- Es viņai pagāju garām, izgāju cauri Zemakmenei. Viņas svece meta vairāk ēnu nekā gaismas, un viņa mani nedzirdēja. Gribēju ieiet Labirintā, lai aizbēgtu no viņas. Bet, kad biju iegājusi, man likās, ka es dzirdu viņu sekojam. Visu laiku, iedama pa gaiteņiem, es dzirdēju kādu nākam no muguras. Un nezināju, kurp iet. Domāju, ka šeit būšu drošībā, domāju, ka mani Valdnieki pasargās un aizstāvēs mani. Bet viņi nesargā, viņu nav, viņi ir miruši…
- Tātad par viņiem tu raudāji par viņu nāvi? Bet viņi ir šeit, Tenara, šeit!
- Kā tu zini? viņa apātiski jautāja.
- Katru bridi, kopš es nokāpu alā zem Kapakmeņiem, es esmu pūlējies tos savaldīt, padarīt tos mierīgus. Tam aizgāja visas manas prasmes, iztērējās viss mans spēks. Esmu piepildījis šos tuneļus ar bezgalīgu burvību tīklu: ar miega burvībām, klusuma burvibām, slēpšanās burvībām, bet viņi tomēr jauš manu klātbūtni pat būdami pusmiegā. Un es esmu visu izšķiedis, cīnīdamies ar viņiem. Ši ir briesmīga vieta. Šeit vienam nav cerību tikt galā. Es miru no slāpēm, kad tu man atnesi ūdeni, tomēr mani izglāba ne tikai ūdens vien. Ari devējas roku spēks. To teikdams, viņš pavērsa meitenes plaukstu ar delnu uz augšu un brīdi turēja savējā, lūkodamies uz to; pēc tam viņš aizgriezās, pagājās vairākus soļus pa mantnīcu un atkal apstājās viņai pretī. Viņa klusēja.
- Vai tu tiešām nodomāji, ka viņi ir miruši? Tu taču sirdi to zini gluži labi. Viņi nemirst. Viņi ir tumši un nemirstīgi un necieš gaismu mūsu mirstīgā mūža īso, spožo gaismu. Viņi ir nemirstīgi, taču nav dievi. Un nekad nav bijuši. Viņi nav cilvēka pielūgsmes vērti.
Meitene klausījās, un acīs, kas bija pievērstas šaudīgajai sveces liesmai, jautās gurds smagums.
- Ko viņi tev jebkad ir devuši, Tenara?
- Neko, viņa čukstus atbildēja.
- Viņiem nav nekā, ko dot. Viņiem nav radīšanas spēka. Viņi spēj tikai aptumšot un iznīcināt. Viņi nevar aiziet no šīs vietas, jo tā ir pati viņu būtība un tā jāatstāj viņiem. Nevajag viņus ne noliegt, ne aizmirst, bet nevajag viņus arī pielūgt. Zeme ir skaista, gaiša un draudzīga, bet tas nav viss. Zeme ir arī briesmīga, tumša un cietsirdīga. Trusis brēkdams mirst zaļajās pļavās. Kalni slēpj savās milzu sienās postošu uguni. Jūrā glūn haizivis, un cilvēku acīs glūn cietsirdība. Un tur, kur cilvēki to visu pielūdz, noniecinādami tā priekšā paši sevi, tur dzimst ļaunums, tur rodas tās pasaules vietas, kurās uzkrājas tumsa, vietas, kas pilnīgi nonāk to spēku ziņā, ko mēs saucam par Bezvārda gariem; tie ir sensenie Zemes spēki, gaismas pretmets; tumsas, iznīcības un neprāta spēki… Manuprāt, tie jau sen ir padarījuši tavu priesterieni Kosilu vājprātīgu; manuprāt, viņa ir lodājusi pa šīm alām tāpat kā pa savas iekšējās būtibas labirintiem un tagad vairs nespēj ieraudzīt dienasgaismu. Viņa tev saka: Bezvārda gari ir miruši, bet tam var ticēt tikai pazudusi dvēsele pazudusi patiesībai. Tie dzīvo un pastāv. Bet tie nav tavi Valdnieki. Un nekad nav bijuši. Tu esi brīva, Tenara. Tevi mācīja kļūt par verdzeni, bet tu esi izlauzušies brīvībā.
Meitene klausījās, taču viņas sejas izteiksme palika nemainīga. Vīrietis vairāk neko neteica. Abi klusēja, taču tas nebija tāds klusums, kāds te bija valdījis pirms viņas atnākšanas. Tagad tajā jautās abu cilvēku elpa, dzīvības pulss viņu asinīs un sveces spraksti skārda gaismeklī sīki, uzmundrinoši troksnīši.
- Kā tu varēji zināt manu vārdu?
Vīrietis staigāja turp atpakaļ pa telpu, saceldams gaisā smalkos putekļus, izvingrinādams rokas un plecus, lai atvairītu stindzinošo aukstumu.
