Izsmējīgā dziesmiņa kļuva arvien skaļāka un skaļāka. Vilijs lēkaļādams pieliecās brālim tuvāk un parādīja mēli. Džonijs pašāva uz priekšu kreiso roku, sagrāba draišķi aiz kakla un ar kaulaino dūri iebelza viņam pa degunu. Dūre bija aizkustinoši kaulaina, bet par to, ka sitiens bijis sāpīgs, liecināja tam sekojošais izmisuma brēciens. Pārējie bērni izbailēs iespiedzās, bet Džonija māsa Dženija iespruka mājā.
Džonijs atgrūda Viliju, no visa spēka iespēra viņam pa lieliem, tad sagrāba brāli un ar seju bauzēja pret zemi. Viņš nelaida brāli vaļā, iekams nebija viņu krietni apvārtījis netīrumos. Tad kā nevarīgu pārmetumu un dusmu viesulis piesteidzās māte.
— Kāpēc viņš neliek mani mierā? — Džonijs jautāja, atbildot uz viņas pārmetumiem. — Vai tad neredz, ka esmu noguris?
— Es esmu tikpat liels kā tu, — Vilijs kliedza, locīdamies mātes rokās, asarām ritot pār netīro un asinīs nobrāzto seju. — Es jau esmu tikpat liels kā tu un izaugšu vēl lielāks. Tad es tev sadošu, gan redzēsi!
— Būtu labāk gājis strādāt, ja jau esi tik liels, — atcirta Džonijs. — Tur ir tā nelaime. Tev jāiet strādāt! Lai mamma iekārto tevi darbā!
— Viņš ir par mazu, — aizstāvēja māte. — Tāds knēvelis vien vēl ir.
— Es biju mazāks, kad sāku strādāt.
Džonijs jau vēra muti, lai iebilstu pret viņam nodarīto netaisnību, bet apdomājās. Viņš pagriezās un iegāja mājā, lai liktos gulēt. Viņa istabas durvis bija vajā, lai no virtuves nāktu siltums. Pustumsā ģērbdamies nost, Džonijs dzirdēja, ka māte sarunājas ar ienākušo kaimiņieni. Māte raudāja, un viņās vārdi jaucās ar nožēlojamiem šņukstiem.
— Es nesaprotu, kas notiek ar Džoniju, — viņš dzirdēja māti sūdzamies. — Tāds viņš nekad nav bijis. Viņš bija pacietīgs kā mazs eņģelītis. Viņš arī tagad ir labs puika,— māte steigšus piemetināja. — Darbā vienmēr ir bijis uzcītīgs, tikai par agru sāka strādāt. Bet tā nav mana vaina. Es taču gribu, lai būtu labāk.
Virtuvē atkal bija dzirdama čukstēšana, un Džonijs, vērdams ciet acis, nomurmināja:
— Kā tad, darbā vienmēr esmu bijis uzcītīgs.
Otrā rītā māte viņu rautin izrāva no miega skavām. Tad nāca trūcīgās brokastis, nogurdinošā iešana pa tumsu un bālais rīta svīdums pār māju jumtiem, kad viņš pagrieza tam muguru un iegāja pa fabrikas vārtiem. Vēl viena diena no daudzām dienām, un visas bija vienādas.
Un tomēr Džonija dzīvē bija arī dažādība — kad viņu pārcēla citā darbā vai arī kad viņš saslima. Sešu gadu vecumā viņš auklēja Viliju un citus mazākos bērnus. Septiņu gadu vecumā jau gāja uz fabriku tīt spoles. Astoņu gadu vecumā viņš dabūja darbu citā fabrikā. Jaunais darbs bija apbrīnojami vienkāršs. Viņam vajadzēja tikai sēdēt ar nūjiņu rokā un virzīt garām plūstošo auduma straumi. Šī straume plūda laukā no mašīnas rīkles, aizslīdēja pāri karstam veltnim un aizgāja kaut kur tālāk. Bet Džonijs visu laiku sēdēja vienā vietā, kur neredzēja dienas gaismu, toties virs galvas žilbinošu gaismu izstaroja gāzes deglis, un pats kļuva par mehānisma sastāvdaļu.
