– Lūdzu, vai kāds varētu kaut ko sacīt? – iesaucās Meizija.
– Man nebija ne jausmas, ka tu meklē citu darbu, – Harijs tomēr uzdrošinājās pavērt muti.
– Es jau arī nemeklēju, – atbildēja Meizija, – bet pagājušajā nedēļā Fremptona kungs, Royal Hotel direktors, bija ienācis pie Tillijas iedzert kafiju. Viņš nāca vēl vairākas reizes, līdz beidzot piedāvāja man darbu!
– Man likās, ka tu tējnīcā jūties laimīga, – sarunā iesaistījās arī vecāmāte. – Tillijas jaunkundze taču maksā labi, un darba stundas arī ir pieņemamas.
– Jā, es patiešām tur jūtos labi, – atbildēja Harija mamma, – bet Fremptona kungs piedāvā man piecas mārciņas nedēļā, turklāt vēl arī pusi no visām dzeramnaudām. Piektdienās es nesīšu mājās vismaz sešas mārciņas.
Vecāmāte tikai sēdēja, pavērusi muti.
– Vai tev vajadzēs strādāt arī naktīs? – vaicāja Harijs, kad bija izlaizījis Stena putras bļodu.
– Nē, nevajadzēs vis, – Meizija attrauca un pabužināja dēla matus. – Vēl labāk, ik pārnedēļas man būs viena brīvdiena.
– Vai tavas drānas būs pietiekami glaunas, ja nāksies apgrozīties tik smalkā vietā kā Royal Hotel?
– Man būs formastērps, un katru rītu tiks izsniegts arī sniegbalts priekšauts. Viesnīcai ir arī sava veļas mazgātava.
– Par to es nemaz nešaubos, – noteica vecmāmiņa. – Tikai man nāk prātā viena liksta, ar kuru mums visiem būs jāiemācās sadzīvot.
– Kāda tad, mammu? – vaicāja Meizija.
– Sanāks tā, ka tu pelnīsi vairāk nekā Stens. Un viņš par to nepriecāsies.
– Tad tieši viņam būs jāiemācās ar to sadzīvot. Vai ne? – ieteicās vecaistēvs. Pirmo reizi daudzu nedēļu laikā viņš bija paudis savu viedokli.
Papildu nauda lieti noderēja. Jo īpaši tad, ja ņem vērā to, kas notika Kristus Svētās piedzimšanas baznīcā. Meizija jau grasījās doties projām no baznīcas, kad pamanīja, ka pa ailu viņai mērķtiecīgā solī tuvojas Mandejas jaunkundze.
– Vai varam parunāties, Kliftones kundze? Privāti? – viņa vaicāja, tad pagriezās un devās atpakaļ ģērbkambara virzienā, un Meizija paklausīgi sekoja viņai. “Ko gan Harijs sastrādājis šoreiz?”
Meizija tūlīt pēc kora vadītājas iegāja ģērbkambarī un, kājām ļimstot, pamanīja tur arī mācītāju Votsu, Holkoma kungu un vēl kādu viņai svešu kungu. Kad Mandejas jaunkundze klusi aizvēra durvis, Meizija sāka nevaldāmi trīcēt.
Cienīgtēvs Votss aplika viņai ap pleciem roku. – Jums nav ne mazākā iemesla satraukties, mana dārgā, – viņš mierināja. – Gluži pretēji, jūs redzēsiet, ka nesam labas vēstis, – mācītājs piebilda un aicināja Meiziju apsēsties. Viņa paklausīja, tomēr joprojām nespēja apvaldīt trīsas.
Kad visi klātesošie bija apsēdušies, Mandejas jaunkundze uzņēmās vadību. – Mēs vēlējāmies ar jums parunāt par Hariju, Kliftones kundze, – viņa sacīja, un Meizija saknieba lūpas, nespēdama saprast, ko gan tik briesmīgu varējis izdarīt viņas dēls, ja sapulcējušies tik nozīmīgi cilvēki. – Lieki netērēšu vārdus, – kora vadītāja turpināja. – Svētā Bedas muzikālais vadītājs ieradās pie manis un ierosināja iekļaut Hariju viņa kora stipendiātu sarakstā.
– Bet viņš arī Kristus Svētās piedzimšanas baznīcā jūtas ļoti laimīgs, – iebilda Meizija. – Un vispār… kur atrodas jūsu pieminētā baznīca? Es par tādu pat dzirdējusi neesmu.
– Tā nav baznīca, – paskaidroja Mandejas jaunkundze, – tā ir kora skola, kur tiek gatavoti koristi Redklifas Svētās Marijas baznīcai, kas ievērojama tālab, ka pati karaliene Elizabete to nodēvēja par labāko un Dievam tīkamāko baznīcu visā valstī.
– Tātad viņam nāksies pamest gan savu skolu, gan arī mūsu baznīcu? – neticīgi pārvaicāja Meizija.
