, Klifton? – Beringtona kungs vaicāja.
“Atkal jau viņš nosauca mani par Kliftonu,” nodomāja Harijs. – Tikai tādā gadījumā, ja man izdosies izcīnīt stipendiju, kungs, – viņš atbildēja.
– Kāpēc tas ir tik svarīgi? – ievaicājās Beringtones kundze. – Nešaubos, ka tev tāpat kā pārējiem zēniem tur tiks piedāvāta mācību vieta.
– Tāpēc, ka mana māte nespēs samaksāt skolas naudu, Beringtones kundze. Viņa Royal Hotel strādā par viesmīli.
– Vai tad tavs tēvs…
– Viņš ir miris, – paskaidroja Harijs. – Krita karā. – Viņš uzmanīgi vēroja, kā uz šiem vārdiem reaģēs Beringtona kungs, taču viņš, gluži kā labs pokera spēlētājs, neizrādīja emocijas.
– Ak… atvaino, – sacīja Beringtones kundze. – Man pat neienāca prātā…
Harijam aiz muguras atvērās durvis, un pa tām ienāca sulainis. Viņš uz sudraba paplātes nesa divstāvu dzimšanas dienas torti un nolika to galda centrā. Visi aplaudēja, kad Džailsam izdevās ar vienu pūtienu nodzēst visas divpadsmit svecītes uz tortes.
– Un kad ir tava dzimšanas diena, Klifton? – Beringtona kungs vaicāja.
– Tā bija pagājušajā mēnesī, kungs, – Harijs atbildēja.
Beringtons novērsās.
Sulainis nopūstās svecītes izņēma no tortes un pēc tam pasniedza jaunajam saimniekam lielu nazi tās sagriešanai. Džailss iegremdēja nazi dziļi mīkstajā saldumā un salika piecus nevienādus tortes gabalus uz apakštasītēm, ko kalpone bija izvietojusi uz galda.
Dīkinss kāri uzlasīja šķīvītī sabirušās glazūras drusciņas un tikai pēc tam apēda kumosu tortes. Harijs noskatījās, kā rīkojas Beringtones kundze, un centās darīt tāpat. Viņš paņēma mazo kūkas dakšiņu, atdalīja nelielu gabaliņu tortes, ielika to mutē un dakšiņu novietoja atkal uz šķīvīša.
Vienīgi Beringtona kungs tortei pat nepieskārās. Gluži negaidot viņš piecēlās kājās un, ne vārda nesacījis, izgāja no telpas.
Džailsa māte pat necentās slēpt izbrīnu par šādu rīcību, tomēr neteica ne vārda. Harijs ar skatienu pavadīja aizejošo kungu, bet Dīkinss, beidzis mieloties ar torti, atkal ķērās pie lašmaizītēm. Bija skaidri noprotams, ka viņu ne pārāk interesē, kas notiek apkārt.
Durvis aizvērās, un Beringtones kundze atsāka saviesīgo pļāpāšanu, it kā nekas īpašs nebūtu atgadījies. – Esmu pārliecināta, ka tu dabūsi stipendiju, lai varētu mācīties Bristoles klasiskajā ģimnāzijā, Harij. Jo īpaši pēc visa, ko Džailss man par tevi ir stāstījis. Ir skaidri redzams, ka esi gudrs zēns, turklāt arī ļoti apdāvināts dziedātājs.
– Džailsam daudz ko patīk pārspīlēt, Beringtones kundze, – noteica Harijs. – Atļaušos apgalvot, ka par stipendijas saņemšanu var būt drošs vienīgi Dīkinss.
– Vai tad Bristoles klasiskā ģimnāzija nepiedāvā stipendijas arī mūzikas apguvei?
– Tikai ne diskantiem. Jāuzņemas pārāk liels risks.
– Neesmu pārliecināta, ka sapratu, – Beringtones kundze sacīja, – nekas taču nevar tev atņemt to, ko esi apguvis, dziedot korī.
– Taisnība. Diemžēl neviens nespēj paredzēt, kas notiks pēc balss lūzuma. Daži soprāni kļūst par basiem vai baritoniem. Tie, kuriem patiešām paveicas, kļūst par tenoriem. Nekas nav iepriekš paredzams.
– Kāpēc? – ievaicājās Dīkinss, pirmo reizi atkal izrādot interesi.
– Ir milzums soprānu, kuriem pēc balss lūzuma rodas grūtības dabūt vietu pat savā vietējā korī. Pavaicā skolotājam Ernestam Lafam. Katrā Anglijas mājā ir skanējusi viņa izpildītā “…uz dūjas spārniem”. Pēc balss lūzuma vairs neviens par viņu neko nav dzirdējis.
