Pirms došanās mājās Harijs vienmēr vēl brīdi pakavējās pie stiklotās vitrīnas un apbrīnoja tur novietoto pulksteni. Viņš zināja, ka tādu nemūžam nevarēs sev atļauties. Viņš pat ne reizi nepapūlējās pavaicāt Dīkinsa kungam tā cenu.
Nedēļu ierastajā ritumā bija tikai divas atšķirīgas dienas. Sestdienu rītus Harijs parasti centās pavadīt kopā ar Veco Džeku. Viņš devās pie senā drauga un ņēma līdzi visus iepriekšējo nedēļu Times, bet svētdienu vakaros, kad bija izpildījis savu pienākumu Svētās Marijas baznīcā, Harijs steidzās uz Kristus Svētās piedzimšanas baznīcu, lai piedalītos vakara dievkalpojuma dziedājumos.
Trauslā Mandejas jaunkundze lepnumā staroja, kad soprāns dziedāja solo. Viņa cerēja, ka nodzīvos tik ilgi, lai savām acīm skatītu, kā Harijs uzsāk mācības Kembridžā. Viņa grasījās zēnam izstāstīt par Karaļa Koledžas kori, taču ne ātrāk kā dienā, kad viņš būs iekļuvis Bristoles klasiskajā ģimnāzijā.
– Vai Frobišera kungs grasās tevi iecelt par grupas vecāko? – noprasīja Vecais Džeks, iekams Harijs bija paguvis iekārtoties savā ierastajā sēdvietā.
– Nav ne jausmas, – Harijs atbildēja. – Ziniet, viņš vienmēr saka tā, – zēns piebilda, saraustījis apkakli. – “Klifton, dzīvē mēs vienmēr dabūjam to, ko esam pelnījuši. Ne vairāk un, pavisam noteikti, arī ne mazāk.”
Vecais Džeks iesmējās un pārtrauca Hariju ar vārdiem: – Tev labi izdevās atdarināt Frobišeru. – Un tad viņš apmierināti turpināja: – Tad jau viņš tevi gluži droši iecels par grupas vecāko.
– Es labāk gribētu uzvarēt stipendiju konkursā, lai iekļūtu Bristoles klasiskajā ģimnāzijā, – noteica Harijs un piepeši izklausījās kā daudz vecāks cilvēks.
– Un tavi draugi? Beringtons un Dīkinss? – Vecais Džeks pavaicāja, mēģinādams uzlabot Harija omu. – Vai arī viņi tiecas uz augstākiem mērķiem?
– Dīkinsu viņi nemūžam neiecels par grupas vecāko, – atteica Harijs. – Viņš taču nespēj parūpēties pat par sevi, nemaz nerunājot par kādu citu. Labākajā gadījumā viņš var cerēt uz bibliotēkas pārrauga vietu. Turklāt neviens cits šo amatu neiekāro, tālab Frobišeram nenāksies ilgi nopūlēties, lai izraudzītos īsto kandidatūru.
– Un Beringtons?
– Neesmu pārliecināts, ka nākamajā semestrī viņš atgriezīsies skolā, – Harijs domīgi atteica. – Ja tomēr viņš turpinās mācības, tad noteikti nekļūs par grupas vecāko.
– Neaizmirsti par viņa tēvu! Nenovērtē par zemu šo cilvēku, – Vecais Džeks aizrādīja. – Viņš jau nu noteikti atradīs veidu, kā panākt, lai dēls jau pirmajā semestra dienā atkal būtu skolā. Un par to, ka viņš nekļūs par grupas vecāko, es arī nebūtu gatavs likt galvu ķīlā.
– Cerēsim, ka jums taisnība, – Harijs noteica.
– Un, ja es nekļūdos, tad viņš pēc tam ies sava tēva pēdās. Uz Ītonu.
– Ja viņam pašam būs kāda teikšana, tad ne. Džailss gribētu mācīties Bristoles klasiskajā ģimnāzijā kopā ar mani un Dīkinsu.
– Ja viņš neiekļūs Ītonā, tad diezin vai tiks arī Bristoles klasiskajā ģimnāzijā. Tur iestājeksāmeni ir vieni no grūtākajiem visā valstī.
– Džailss sacīja, ka esot kaut ko ieplānojis.
– Tam jābūt kaut kam patiešām labam, lai piemuļķotu viņa tēvu un vēl arī eksaminētājus. – Harijs neko nesacīja, tādēļ Vecais Džeks vaicāja, mainīdams sarunas tematu: – Kā klājas tavai mātei?
– Viņu tikko paaugstināja amatā. Tagad viņa ir atbildīga par visām viesmīlēm un atskaitās pašam Fremptona kungam, viesnīcas direktoram.
– Tu noteikti ļoti lepojies ar mammu, – Vecais Džeks sacīja.
