— Spartietes un atēnietes draudzība ir dīvaina, — viņš ierunājās. — Spartieši uzskata atēnietes par stulbām lellēm, pusverdzenēm, kas ieslēgtas mājā — gluži kā Austrumu sievietes — un nekā nesaprot no vīra darīšanām. Bet atēnietes dēvē lakedaimonietes par miesaskārīgām palaistuvēm, kas dzemdē trulus kareivjus.
— Un abi uzskati ir gluži aplami, Taīda smējās.
Hēgesihora klusēdama smaidija, patiesi lidzinadamāsdievietei. Platās krūtis, izriestie taisnie pleci un spēcīga galva, kas ļoti taisni balstījās uz kakla, piešķīra jaunavai Erehteja tempļa koru stāju, kad viņa kļuva nopietna. Taču viņas seja, kurā dzirkstīja jautrība un jaunavigs draiskums, ātri mainījās.
Taīdai par pārsteigumu, lakoniešu skaistule bija apbūrusi nevis Ptolemaju, bet Nearhu.
Verdzene pasniedza neparasti vienkāršu ēdienu. Vīna un ūdens kausi, ko rotāja melnas un baltas joslas, atgādinaja senos Krētas traukus, kas tika vērtēti augstāk par zeltu.
— Vai tad atēnieši ēd tāpat kā tesālieši? — Nearhs apvaicājās, nošļakstīdams no sava kausa mazliet vīna dieviem un pasniegdams to Hēgesihorai.
— Ateniete es esmu tikai pa pusei, — Taīda atbildēja, — mana māte bija īsta krētiete no senas dzimtas, kas no pirātiem aizbēga uz Tēras salu Spartas aizbildnībā. Tur Emborionā viņa sastapās ar tēvu un piedzimu es, bet…
— Epigāmijas tiesību vecākiem nebija, un laulība1nestājās spēkā,— Nearhs pabeidza, — tad tāpēc tev ir tik sens vārds.
— Un es nekļuvu par līgavu «ar vēršiem pura», bet nokļuvu Korintas Afrodītes tempļa hetēru skola.
— Un kļuvi par rotu Atēnām! — Ptolemajs izsaucās, paceldams savu kausu.
Bet Hēgesihora? — Nearhs ievaicājās.
— Esmu vecāka par Taīdu. Manas dzīves gaitas ir līkumojušas kā čūska un nav atklājamas katram ziņkārīga jam, — spartiete nicinoši atteica.
Tagad es zinu, kāpēc tu esi tāda neparasta, — Ptolemajs sacīja, — pēc izskata īsta Krētas meita!
Nearhs īsi un nikni iesmējās.
— Ko tu zini par Krētu, maķedonieti Krēta ir mājvieta pirātiem, atnācējiem no visām Grieķijas malām, no Jonijas, Sicīlijas un Feniķijas. Salašņas satrieca drupās un sabradāja valsti, iznīcināja Mīnoja bērnu seno slavu.
— Pieminot Krētu, man prātā bija tieši lieliskā tauta — jūras valdnieki—, kas jau sen aizgājuši ēnu valstībā.
Tiesības noslēgt laulību ar citas dzimtas, kartas vai valsts locekli Senajā Grieķijā.
— Un tu runā taisnību, Nearh, teikdams, ka mūsu priekšā ir tesāliešu ēdiens, — Aleksandrs iejaucās, — ja vien ir taisnība, ka krētieši ir tesāliešu radinieki, bet tie — pelasgu, kā rakstīja Hērodots.
— Bet krētieši ir jūras pavēlnieki, kamēr tesālieši — jājēju tauta, — Nearhs iebilda.
— Tomēr ne klejoņi, viņi ir zemkopji, zirgu barotāji, — Taīda piēpeši sacīja, — dzejnieki jau kopš seniem laikiem apdziedājuši «Helladas kalnaino Ftīju, kur mājo visskaistākās sievas».
— Un Ftījas līdzenumus, kas dimd no zirgu auļiem, — Aleksandrs piebilda.
— Jūras pavēlnieku pēcnācēji, manuprāt, ir spartieši, — Nearhs uzmeta skatienu Hēgesihorai.
— Tikai pēc likumiem, Nearh! Uzmet acis Hēgesihoras zeltainajiem matiem, — kas tiem kopējs ar Krētu?
— Ja runājam par jūru, tad es esmu redzējis krētieti, kura peldējās tādā vētrā, kad neviena cita sieviete to nebūtu uzdrīkstējusies, — Ptolemajs sacīja.
— Bet, kurš ir redzējis Taīdu jāšus uz zirga, tas ir redzējis amazoni, — Hēgesihora piebilda.
— Spartiešu dzejnieks Alkmāns lakoniešu meitenes salīdzināja ar enetu zirgiem, — sāka smieties Hēfaistions, kurš jau bija salējis sevī krietni daudz gardā melni zilā vīna.
