— Nevari izšķirties? — Hēgesihora paķircināja.
— Nevaru. Zinu tikai to: vai nu viens, vai otrs. Apmānīt nespēšu nemūžam.
— Tu vienmēr esi tāda bijusi. Tāpēc tev nav bijis un nebūs bagātības kā Frlnei vai Tēro. Tev jau tā arī nav vajadzīga — tu gluži vienkārši neproti naudu tērēt. Tev ir maz iegribu un izdomas.
— Patiešām, maz! Nevaru izdomāt nekā, ar ko apžilbināt sāncenses vai pielūdzējus. Toties ir vieglāk, ja…
— Jā, Menedēms nav bagāts, lai neteiktu — gluži nabags!
Ar nabadzību Taīda sadūrās, kad bija sadomājusi pirkt jājamzirgu. Tika pārdota reti sastopamas tumšas pelnu krāsas ķēve no Aziras — tādas Lībijas zirgu šķirnes, kuru it kā ieveduši jau hiksi. Aziras zirgi bija izslavēti ar savu izturību karstumā un ūdens trūkumā. Salmāha, kā ķēvi sauca, nebija diezin cik skaista — pelnu krāsā, ar gariem priekškāju vēzīšiem un nošļauptu dibenpusi. Taču jātniekam tas nozīmēja mīkstu gaitu, un pat acu kaktiņos zibošie baltumi — nelāgu tikumu pazīme — neatbaidīja pircējus. Bet, kad noskaidrojās, ka Salmāha skrien īpašā «trīskāju» riksī, tad viņu bez vilcināšanās par augstu cenu nopirka Tanijas tirgotājs. Taīdai iepatikās mazliet mežonīgā Lībijas ķēve, un Salmāha acīmredzot nojauta atēnietē to mierīgo, pakļaujošo un labsirdīgo gribu, pret kuru dzīvnieki, sevišķi zirgi, ir ļoti jūtīgi. Galu galā Taīdai izdevās iemainīt zirgu pret hrizolītu — to pašu, kas bija paredzēts Aristotelim par palīdzību Hēsiones tēvam.
Menedēms sadabūja panteras ādu, lai nosegtu zirga sānus virspus mazā sviedru spilvena, ko lietoja jātnieki, kuri valkāja kāju bruņas vai aziātu šaurās bikses. Taīda jāja ar kailām kājām — kā senās Termodontas sievietes— un noteikti būtu sev sagandējusi lielus. Jājot lielā karstumā, zirga sviedri, nokļūdami uz cilvēka ādas, rada iekaisumus un čūlas.
Plēsīgā kaķa mīkstā āda, ko bija tīkami aptaustīt, tomēr apgrūtināja jāšanu. Taīda sēdēja zirgā kā amazone — ar stipri saliektām kājām, tā ka papēži atradās gandrīz virs zirga nierēm, atspiezdamās uz lielu kauliem, un tas prasīja īpašu spēku ceļgalos. Jātniece turējās, ar kājām saspiezdama zirga ķermeņa augšdaļu. Mīkstā, padevīgā panteras āda auļojot lika dubultot kāju piepūli. Tomēr Taīda ar to bija pat apmierināta. Pēc divu nedēļu ilgām mocībām viņas ceļgali atguva kādreizējo dzelžaino tvērienu, par kuru jāšanas skolotājs, pēc tautības paflagonietis, bija viņu dēvējis par īstenu Termodontas meitu.
Beidzās simt desmitās olimpiādes ceturtais gads. Uģi pie iestājās piecpadsmit dienas ilgais rietumvēja laiks, kad pūta negantais Sēts, kas kaltēja zemi un cilvēkus darīja niknus.
Grieķietes, kuras Sēta vēju nepazina, turpināja savus braucienus. Reiz tām uzbrāzās sarkans mākonis, 110 kura dvesa krāsns svelme. Sagriežas un saka savu deju smilšu virpuļi, satumsa, Hēgesihoras zirgi pārbijušies uzšāvās pakaļkājās. Ar pūlēm izdevās ērzeļus apvaldi! un an tikai tad, kad Hēsione, izlēkusi 110 ratiem, drosmīgi satvēra abus dīseles zirgus aiz iemauktiem un palīdzēja Hēgesihorai tos pagriezt uz ziemeļiem, uz pilsētas pusi. Salmāha palika pilnīgi mierīga, paklausīgi pagriežas ar muguru pret vētru un savos līganajos rikšos skrēja līdzās ratiem, kuru riteņi drīz vien sāka čīkstēt, jo to rumbās bija sabirušas smiltis.
Zirgi pamazām nomierinājās, to skrējiens kļuva vienmērīgs. Vējam šņācot un svelpjot, Hēgesihora līdzīgi kareivīgajai Atēnai traucās, apdzīdama putekļu mākoņus. Viņas sasniedza vietu, kur ceļš liecās ap tumšu aizu. Te atradās pussabrucis lūgšanu templis, uz kura kāpnēm draudzenes dažreiz atpūtās. Taīda pirmā pamanīja uz baltajiem akmeņiem cilvēku garajās ēģiptiešu linaudekla drēbēs. ViĢš gulēja, iespiedis seju saliektā elkonī, un ar kreiso roku piesedza galvu. Atēniete nolēca no zirga noliecās pār smagi elpojošo veco vīru. Iedzēris malku ai ūdeni atšķaidīta vīna, viņš salīcis piecēlās sēdus. Draudzenēm par pārsteigumu vecais vistīrākajā Alikas izloksnē paskaidroja, ka viņam smilšu vētrā kļuvis slikti un viņš, neredzēdams glābiņa, nolēmis gaidīt.