– Tev gluži vienkārši nāksies strādāt vēl cītīgāk, – Dīkinss ar pilnu muti noteica. – Neaizmirsti, ka ģimnāzija katru gadu izsludina konkursu par divpadsmit stipendijām. Es varu dabūt tikai vienu, – viņš pavisam lietišķi piebilda.
– Tur jau ir tā lieta, – neatlaidās Harijs. – Ja mācīšos centīgāk, man nāksies pamest kori, bet stipendija Svētā Bedas skolā man piešķirta tieši mūzikā, tātad…
– Jā, tu esi nokļuvis starp diviem dzirnakmeņiem, – secināja Dīkinss.
Harijs nekad vēl nebija šādu izteicienu dzirdējis un nolēma, ka vēlāk jāpavaicā Dīkinsam, ko īsti tas nozīmē.
– Viens gan ir pilnīgi skaidrs, – sacīja Beringtones kundze, – Džailss neiegūs stipendiju nevienā skolā.
– Var gadīties, – piekrita Harijs, – tomēr Bristoles klasiskā ģimnāzija droši vien neatteiksies no tik laba sportista, kāds ir Džailss.
– Tad mums atliek vien cerēt, ka arī Ītonā domās tāpat, – Beringtones kundze piebilda, – jo tieši uz turieni tēvs iecerējis viņu sūtīt.
– Es negribu pieteikties Ītonā! – iebilda Džailss un nolika dakšiņu. – Es gribu mācīties Bristoles klasiskajā ģimnāzijā un palikt kopā ar saviem draugiem.
– Esmu pilnīgi pārliecināta, ka Ītonā tu atradīsi daudz jaunu draugu, – māte mierināja. – Tavs tēvs būs ārkārtīgi vīlies, ja neiesi viņa pēdās.
Sulainis ieklepojās. Beringtones kundze paskatījās pa logu un ieraudzīja, ka pie parādes durvīm piebraukusi automašīna. – Domāju, ir pienācis laiks jums visiem atgriezties skolā, – viņa pavēstīja. – Nevēlos, lai kāds no jums nokavē gatavošanos rītdienas stundām.
Harijs ilgpilni nolūkojās uz joprojām lielo sviestmaižu kalnu un līdz galam neapēsto dzimšanas dienas torti, tomēr negribīgi slējās kājās un devās uz durvju pusi. Viņš atskatījās un būtu vai gatavs apzvērēt, ka redzējis, kā Dīkinss vienu sviestmaizi iebāž sev kabatā. Nākamajā mirklī Harijs, sev par lielu pārsteigumu, pamanīja izstīdzējušu meiteni ar divām garām matu pīnēm. Viņa bija iekārtojusies istabas stūrī un lasīja grāmatu.
– Tā ir mana briesmīgā māsa Emma, – paskaidroja Džailss. – Viņa vienmēr lasa. Vienkārši neņem viņu vērā. – Harijs meitenei uzsmaidīja, taču viņa pat nepaskatījās uz zēnu. Dīkinss nepievērsa viņai nekādu uzmanību.
Beringtones kundze pavadīja visus zēnus līdz parādes durvīm, kur uz atvadām paspieda roku Harijam un Dīkinsam. – Ceru, ka jūs abi jau tuvākajā laikā atbrauksiet atkal, – kundze sacīja. – Jūs patiešām labi ietekmējat Džailsu.
– Beringtones kundze, liels paldies par tēju! – pateicās Harijs, bet Dīkinss tikai pamāja ar galvu. Abi zēni novērsa skatienu, kad Beringtones kundze apskāva un noskūpstīja Džailsu.
Kamēr šofera vadītā automašīna tuvojās vārtiem, Harijs pa aizmugures logu skatījās uz māju. Viņš nepamanīja Emmu, kura noraudzījās, kā limuzīns pazūd tālumā.
Septītā nodaļa
Mazais skolas veikaliņš bija atvērts katru otrdienu un ceturtdienu no pulksten četriem līdz sešiem pēcpusdienā. Harijs šo vietu, kas zēnu vidū bija nodēvēta par “Iepirkšanās centru,” apmeklēja reti. Viņa kabatas nauda bija tikai divi šiliņi semestrī, un viņa māte nepriecātos pat par sīkiem papildu tēriņiem, kas parādītos viņa rēķinā. Par godu Dīkinsa dzimšanas dienai Harijs tomēr bija nolēmis pārkāpt šo noteikumu un par vienu peniju draugam dāvanai iegādāties krējumkonfektes stienīti.