Tieši to viņi — tiklab lasītāji, kā rakstnieki — atklāja Jefremova darbos. Un tas, kas mums, padomju lasītājiem un rakstniekiem, šķita pats par sevi saprotams, Rietumos radīja vārda pilnā nozīmē sensāciju.
Tā nu arī Rietumu pieredzes bagātajai un plaši sazarotajai fantastikai Jefremovs izrādījās jaunu horizontu, jaunu šīs literatūras iespēju atklājējs. Tieši tāpēc viņš ir ļoti izcils rakstnieks arī pasaules fantastiskās literatūras mērogā.
…Profesionāļi labprāt atceras, kā viss iesākās. Redakcijā iemdās cilvēks vidējos gados, vienkārši ģērbies, nekā ievērības cienīga. Atnesa diezgan biezu manuskriptu. Sacīja, ka vēlētos, lai kāds to izlasa.
Viņam apsolīja, ka izlasīs. Ar laiku. Nav tādas redakcijas, kur izturētos labvēlīgi pret tā saucamo pašplūsmi. Vēl jo vairāk Maskavā, kur dzīvo daudz cilvēku un tātad arī daudz grafomānu.
Pēc kāda laiciņa cilvēks ieradās atkal. Manuskripts nebija izlasīts. Cilvēks, kā liekas, apvainojās. Un aizgāja— lai gaidītu tālāk.
Galu galā manuskripts tomēr nonāca pie recenzenta. Drīz vien recenzents atdrāžas uz redakciju, aizgūtnēm saukdams: «Tas tik ir… Tas tik ir…»
Recenzents bija nopietns cilvēks. Manuskriptu izlasīja arī redakcijā. Sāka meklēt autoru. Nāk prātā, ka uzreiz vis neatrada: zinātņu doktors bija kārtējā ekspedīcijā Gobi tuksnesī vai kur citur.
Tā sākās jaunā, mūsdienīgā padomju fantastiskā literatūra, ko pie mums mīl un lasa miljoniem cilvēku.
Runājot par Jefremovu, man vispirms nāk prātā «Andromedas miglājs» — darbs ar dziļu sabiedrības sociālās uzbūves analīzi, augsta smaile ne vien rakstnieka daiļradē, bet padomju fantastiskajā literatūrā vispār. Šis darbs met spožu gaismas staru cilvēces nākotnē. Taču savā daiļradē kopumā I. Jefremovs ne vien izgaismoja nākotnes tāles, bet arī pievērsās tālas pagātnes notikumiem… Rakstniekam īpaši tuva bija Hrnit ieķu tēma, kuru atrodam gan «Andromedas miglāja», gan romānā «Žiletes asmens», gan diloģijā «Baurdžedu ceļojums» un «Oikumenes malā», gan vēsturiskajā iniiianā «Atēnu Taīda». Tas ir I. Jefremova pēdējais darbs, un tam izsmeļošu priekšvārdu devis pats autors.
Vislabāko priekšstatu par jebkuru rakstnieku sniedz vlitu grāmatas. Lasiet tās!
V. Mihailovs
AUTORA PRIEKŠVĀRDS
Romāna «Atēnu Taīda» pamatā ir kāda antīkās vēstures avotos pazīstama epizode: Persepoles — vienas no persiešu valsts galvaspilsētām — nodedzināšana; to ierosināja slavenā Atēnu hetēra, kas pavadīja Maķedonijas Aleksandru karagājienā. Buržuāziskie vēsturnieki, to skaitā arī tik ievērojams Aleksandra laika pazinējs kā V. Tārns, kādu laiku šo epizodi noliedza.
Mūsdienu pētnieki — un starp tiem arī tāda autoritāte kā M. Vilers — atkal atzīst šīs epizodes patiesumu. M. Vilers savā — arī krievu valodā iznākušajā grāmatā «Liesmas pār Persepoli» ar zināmu humora pieskaņu izskaidro, kāpēc Tārns un viņam līdzīgi zinātnieki noklusējuši Taīdas lomu. Tārna puritāniskie uzskati, viņa svētulīgā buržuāziskā morāle nelāva piešķirt tik lielu nozīmi «mīlas priesterienei», par kādām viņa laikos uzskatīja grieķu hetēras.
Jāatžīmē, ka agrāk, astoņpadsmitā gadsimta beigās, arī Anglijā uzskati šajā ziņā bija krietni brīvāki un vēsturiski patiesāki. Par to liecina, piemēram, Dž. Reinoldsa 1781. gadā radītā glezna, kurā ar lāpu rokā redzama aktrise, kas tēlo Taīdu Persepoles aizdedzināšanas brīdī.
Lieliskajā literāri vēsturiskajā Maķedonijas Aleksandra biogrāfijā, ko uzrakstījis G. Lembs, kā arī A. Bonnāra monogrāfijā Taīdai ierādīta pienācīgā vieta: nav nekāda pamata apšaubīt Plūtarhu, Arriānu, Diodoru un citus senos autorus, kas vēsta par viņu.