— Visdrīzāk savu pēdējo stundiņu, jo Sēta vējš pus,11 neatlaidību, kas ir šī dieva cienīga, — vecais vīrs beidza stāstīt..
Trīs pāri spēcīgu sieviešu roku iecēla viņu ratos, Hesione sēdās zirgā Taīdai aiz muguras, un viņi visi četri laimīgi nokļuva Memfisā.
Vecais lūdza viņu aizvest uz Nēitas templi, kas atradās upes krastā pie liela dārza.
— Vai tad tu esi šīs svētnīcas priesteris? — Hēgesihora iejautājās. — Tu taču esi grieķis, kaut apģērbs tev kā ēģiptietim.
— Esmu šeit viesis, — sirmgalvis atbildēja un ar pavēlošu žestu paaicināja Taīdu pie sevis. Atēniete paklausīgi piejāja pie kāpnēm, pa kurām lēni kāpa augšup vecais vīrs.
— Tu esi Atēnu hetēra, kas tika atdota krokodiliem un izglābās? Ko tu meklē Melnās Zemes tempļos?
— Tagad — neko. Cerēju tur atrast gudrību, kas dvēseli spirdzina vairāk nekā filozofiskie spriedelējumi par politiku, karu un lietu izzināšanu. Tos esmu atklausījusies Atikā, taču man nav vajadzīgs ne karš, ne pilsētu iekārtošana.
— Un neatradi šeit nekā?
Taīda nievīgi iesmējās:
— Te pielūdz zvērus. Ko gan var gaidīt no tautas, kuras dievi vēl nav kļuvuši par cilvēkiem?
Sirmgalvis piepeši izslējās, viņa acu izteiksme pārvērtās. Taīda juta, kā nepazīstamā cilvēka skatiens ielaužas viņas dvēseles apslēptajos dziļumos, bez žēlastības atklādams slepenās domas, cerības un sapņus. Atēnieti tas nenobiedēja. Kaut gan viņa savā īsajā mūžā guvusi milzumu iespaidu un iepazinusi daudz cilvēku, tajā nav bijis nekā apkaunojoša vai necienīga, nav bijis nedz nekrietnas rīcības, nedz ļaunu domu. Erots, prieks apzināties sevi vienmēr skaistu, vienmēr ilgotu, neremdināma zinātkāre… Viņas pelēkās acis bezbailīgi vērās pretī skatienam šķēpa asumā, un sirmgalvis pirmoreiz pasmaidīja.
— Pēc savām saprašanas spējām tu esi pelnījusi mazliet vairāk zināšanu, nekā tev spētu dot Ēģiptes priesteri. Vari pateikties savam vārdam, ka tie vispār nolaidās tik zemu, ka ar tevi sarunājās.
— Manam vārdam? — hetēra izsaucās. — Kāpēc?
— Vai tad tu nezini, ka tev kā Grieķijas meitai ir ļoti sens vāids? Tas cēlies no ēģiptiešu valodas un nozīmē «Isīdas zeme», turklāt ir pārņemts no senās K iv tas. V.u esi dzirdējusi par Britomartīdu, Zeva un Karinas mrilu? Tu man atgādināji viņas attēlu.
— Cik tu interesanti runā, tēvs! Kas tu esi, no kurienes!
— Esmu no Dēlas salas, grieķis, filozofs… liet redzi — tava draudzene tikko spēj novaldīt zirgus, un Salmāha jau ari nepacietīgi mīņājas.
— Tu zini pat zirga vārdu?
— Neesi naiva, bērns. Dzirdi es vēl neesmu zaudējis, bet tu vai divdesmit reižu sauci zirgu vārdā.
Taīda nosarkusi iesmējās un sacīja:
— Es gribētu tevi satikt.
— Tas ir nepieciešams. Nāc, kuru dienu gribi, agri no rīta, kad atslābst Sēta negantais pūtiens. Ienāc portika pavēnī, sasit trīs reizes plaukstas — un es iznākšu pie tevis. Haire!
Rudie un baltie zirgi pa bezgalīgo palmu aleju nevaldāmi drāzās prom uz pilsētas ziemeļdaļu. Salmāha, atbrīvojusies no divkāršās nastas, līksmi auļoja līdzās. Taīda domīgi raudzījās lielās upes svina pelēkajā ūdenī, nojauzdama, ka tikšanās ar veco filozofu viņas dzīvē būs nozīmīga.
Hēgesihora apjautājās, ar ko draudzeni tik ļoti ieinteresējis vārgais un nenozīmīgais sirmgalvis. Izdzirdusi par Taīdas nodomu atkal «klaiņot pa tempļiem», kā izteicās spartiete, viņa paziņoja, ka Taīda beigu beigās dabūšot galu. Varbūt pažēloties Menedēmam, lai viņš vai nu nelaiž draudzeni uz tempļiem,vai arī vairs neglābj,kad viņu nometīs priekšā lauvam, behemotam, milzu hiēnai vai vēl kādam citam dievišķam briesmonim? Taču arī tas nelīdzētu: atlēts, kaut arī no izskata bargs, savas skaistules rokās ir tikai mīksts māls!