Par spīti mitrajam karstumam, Džonijs šajā darbā jutās laimīgs, jo viņš vēl bija jauns un atradās sapņu un ilūziju varā. Vērodams, kā garām nepārtraukti plūst kūpošais audums, viņš ļāvās brīnišķiem sapņiem. Taču darbs neprasīja ne kustības, ne prāta piepūli, un zēns sapņoja arvien mazāk un mazāk, bet viņa prāts tapa kūtrs un miegains. Tomēr viņš pelnīja divus dolārus nedēļā, un divi dolāri tieši bija robeža starp badu un hronisku pusbadu.
Bet, kļuvis deviņus gadus vecs, viņš zaudēja šo darbu. Vainīgas bija masalas. Izveseļojies viņš sameklēja darbu stikla fabrikā. Tur maksāja vairāk un darbs prasīja izmaņu. Tas bija gabaldarbs, un, jo nadzīgāks Džonijs bija, jo vairāk nopelnīja. Tas bija pamudinājums, un tā ietekmē viņš kļuva par lielisku strādnieku.
Darbs nebija sarežģīts — vajadzēja siet stikla aizbāžņus pie mazam pudelītēm. Pie jostas Džonijam karājās auklu saišķis. Pudeles viņš iespieda starp ceļgaliem, lai varētu rīkoties ar abām rokām. Tā sēžot ar uzkumpušu muguru, viņa šaurie pleci kļuva vēl šaurāki, bet krūšukur- vis bija saspiests desmit stundas dienā. Tas kaitēja plaušām, toties zēns apsēja trīssimt duču pudeļu dienā.
Pārvaldnieks ļoti lepojās ar Džoniju un veda apmeklētājus skatīties uz viņu. Desmit stundās caur viņa rokām izgāja trīssimt duču pudeļu. Tas nozīmēja, ka viņš ir sasniedzis mašīnas pilnību. Visas liekās kustības bija novērstas. Katrs zēna sauseno roku vēziens, katra tievo pirkstu muskuļu kustība bija ātra un precīza. Darbs prasīja milzu sasprindzinājumu, un iznākums bija tāds, ka Džonijs kļuva nervozs. Naktīs miegā viņš raustījās, bet dienā nevarēja ne atslābināt muskuļus, ne atpūsties. Viņš netika vaļā no sasprindzinājuma, un viņa muskuļi bez rimas raustījās. Seja viņam kļuva dzeltenīga, klepus stiprāks. Visbeidzot Džonijs saslima ar plaušu karsoni un zaudēja darbu stikla fabrikā.
Tagad viņš bija atgriezies džutas fabrikā, kur kādreiz bija sācis savas darba gaitas pie virpuļojošajām spolēm. Te viņš varēja cerēt uz paaugstinājumu. Džonijs bija labs strādnieks. Ar laiku viņu pārcels uz cietes cehu, bet vēl vēlāk — uz austuvi. Tālāk neatlika nekas cits kā palielināt ražīgumu.
Tagad mašīnas strādāja ātrāk nekā toreiz, kad Džonijs iestājās darbā, bet viņa prāts — lēnāk. Viņš vairs nesapņoja, kaul gan tais gados ar prieku bija ļāvies sapņiem. Viņš pat bija iemīlējies. Tas notika tolaik, kad viņam lika vadīt audumu pār karsto veltni: zēns ieskatījās pārvaldnieka meitā. Viņa bija krietni vecāka par Džoniju, jau pieaugusi meitene, un viņš redzēja to iztālēm tikai kādas piecas sešas reizes. Taču tam nebija nozīmes. Uz garām plūstošā auduma viņš zīmēja gaišas nākotnes ainas: paveica brīnumus savā darbā, izgudroja nepārspējamas mašīnas, izsitās līdz fabrikas direktora postenim un beigu beigās apkampa savu iecerēto un tikli noskūpstīja viņu uz pieres.