Sargi turēja durvis plaši atvērtas. Melnais gājiens iznāca blāvajā, aukstajā gaismā un rīta vējā. Saule virs plašās austrumu pamales žilbināja acis. Tās dzeltenā gaisma atstarojās rietumu kalnos un uz Troņa zāles fasādes. Citas ēkas zemāk piekalnē joprojām tinās violetā ēnā, vienīgi Dievbrāļu templis, kas atradās nelielā pakalnā ceļa viņā pusē, bija izslējies pretī gaismai, un tā nesen apzeltītais jumts laistījās saules staros. Melnais gājiens četrās rindās pa četri līkumodams virzījās lejup pa Kapeņu kalna nogāzi, un priesterienes iedamas sāka vilkt klusu, stieptu melodiju. Tajā bija tikai trīs dažādi toņi, un vārds, kas daudz reižu atkārtojās, bija tik sens, ka zaudējis savu nozīmi kā ceļa rādītājs vietā, kur pats ceļš gājis zudībā. Vēl un vēlreiz viņas stiepti atkārtoja bez nozīmes palikušo vārdu. Visu šo Priesterienes Atdzimšanas dienu pieskandēja sieviešu klusā, stieptā dziedāšana vienmuļa, sausa un nerimtīga.
Mazā meitene tika vadāta no istabas uz istabu, no tempļa uz templi. Vienā vietā viņai uz mēles uzbēra sāli; citur viņai vajadzēja tupēt uz ceļiem un skatīties uz rietumiem, kamēr viņai nogrieza matus un izmazgāja tos ar eļļu un iesmaržotu etiķi; citur vajadzēja gulēt ar seju lejup uz melnas marmora plāksnes aiz altāra, kamēr spalgas balsis dziedāja raudu dziesmu mirušajiem. Ne viņa, ne priesterienes tajā dienā neko neēda un nedzēra. Kad norietēja vakarzvaigzne, meiteni aizveda uz istabu, kurā viņa nekad nebija gulējusi, un apguldīja gultā kailu starp aitādu apsegiem. Istaba atradās mājā, kas gadiem ilgi bija stāvējusi aizslēgta, un tās durvis bija atvērtas tikai šodien. Telpas augstums bija lielāks nekā platums, un tajā nebija neviena loga. Gaisā valdīja sastāvējusies trūdu smaka. Sievietes klusēdamas atstāja meiteni tumsā vienu.
Meitene nekustīgi gulēja tieši tā, kā bija apguldīta. Viņas acis bija plati ieplestas. Tā viņa gulēja ilgu laiku.
Tad viņa ieraudzīja uz sienas nodrebam gaismas atblāzmu. Kāds klusi nāca šurp pa gaiteni, apēnodams gaismekli tā, ka tas nebija spožāks par jāņtārpiņu. Atskanēja piesmacis čuksts:
- Vai tu esi tur, Tenara?
Meitene neatbildēja.
Durvīs parādījās galva dīvaina galva bez matiem, kā nomizots kartupelis, turklāt tādā pašā iedzeltenā krāsā. Arī acis bija brūnas un maziņas kā kartupeļa acis. Deguns starp lielajiem vaigu uzkalniem izskatījās pavisam sīks, un mutes vietā vīdēja bezlūpu sprauga. Meitene nekustēdamās skatījās šai sejā. Viņas acis bija lielas, stingas un tumšas.
- Īlei, Tenara, mazo mīlulīt, tu esi šeit! Balss bija piesmakusi un augsta kā sievietei, tomēr tā nebija sievietes balss. Es te nedrīkstēju nākt, mana vieta ir ārā pie durvīm, lievenī, un es tūlīt iešu uz turieni. Bet man vajadzēja redzēt, kā manai mazajai Tenarai klājas pēc šīs garās dienas… Nu, kā jūties, mīlulīt?
Lielais, druknais stāvs bez trokšņa pagājās uz meitenes pusi un pastiepa roku, it kā gribēdams noglaust viņas matus.
- Es vairs neesmu Tenara, meitene teica, nenovērsdama skatienu no vīrieša. Roka apstājās pusceļā, un pieskāriens izpalika.
- Nē, pēc brīža viņš čukstus teica. Es zinu. Es zinu. Tagad tu esi mazā Apēstā. Bet es…
Meitene neko neteica.
- Tā bija grūta diena mazam bērnam, vīrietis sacīja, mīņādamies no vienas kājas uz otru, un sīkā gaisma zibēja viņa lielajā, dzeltenīgajā rokā.
- Tu nedrīksti nākt šajā mājā, Manan.
