Anne Zurudi
Atēnu vēstnesis
"Teica tā viņš, un klausīja tūdaļ tam vēstnesis Hermejs. Ātri pie dievišķām kājām viņš piesēja sandales krāšņas, Brīnišķas, zelta, kas aiznesa viņu kā pūtiena elpa Visur — gan pāri pār zemi jo plašo, gan pāri pār jūru.
… viņš metās no gaisa uz jūru, Steidzīgi aizlaidās projām pa viļņiem kā lokanā kaija, Ķerdama barībai zivis, kas skraida pa bangainiem līčiem, Bieži vien ūdenī sāļā sev slapinot spēcīgos spārnus — Līdzīgi viņai šeit aizlaidās Hermejs pār plašajām bangām."
Homērs "Odiseja"
.
PROLOGS
Tas bija pavasarī, gaiss likās tīrs un spirgts, kalnu augi vienos ziedos. Tā bija pārāk skaista diena, lai dzīvotos pa māju.
Viņa bija laukā jau divas dienas.
Beidzot šie ļautiņi bija viņu atraduši, taču tie neizturējās ar cieņu — tā, kā pienāktos. Kā lai viņi to varētu? Zem helikoptera, kas cēlās augšup, viņa šūpojās starp kareivja kājām aizsargkrāsas biksēs, iepletusi rokas, gluži kā aicinot; ari viņas kājas bija plati pavērtas visu skatieniem. Apdullinošā rotoru dūkoņa, atbalsodamās aizas sienās, pieņēmās spēkā, nomākdama balsu skaņas; viri no meklētāju pulciņa jau bija pieklusuši — tagad tie cēla viņu augšā. Cilvēki gaidīja ceļa malā, kur nebija žoga, — mazās, tumšās grupiņās: kareivji, policisti, civilisti, vērdamies pāri nogruvuma vietai, lejup uz sauso, klinšaino upes gultni, kur viņa tika atrasta.
Tuvodamies netīrajam ceļam, helikopters sacēla gaisā gružus, putekļus, akmeņus, ar saknēm izrautus augus. Caur vecas, melnas toijotas vējstiklu varēja redzēt šoferi, kas bija aplicis roku ap pleciem vīram ar sarkani saraudātiem plakstiem — tas saviebies novērsa seju.
Sargājot acis, armijas virsnieks izkliedza rīkojumus jaunu kājnieku grupai: — Līdzināties, četrus soļus sānis, ierindā! — Taču viņa vārdus noslāpēja rotējošās lāpstiņas, un tie nebija saklausāmi. Pieskrējis klāt, gluži neprātīgs aiz nepacietības, viņš saķēra vienu puisi aiz rokas un iebīdīja vietā, stumdīdams pārējos, lai tie nostātos divās rindās, kā viņš bija ieplānojis.
— Uzķeriet viņu, kad nolaidīsies! — virsnieks sauca. — Un neblenziet uz augšu!
Kareivji viņu nedzirdēja. Virsniekam aiz muguras tie vaikstljās un rādīja nepieklājīgus žestus. Jaunie Nacionālo bruņoto spēku pārstāvji ar pelēcīgiem, nesen apcirptiem matiem un vēl nenobriedušiem muskuļiem bija izkārtojušies divās ļodzīgās rindās — pārliecināti par sevi, ar strauji pukstošām sirdīm, pastiepuši rokas, lai viņu satvertu.
Ar cieņu — viņiem bija piekodināts. Godbijīgi, kā pienākas.
Citi vīri gan vērās augšup.
Viņa sāka nolaisties. Platā auduma cilpa zem viņas padusēm turēja viņu tādā leņķī, ka pirmās nāca lejā ieplestās kājas. Puiciskie kareivīši mulsa — kā palūkoties turp un saķert viņu, neskatoties zem svārkiem? Ar pienācīgo cieņu, kā tad. Kad viņa tuvojās, savirpināto putekļu vētra kļuva vēl niknāka, vēl neciešamāka. Izšķaudīdami gružus no nāsīm, spļaudami smiltis uz ceļa, jaunie vīrieši nepamanīja brīdi, kad viņas kājas bija rokas stiepiena attālumā. No augšas vinčas vīrs sauca: — Ķeriet viņu, jūs, nejēgas! — Puiši viņu nedzirdēja. Tad viņas kājas jau bija turpat pie kareivju sejām, atrisinot radušos sarežģījumu, kā neblenzt sievietei zem svārkiem, bet radot jaunu, kā turpmāk domāt par dāmu kājām, neredzot acu priekšā šīs — ar cauri ādai izlīdušajiem satraikšķītajiem kauliem, saliektajiem lieliem, ziliem un dzelteniem plankumiem klātu ādu, tumšu purpura toni aizmugurē uz gurniem un augšstilbiem — tur, kur bija uzkrājušās asinis…
Piespiezdami savas rokas pieskarties mirušās miesai, viņi uztvēra šo svaru. Sievietes kailās rokas bija aukstas, un tikai. Gatavodamies noņemt cilpu, puiši saņēmās — viņi bija nolēmuši, ka ļaunākais jau pāri. Tad divi pirmie apjēdza savu kļūdu: viņas acis nebija vis ciet, kā domāts, bet to vienkārši nebija — izēstas. Puiši iekliegdamies atrāva rokas. Sievietes galva atslīga atpakaļ. Virsnieks, kas bija novietojies drošā atstatumā, atvēra muti, viņš gribēja nolamāties, taču neviens neko nedzirdēja. Vīrs metās uz priekšu, trenkādams puišus, kuri rīstījās, un stumdams tos atpakaļ vietās, ieplādams viņas galvu tiem plaukstās, kamēr pārējie pūlējās atbrīvot sievieti no cilpas.