— Tas, kurš apdzied šo meiteņu skaistumu, kad viņas kailas dejodamas un dziedādamas upurē dievietei un mati viņām izlaisti — līdzīgi paflagoniešu ķēvju biezajām, zeltaini rudajām krēpēm, — Hēgesihora paskaidroja.
— Jūs abas daudz ko zināt! — Aleksandrs izsaucās.
— Tāda ir viņu profesija — viņas pārdod ne tikai Erotu, bet arī zināšanas, uzvedības prasmi, mākslu un jūtu skaistumu, — ar lietpratēja izteiksmi sejā sacīja Hēfaistions. — Vai jūs maz zināt, — viņš paķircinājās, — kas īsti ir augstāko aprindu hetēra oikumenes visdiženākajā mākslas un dzejas pilsētā? Visizglītotākā starp izglītotajiem, visizveicīgākā dejotāja, daiļlasītāja, mākslinieku un dzejnieku iedvesmotāja, būtne ar neatvairāmu sievišķā jaukuma valdzinājumu… lūk, kas ir Hēgesihora!
— Bet Taīda? — Ptolemajs viņu pārtrauca.
Grieķijas pirmiedzīvotāji.
— Septiņpadsmit gadu vecumā viņa ir slavenība Atē nās viņu vērtē augstāk par daudziem apkārtējo valstu dižiem karavadoņiem, valdniekiem vai filozofiem. Un pai slavenību nevar kļūt, ja dievi nav apveltījuši ar viedīgu sirdi, kam jau kopš bērnības atklājas cilvēku jūtas un būtība, smalki pārdzīvojumi un patiesa skaistuma izpratne — daudz dziļāka nekā vairumam cilvēku.
— Tu par viņu runā kā par dievieti, — Nearhs sacīja, neapmierināts ar to, ka Hēfaistions spartieti novērtē zemāk nekā Taīdu, — paraugies, viņa pati tāda nejūtas.
— Tā arī ir cildenas dvēseles drošākā pazīme, — Aleksandrs piepeši noteica un iegrima domās, — …garas krēpes… — Spartietes vārdi bija viņā atmodinājuši ilgas pēc melnā Būkefala ar balto pieri. — Seit atēnieši saviem zirgiem apgriež krēpes, lai tās rēgotos līdzīgi sukai — tāpat kā bruņucepures rotājums.
Tas tāpēc, lai zirgi nepārspētu atēnietes, kurām reti kad ir kupli mati, — Hēgesihora pajokoja.
Tev viegli runāt, — sarunā piepeši iejaucās līdz šim klusējusī Nannija, — kad spartiešu mati jau kļuvuši par parunu — tāpat kā viņu brīvība.
— Ja tavu senču četrdesmit paaudzes būtu augu gadu staigājušas ar kailiem gurniem, nātnos peplos un hitonos», tad arī tavi mati nebūtu sliktāki.
Kāpēc jūs dēvē par «fainomēris» — gurnu rādītājam? — Ptolemajs brīnījās.
Parādi viņiem, kā spartietei ļābūt apģērbtai pēc savas zemes likumiem, — Taīda sacīja Hēgesihorai — tavs vecais pepls karājas dibenistabā kopš tā laika, kad mēs spēlējām ainu no Kadmejas leģendām.
Hēgesihora klusēdama devās mājas dziļākajās telpās
Nearhs nolūkojās viņai pakaļ, līdz viņa nozuda aiz aizkara.
«Daudz dīvainu dotumu liktenis sūta,» — nodziedāti zobgalīgais Hēfaistions, pamirkšķinādams Ptolemajam
Viņš apskāva kautro Nanniju, kaut ko viņai čukstēdams. Hetēra pietvīka, paklausīgi pastiepdama lūpas skūpstam. Tiklīdz Aleksandrs pameta Taīdu un piegāja pie galda, Ptolemajs, piesēdies jaunavai blakus, mēģināja viņu apskaut Sieviešu tērps Krekls līdz ceļiem vai garāks, apjožams.
— Pagaidi, tu ieraudzīsi savu dievieti. Jaunava viņu atvairīja ar roku.
Ptolemajs paklausīja, brīnīdamies, ka šī jaunā meiča prot vienlaikus apburt un pavēlēt.
Hēgesihora nelika uz sevi gaidīt, ierazdamās garā baltā peplā, kas sānos bija pilnīgi vaļā un tika saturēts vienīgi ar šauru, pītu jostu ap vidukli. Zem gludās ādas kustējās spēcīgie muskuļi. Lakedaimonietes vaļā palaistie mati plūda kā zelts pār visu muguru, zem ceļgaliem sagriezdamies kuplos gredzenos, un lika viņai izsliet galvu vēl augstāk un lepnāk, atklājot stiprus žokļus un spēcīgu kaklu. Viņa dejoja «Matu deju», pati dziedāja dejas dziesmu, augstu izsliedamās pirkstgalos, un atgādināja Kallimaha lieliskās skulptūras — spartiešu dejotājas, kas vijas kā liesma un, ekstāzes pārņemtas, šķiet, tūliņ pacelsies gaisā.