- Nē. Nē. Es nedrīkstu nākt šajā mājā. Ar labu nakti, mazā… Ar labu nakti!
Meitene neatbildēja. Manans lēni pagriezās un izgāja ārā. Mirgojošā atblāzma pazuda no augstās telpas sienām. Mazā meitene, kurai vairs nebija cita vārda kā Arha, Apēstā, gulēja uz muguras, saspringti skatīdamās tumsā.
Siena ap Kapeņu Vietu
Kļūdama vecāka, meitene aizmirsa visu, kas saistījās ar viņas māti, un pat neapjauta, ka ir to aizmirsusi. Viņa piederēja šai vietai, Kapeņu Vietai, un vienmēr bija tai piederējusi. Tikai dažreiz garajos jūlija vakaros, vērodama rietumu kalnus, kas sausi un dzeltenīgi mirgoja norietējušās saules atblāzmā, viņa iedomājās uguni, kas sen, sen bija degusi kādā pavardā ar tādu pašu dzidri dzeltenu gaismu. Reizē ar to atplaiksnlja atmiņas, ka viņa tiek turētā rokās, un tas šķita dīvaini, jo šeit viņai neviens tikpat kā nepieskārās; atmiņās pazibēja arī kāda patīkama smarža, tikko mazgātu un salvijas ūdeni skalotu matu aromāts, un šie mati bija gari un gaiši, saulrieta un uguns krāsā. Tas bija viss, kas vēl dzīvoja meitenes atmiņās.
Protams, viņa zināja vairāk, nekā spēja atcerēties, jo viss notikušais viņai bija izstāstīts. Septiņu vai astoņu gadu vecumā meitene pirmoreiz bija sākusi prātot, kas īsti ir šī būtne, vārdā Arha, tāpēc viņa bija aizgājusi pie sava aizbildņa, uzrauga Manana, un teikusi: Pastāsti, kā es tiku izraudzīta, Manan!
Ak, tu taču visu to jau zini, mazā.
Un meitene patiešām to zināja: garā, kalsnā priesteriene Thara savā sausajā balsī bija to stāstījusi tik ilgi,
līdz viņa visu zināja no galvas, un arī tagad viņa varēja atbildēt: Jā, es zinu. Kad nomirst Atuanas kapeņu Virspriesteriene, viena mēneša laikā pēc mēness kalendāra notiek apglabāšanas un šķīstīšanas ceremonijas. Pēc tam dažas Kapeņu Vietas priesterienes un uzraugi dodas pāri tuksnesim un staigā pa Atuanas pilsētām un ciematiem meklēdami un taujādami. Viņi meklē meiteni, kas piedzimusi Priesterienes nāves naktī. Kad tāda ir atrasta, viņi gaida un vēro. Meitenei jābūt veselai miesā un garā, un augdama tā nedrīkst slimot ar rahītu, bakām, tai nedrīkst but nekādi citi defekti, un tā nedrīkst kļūt akla. Ja līdz piecu gadu vecumam meitenei nekas nekait, tad kļūst skaidrs, ka viņas miesa patiesībā ir mirušās Priesterienes jaunā miesa. Tad meitene tiek parādīta Avabatas Dievkaralim, un pēc tam viņu atved šurp uz Templi un vienu gadu apmāca. Kad šis gads pagājis, viņu aizved uz Troņa zāli un viņas vārdu atdod tiem, kas ir viņas valdnieki Bezvārda gari, jo arī viņa ir bezvārda būtne, Mūžam atdzimstošā priesteriene.