Nav gandrīz nekādu ziņu par Taīdas likteni pēc Aleksandra nāves — par viņas atgriešanos Ēģiptē kopā ar Ptolemaju. A. Bonnārs, G. Lembs un citi apgalvo, ka Taīdai «Memfisā bijusi valdnieces loma».
Nav nejaušība, ka romānam izvēlējos tieši šo laikmetu, tomēr tas nav noticis ari bez Maķedonijas Aleksandr» apbrīnojamās personības ietekmes. Viņa laiks mani interesēja kā lūzuma moments vēsturē, pāreja no nacionālisma piektajā — ceturtajā gadsimtā pirms mūsu eras uz plašākiem priekšstatiem par pasauli un cilvēkiem, uz pirmajām vispārcilvēciskas morāles izpausmēm, kas radās trešajā gadsimtā līdz ar stoiķiem un Zēnonu.
Tolaik cilvēks no savas dzimtās vai pastāvīgas dzīves vietas dabūja it kā otru vārdu: atēnietis, argietis, boiotietis, spartietis. Tādēļ romānā lasītājs bieži sastapsies ar šādiem pievārdiem.
Sajā laikmetā norisinājās ari lielas reliģiskas krīzes. Notika vispārēja seno sievišķo dievību aizstāšana ar vīrišķām, Olimpa dievu kulta aizvien tālāka novecošanās, indiešu reliģiski filozofiskās domas ietekme veicināja slepenu reliģisku mācību attīstīšanos. Vēsturiskajos apcerējumos, kas pārblīvēti ar gadskaitļiem, ar ziņām par kariem, par valstu bojāeju un jaunu valstu rašanos, bet atstāj bez ievērības cilvēces garīgo attīstību, ļoti maz izpētīta to ticību slepenā darbība, kurās cilvēka dzīvā doma mēģināja rast izpausmi saviem priekšstatiem par pasauli un cilvēku, — šos priekšstatus, kas vērsās aizvien plašāki, savos žņaugos turēja oficiālo reliģiju prasības.
Man šķita interesanti attēlot ļoti senus reliģiskos kultus — ar dižo sievišķo dievieti saistītās matriarhāta atliekas, kas izzūd, pareizāk sakot — zaudē savu ietekmi hellēnisma laikmetā. Tālab par galveno personāžu mana grāmatā vajadzēja kļūt sievietei, kam ļauts piedalīties slepenajos sievišķo dievību rituālos un, kas, protams, ir pietiekami izglītota, lai, būdama brīva no šaura reliģiska fanātisma, izprastu visu notiekošo.
Aleksandra laikmetā tāda sieviete varēja būt vienīgi izcila hetēra. Talda kā reāla vēsturiska persona lieliski atbilst šim nolūkam. Hetēras, it īpaši Atēnu hetēras, bija izglītotas un apdāvinātas sievietes, tālaika gaišāko prātu un mākslinieku cienīgas draudzenes. Pats vārds «hetēra» nozīmē — draudzene, biedrene. Pareizāk būtu rakstīt «hetaira», taču man vajadzēja saglabāt agrāko rakstību, lai izvairītos no jucekļa, jo par hetairiem sauc Maķedonijas Aleksandra tuvākos draugus.
Līdzīgi mūsdienu geišām Japānā — hetēras izklaidēja, iepriecināja un izglītoja vīriešus, nebūt obligāti nepārdodamas savu miesu, bet drīzāk dāsni bagātinādamas ar zināšanām.
Sliktu pakalpojumu hetērām izdarījis pazīstamais senatnes rakstnieks Lukiāns no Samosatām, klasiskās senatnes Voltērs, kurš vulgāram apsmieklam nodevis daudzus senos paradumus un hetēras attēlojis kā vulgāras netikles, bet Afrodīti — kā izvirtības dievieti. Diemžēl viņa veiklā spalva šādu vērtējumu pārvērta tradīcijā, kurai sekojuši arī daudzi vēlāko laiku autori.
Romāna pirmās nodaļas var likties mazliet pārslogotas ar sadzīves detaļām un sengrieķu vārdiem, sevišķi lasītājam, kurš maz pazīst seno vēsturi. Tādu pašu iespaidu pārbagātību jūt katrs, kurš pirmoreiz nokļuvis svešā zemē ar nepazīstamiem paradumiem, valodu un arhitektūru. Ja cilvēks ir pietiekami zinātkārs, tas ātri pārvar pirmās iepazīšanās grūtības, un tad neziņas aizkars paveras, atklādams viņam dzīves dažādās puses. Tieši tādēļ, lai šo aizkaru atvilktu, es savos sacerējumos piemās divas trīs nodaļas pieblīvēju ar specifiskām detaļām. Apguvis tās, lasītājs jaunajā zemē jūtas kā pieredzējis ceļotājs.