– Mēģiniet paraudzīties uz to kā uz iespēju, kas varētu pilnībā mainīt visu viņa dzīvi, Kliftones kundze, – pirmo reizi šajā sarunā iesaistījās arī Holkoma kungs.
– Bet… vai viņam tādējādi nenāksies būt kopā ar smalkiem un gudriem zēniem?
– Ļoti šaubos, vai tajā skolā būs daudz zēnu, kas varētu palielīties ar lielāku gudrību, nekā piemīt Harijam, – iebilda Holkoma kungs. – Viņš ir prātīgāks puika, nekā es jelkad spētu iedomāties. Lai gan laiku pa laikam mūsu skolā gadās kāds īpaši apdāvināts zēns, tomēr līdz šim vēl nevienam nav piedāvāta vieta Svētā Bedas skolā.
– Pirms sacīsiet gala vārdu, jums jāzina vēl kaut kas, – atkal ierunājās mācītājs Votss. Meizija nu jau izskatījās vēl satrauktāka. – Mācību semestra laikā Harijam nāksies pamest mājas, jo tā ir internātskola.
– Tad te vairs nav nekā, par ko spriest, – teica Meizija. – Es nevaru to atļauties.
– Diezin vai tas varētu kļūt par kavēkli, – iebila Mandejas jaunkundze. – Ja reiz Harijam tiek piedāvāta jau apmaksāta mācību vieta, tad skola ne tikai neiekasēs no jums naudu, bet pat izsniegs stipendiju Harijam. Desmit mārciņas katru semestri.
– Vai tad tā nav no tām skolām, kur bērnu tēvi allaž ģērbjas uzvalkā un apsien kaklasaiti, bet mātes nekur nestrādā? – vaicāja Meizija.
– Pat vēl ļaunāk, – paskaidroja Mandejas jaunkundze, vēlēdamās nopietno atmosfēru padarīt vieglāku. – Pasniedzējiem tur ir gari, melni amata tērpi, bet galvā četrstūrainas cepures.
– Turklāt, – piebilda cienīgtēvs Votss, – Harijs tur nesaņems pērienu ar siksnu. Viņi ir daudz rafinētāki un izmanto spieķi.
Nesmējās tikai Meizija. – Kāpēc lai viņš vēlētos pamest mājas? – viņa vaicāja. – Viņš ir iejuties savā skolā un nemaz negribēs atteikties no Kristus Svētās piedzimšanas baznīcas labākā korista slavas.
– Jāatzīstas, ka mans zaudējums būs pat vēl lielāks, – teica Mandejas jaunkundze. – Tiesa, Mūsu Kungs noteikti nevēlētos, lai es savtīgu interešu vārdā nostājos ceļā tik apdāvinātam bērnam, – viņa klusām piebilda.
– Pat ja es piekritīšu… – Meizija izspēlēja savu pēdējo kārti. – Tas vēl nenozīmē, ka piekritīs arī Harijs.
– Pagājušajā nedēļā es ar zēnu pārmiju dažus vārdus, – atzinās Holkoma kungs. – Protams, viņam tik liels izaicinājums radīja bažas, bet, ja pareizi atceros, viņa vārdi bija šādi: “Es priecātos turp doties, kungs, tomēr tikai tad, ja uzskatāt mani par pietiekami labu.” Bet, – skolotājs piebilda, pirms Meizija paguva kaut ko sacīt, – viņš noteikti nebija ar mieru pat apsvērt šo domu, kamēr māte nebūs devusi savu piekrišanu.
Hariju gan biedēja, gan sajūsmināja doma par iestājeksāmenu. Viņš bažījās par to, ka varētu pārbaudījumu neizturēt un pievilt tik daudzus cilvēkus, taču viņu satrauca arī iespējamā veiksme un līdz ar to došanās projām no mājām.
Nākamajā semestrī Harijs neizlaida nevienu mācību stundu pamatskolā, bet vakarā, atgriezies mājās, taisnā ceļā devās uz guļamistabu, kas viņam bija kopīga ar tēvoci Stenu, un sveces gaismā turpināja mācīties. Nakts iestiepās līdz tik vēlai stundai, par kādas eksistenci zēnam agrāk pat nojausmas nebija. Harijs tā arī aizmiga – uz grīdas izlikto grāmatu ielokā.
Harijs joprojām katru sestdienas rītu apciemoja Veco Džeku, kurš, kā izrādījās, daudz zināja arī par Svētā Bedas skolu. Vecais vīrs turpināja Harija izglītošanu un papildināja viņa zinību krājumu tik plaši, it kā nešaubītos par to, kur Holkoma kungs nav bijis uzdevumu augstumos.
Pēcpusdienās, tēvocim Stenam par lielu nepatiku, Harijs viņu vairs nepavadīja uz Eštongeitu skatīties Bristol City spēli. Viņš devās uz Merivudas skolu, kur Holkoma kungs sniedza vēl papildu stundas. Tikai pēc gadiem Harijs atskārta, ka audzinātājs arī atteicies no daudz kā, lai tikai palīdzētu viņam.