Stāsts vārds vārdā saskanēja ar to, ko viņai bija stāstījusi Thara, un viņa nekad nebija uzdrīkstējusies vaicāt vēl kaut ko. Kalsnā priesteriene nebija cietsirdīga, taču ļoti salta; viņa dzīvoja pēc dzelzs likumiem, un Arha pret viņu juta bijību. Taču pret Mananu meitene šādu bijību nepavisam nejuta un, kad vēlējās, bez bažām pavēlēja viņam: Izstāsti, kā es tiku izraudzīta! Un Manans stāstīja vēl un vēlreiz:
Mes devāmies no šejienes uz ziemeļiem un rietumiem trešaja diena pēc jauna mēness, jo agrākā Arha bija mirusi trešajā dienā pēc pēdējā pilnā mēness. Un vispirms mēs gājām un Tenacbahu tā ir liela pilsēta, kaut gan tie, kas redzējuši Avabatu, saka: Tenacbaha pret to esot tikpat kā blusa pret govi. Tomēr man tā šķiet pieliekami liela tur, jādomā, ir kāds tūkstotis māju! Un lad mēs gājām uz Gāru. Bet tajās pilsētās trešajā dienā pec pēdējā pilnā mēness nebija piedzimusi neviena meitene; dažiem bija piedzimuši zēni, bet zēni neder… Tad mes devāmies uz kalnaino apvidu ziemeļos no Gāras un i/.staigājām mazās pilsētiņas un ciematus. Tā ir mana dzimtā puse. Es piedzimu tur, tajos kalnos, kam cauri Ick upes un apkārt zaļo zāle. Nevis šajā tuksnesi. To sakot, Manana piesmakušajā balsi ieskanējās savādi toņi, un mazās ačteles pavisam paslēpās sejas krokās; viņš bridi klusēja un tikai pēc tam turpināja. Tur mēs uzmeklējām visus vecākus, kam pēdējo mēnešu laikā bija dzimuši bērni, un izrunājāmies ar viņiem. Daži mums mēģināja melot. Jā, mūsu meitiņa pavisam noteikti piedzima mēness trešajā dienā! Jo nabaga ļaudis, redzi, diezgan bieži labprāt atbrīvojas no jaundzimušām meitenēm. Un daži bija tik nabadzīgi un dzīvoja tik vientuļās būdās kalnu ielejās, ka vispār neprata skaitīt laiku, un tāpēc viņi nevarēja droši pateikt, cik veci ir viņu jaundzimušie bērni. Bet, pietiekami ilgi iztaujajot, mēs vienmēr galu galā tikām līdz patiesībai. Tikai tas gāja lēni. Beidzot augļudārzu ielejās uz rietumiem no Entatas, vienā ciemā ar desmit mājām mēs atradām kādu meiteni. Viņai bija astoņi mēneši, un tieši tik ilgi mēs bijām meklējuši. Viņa bija piedzimusi tajā naktī, kad nomira Kapeņu priesteriene, turklāt tieši tās nāves stundā. Viņa bija veselīga meitene, sēdēja mātei klēpi un spožām actiņām skatījās uz mums visiem, kas bijām sagājuši būdas vienīgajā istabā kā sikspārņi alā. Viņas tēvs bija trūcīgs vīrs. Viņš bija kopis ābeles bagātnieka augļudārzā, un viņam pašam nepiedereja nekas tikai pieci bērni un kaza. Pat māja nepiederēja viņam. Tur nu mēs visi sadrūzmējāmies, un no tā, kā priesterienes skatījās uz meiteni un runāja savā starpā, varēja redzēt, ka viņas domā: beidzot Atdzimusi ir atrasta. To saprata ari bērna māte. Viņa turēja meiteni rokās un neteica neviena vārda. Nākamajā dienā mēs tur ieradāmies vēlreiz. Un iedomājies tikai! Mundrais bērniņš ar spožajām acim gulēja uz niedru matrača raudādams un brēkdams, un visu miesu tam klāja sarkani izsitumi, bet māte turpat blakus skaļi vaimanāja: "Ai, ai, ai! Manu bērnu ir ķēris raganas pirksts!" Tā viņa nosauca bakas. Arī manā ciemā tās dēvēja par raganas pirkstu. Bet Kosila, kas tagad ir Dievkaraļa Augstā priesteriene, piegāja pie guļvietas un paņēma bērnu rokās. Pārējie bija atrāvušies atpakaļ un es tāpat: nevērtēju jau savu dzīvību pārlieku augstu, bet kurš gan kavēsies mājā, kur ienākušas bakas? Tomēr Kosila nebaidījās. Paņēma bērnu rokās un teica: "Nekas viņai nekait." Pēc tam viņa uzspļāva sev uz pirksta, paberzēja sarkanos plankumus, un tie nogāja nost. Tā bija tikai ogu sula. Nabaga dumjā māte bija sadomājusi mūs piemuļķot un paturēt bērnu sev! Manans sirsnīgi pasmējās, to atcerēdamies; dzeltenā seja gandrīz nepārvērtās, bet sāni cilājās un kratījās smieklos. Tad vīrs viņu piekāva, jo baidījās no priesterieņu dusmām. Drīz mēs atgriezāmies savā tuksnesī, bet katru gadu kāds no mūsu ļaudīm devās uz ābeļdārzu ieleju, lai redzētu, kā meitene aug. Tā pagāja pieci gadi, un tad Thara un Kosila kopā ar Tempļa sargiem devās ceļā, un viņus pavadīja Dievkaraļa atsūtītie sarkano bruņcepuru kareivji, lai gājiens būtu pavisam drošs. Meitene tika atvesta šurp, jo viņa patiešām bija atdzimusī Kapeņu priesteriene un te bija viņas vieta. Un kas bija tā meitene, ko, mazā?