– Jā, kungs! Es ļoti lepojos ar viņu, turklāt grasos to pierādīt arī darbos.
– Ko tad tu esi izdomājis?
Harijs izstāstīja viņam savu noslēpumu. Vecais vīrs uzmanīgi klausījās un laiku pa laikam atzinīgi pamāja ar galvu. Viņš gan saskatīja šajā plānā nelielu problēmu, taču tā nudien nebija nepārvarama.
Kad Harijs ieradās no sava pēdējā laikrakstu izvadāšanas brauciena pirms atgriešanās skolā, Dīkinsa kungs iedeva viņam prēmiju. Vienu šiliņu. – Tu esi labākais avīžzēns, kāds man jebkad ir bijis, – viņš uzslavēja.
– Paldies, kungs! – pateicās Harijs un ielika naudu kabatā. – Dīkinsa kungs, vai drīkstu jums ko vaicāt?
– Jā, protams, Harij!
Zēns piegāja pie stiklotās vitrīnas, kur uz augšējā plaukta viens otram blakus bija izlikti divi pulksteņi. – Cik maksā šis? – viņš vaicāja un norādīja uz Ingersoll firmas pulksteni.
Dīkinsa kungs pasmaidīja. Jau vairākas nedēļas viņš bija gaidījis, kad Harijs beidzot to pavaicās, un atbildi bija labi sagatavojis. – Sešus šiliņus, – viņš atteica.
Harijs nespēja noticēt savām ausīm. Viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka tik brīnišķīga lieta noteikti maksā vismaz divtik. Tomēr pat par spīti tam, ka viņš ik nedēļu pusi nopelnītā bija pietaupījis un tagad vēl saņēmis prēmiju, viena šiliņa joprojām pietrūka.
– Vai tu saproti, Harij, ka tas ir sieviešu pulkstenis? – Dīkinsa kungs vaicāja.
– Jā, kungs, – Harijs atbildēja. – Es biju cerējis, ka varēšu uzdāvināt to savai mammai.
– Tādā gadījumā tu vari to dabūt par pieciem šiliņiem.
Tik milzīgu veiksmi Harijs nespēja aptvert.
– Paldies, kungs! – viņš tencināja un atdeva Dīkinsa kungam visus savus ietaupījumus. Tagad viņa kabatas bija pilnīgi tukšas.
Dīkinsa kungs izcēla pulksteni no stiklotās vitrīnas, neuzkrītoši noņēma cenu zīmi, uz kuras bija rakstīts “sešpadsmit šiliņu,” un ielika laikrādi elegantā kārbiņā.
Harijs svilpodams izgāja no veikala. Dīkinsa kungs pasmaidīja un kasē ielika desmit šiliņu naudas zīmi. Viņš bija priecīgs, ka izpildījis savu norunas daļu.
Devītā nodaļa
Atskanēja zvans.
– Laiks izģērbties! – jauno skolēnu guļamistabā nokomandēja dežurants. Bija noslēgusies mācību semestra pirmā diena. “Viņi visi izskatās tik mazi un bezpalīdzīgi,” nodomāja Harijs. Viens vai divi pavisam noteikti pūlējās apspiest asaras, daži lūkojās apkārt, īsti nebūdami pārliecināti, ko darīt. Kāds zēns bija pagriezies pret sienu un trīcēja pie visām miesām. Harijs šķērsoja telpu un piegāja pie viņa.
– Kā tevi sauc? – Harijs klusi vaicāja.
– Stīvensons.
– Ak tā. Bet es esmu Kliftons. Laipni lūgts Svētā Bedas skolā.
– Un es esmu Tjūksberijs, – ierunājās zēns, kurš bija nostājies Stīvensona gultai otrā pusē.
– Laipni lūgts Svētā Bedas skolā, Tjūksberij!
– Paldies, Klifton. Vai zini, šeit mācījās arī mans tēvs un vectēvs. Pēc tam viņi iestājās Ītonā.
– Par to es nemaz nešaubos, – noteica Harijs. – Un varu saderēt, ka abi bija kriketa komandas kapteiņi, – viņš piebilda un jau uzreiz nožēloja savus vārdus.
– Nē, mans tēvs bija “slapjais”, – nesatricināmā mierā paskaidroja Tjūksberijs. – Viņš nepiederēja pie “sausajiem”.
– Slapjais? – pārvaicāja Kliftons.
– Viņš bija airēšanas komandas kapteinis Oksfordā, un viņi cīnījās pret Kembridžas komandu.
Stīvensons piepeši izplūda asarās.
– Kas noticis? – vaicāja Harijs un apsēdās uz gultas viņam blakus.
– Mans tētis ir tramvaja vadītājs.
Pārējie zēni pārtrauca izkravāt mantas un cieši skatījās uz Stīvensonu.