Tas tika izdarīts. Virsnieks pamāja helikoptera komandai, kas uzvilka augšā savējo un pagrieza lidaparātu uz dienvidiem, uz atklātās jūras pusi.
Pēc helikoptera aizlidošanas iestājās pilnīgs klusums. Nesagatavoti tik piepešam bezvārdu brīdim, viri sāka klepot, meklēt cigaretes un lūkoties apkārt. Viņi visi gaidīja kādu rīcību. Atrastā bija te — un ko tagad? Zēniskie kareivlši turēja viņu aiz vidukļa novērsušies un viebdamies.
Piegājis pie armijas virsnieka, policijas priekšnieks notrauca putekļus no svārku piedurknēm un pieglauda matus. Patlaban gaiss kļuva tīrāks, un no viņas apkārt sāka izplatīties nelāga smaka. Nez no kurienes uzradās mušas un sēdās viņai uz sejas.
— Kas viņu novedīs lejā? — virsnieks noprasīja. Viņš pārzināja vietējos ticējumus, aizspriedumus un liegumus.
— Apjautāšos, ko par to teiks Lakis.
Lakis bija krētietis, citurienietis. Tas par naudu darīs visu ko.
Policijas priekšnieks pamāja gara auguma cilvēkam ar pliku pakausi, kurš plātījās pie baltas mašīnas, un norādīja uz līķi un uz auto ar rokas kustību, ko pavadīja ar klusu jautājumu grieķu valodā. Lakis piekrītoši palocīja galvu.
Virsnieks deva zīmi puiciskajiem kareivīšiem. Piesteberējuši pie auto aizmugures, viņi ieslidināja nelaiķi ar seju augšup mašīnā uz netīrās grīdas.
Policijas priekšnieks pasauca melnā tērpušos garīdznieku — jaunu, bārdainu cilvēku, kas sēdēja uz klints, smēķēdams tievu, pavirši satītu cigareti. Svētais tēvs piecēlās, purinādams pelnus no garā amattērpa. Viņš tuvojās mašīnai, apskatīja sievieti un pieliecās, lai sakrustotu viņas rokas uz krūtīm. Pacēlis roku, viņš pēc pareizticīgo paraduma lēnām trīsreiz pārkrustīja līķi. Visi vīrieši pielieca galvu un arī pārmeta krustu.
Lakis iekārtojās pie stūres. Paraudams augšup garo ģērbu, mācītājs ieņēma vietu viņam līdzās, abiem sekoja ari policijas priekšnieks. Viņi lēnām brauca projām, lejup pa kalna nogāzi, un tad cits aiz cita sarindojās pārējie auto, ripodami nopakaļ, — armijas smagās mašīnas un meklētāju džipi.
Nebija īstais laiks jokiem, bet, ieslēdzis ātrumu, Lakis nesavaldījās un izteica nežēlīgu piezīmi par smaku, kas nāca no mirušās. Viņi vēl nebija tikuši līdz ceļa līkumam, kad krētietis, garīdznieks un policists jau smējās pilnā kaklā.
PIRMĀ NODAĻA
Agrs rīts un tumšas debesis. Jūra, sūrā vēja dzīta, iepletusies smilšu sērē, iekrāsojusies tumšā tonī. Lēni braucošās atkritumu savākšanas mašīnas riepas platām šaltīm šļāca ūdeni no vakardienas lietus atstātajām peļķēm. Tas strūkloja lejup ari pa sarūsējušo jumta noteku uz Nacionālās bankas kāpnēm un uz tukšā zivju tirgus galdiņiem. Terasē pie kafejnīcas kumpa sieva slaucīja mitrās lapas, kas bija sabirušas no platānas, vientulīgs baznīcas zvans aicināja uz dievkalpojumu. Mazās laiviņas piestātnē līgojās un zvāļojās, raustīdamās pie tauvām. Aiz zemesraga tuvodamies taurēja prāmis, neredzams aiz viļņu un lietus šļākām.
Uz augšklāja, pārliecies pār margām kuģa pakaļgalā, stāvēja svešinieks — apaļīgs vīrs. Viņš tur atradās kopš pašas rītausmas, kad nespodrā gaisma ļāva saskatīt tumšo jūru tālu lejā, un, cerot saskatīt ceļamērķi, noraudzījās, kā putās sakultais ūdens cēlās un krita. Šad tad viņš izvilka no plandošā lietusmēteļa kabatas cigarešu paciņu un aizsmēķēja vienu, taču tā skarbajā vējā ātri izdega. Ieraudzījis kādu kuģi, viņš draudzīgi pacēla roku, it kā sveicinot.