- Zināt vārdus ir mans darbs. Mana māksla. Redzi, lai izvilinātu no jebkuras lietas burvību, ir jāuzzina tās īstais vārds. Manā dzimtajā pusē mēs savus īstos vārdus slēpjam visu mūžu un darām zināmus vienīgi tiem, kuriem pilnībā uzticamies, jo vārds slēpj sevī lielu spēku un lielas briesmas. Kādreiz, laika pirmsākumos, kad Segojs pacēla Jūrzemes salas no okeāna dzīlēm, visām lietām bija savi īstie vārdi. Un visas burvju mākslas, visa maģija balstās uz šīs patiesās un senās Radīšanas valodas zināšanām, tās atkārtotu apgūšanu, atcerēšanos. Protams, jāmācās ir ari burvības, jāprot lietot vārdus, un jāzina arī sekas. Taču galvenais mūža darbs burvim ir īsto vārdu izzināšana un to ceļu izzinašana, ar kādiem šos vārdus var atklāt.
- Ka tu atklāji manējo?
Vīrietis bridi paskatījās uz viņu, un dziļais, skaidrais skatiens caururba alas ēnas; brīdi viņš vilcinājās. To es tev nevaru izstāstīt. Tu esi ka laterna, kas tikusi aptumšota, apsegta, paslēpta tumšā vietā. Tomēr gaisma spīd to viņi nav varējuši nodzēst. Viņi nespēja tevi paslēpt. Redzēdams tavu gaismu, es redzēju tevi un uzzināju tavu vārdu, Tenara. Tās ir manas spējas, mans spēks. Vairāk es tev nevaru teikt. Bet pasaki man tagad: ko tu darīsi tālāk?
- Es nezinu.
- Tagad Kosila jau ir atradusi tukšo kapu. Ko viņa darīs?
- Es nezinu. Ja iešu atpakaļ augšā, viņa var mani nogalināt. Virspriesterienei par meliem draud nāve. Viņa var likt mani upurēt uz pakāpieniem Troņa priekšā, ja vēlas. Un šoreiz Mananam patiešām vajadzēs nocirst man galvu, nevis tikai pacelt zobenu un gaidīt, lai Tumsas tēls to aptur. Šoreiz to neviens neapturēs. Zobens kritīs lejup un nocirtīs man galvu.
Viņas balss skanēja apātiski un gausi. Vīrietis sarauca pieri. Ja mēs šeit paliksim ilgi, tu sajuksi prātā, Tenara, viņš teica. Bezvārda garu dusmas smagi spiež tavu prātu. Un manējo arī. Tagad, kopš tu atnāci šurp, ir labāk daudz labāk. Bet tu ilgi biji prom, un mans spēks ir gandrīz izsīcis. Neviens cilvēks ilgi nespēj pretoties Tumsas spēkiem vienatnē. Tie ir ļoti stipri. Vīrietis apklusa; viņa balss bija pagurusi, un šķita, ka viņš pazaudējis domu pavedienu. Ar plaukstu paberzējis pieri, viņš paņēma pudeli, lai nodzertos. Pēc tam nolauza maizes gabalu un apsēdās uz lādes to ēst.
Viņš runāja patiesību Arha juta galvā spiedīgu smagumu, kas šķita aptumšojam un aizmiglojam visas domas un jūtas. Tomēr viņa vairs nejuta tādas bailes kā iepriekš, viena nākdama pa gaiteņiem šurp. Tikai pilnīgais klusums aiz istabas durvīm šķita briesmīgs. Kāpēc tā? Viņa nekad agrāk nebija baidījusies no pazemes klusuma. Bet agrāk viņa nekad nebija atteikusies paklausīt Bezvārda gariem, nekad nebija sacēlusies pret saviem Valdniekiem.
Beidzot viņa šņukstoši iesmējās. Te nu mēs sēžam uz Impērijas lielākajiem dārgumiem, viņa teica. Dievkaralis atdotu visas savas sievas, lai dabūtu šo vienu lādi. Un mēs pat neesam atvēruši vāku, lai ieskatītos tajā!
- Es atvēru, Zvirbuļvanags ēzdams sacīja.
- Tumsā?
- Es uzbūru mazu gaismiņu. Burvju gaismu. Šeit tas bija grūti izdarāms. Pat ar zizli tas nebūtu padevies viegli, bet zižļa man nebija, un es jutos gluži tā, it kā mēģinātu iedegt ugunskuru lietū no slapjas malkas. Tomēr beidzot izdevās. Un es atradu to, ko meklēju.
Meitene lēni pacēla galvu un paskatījās uz viņu. Gredzenu?
- Pusi no gredzena. Otra puse ir pie tevis.
- Pie manis? Otra puse taču ir pazudusi…
-Tā tika atrasta. Tā karājās ķēdē man ap kaklu. Tu to paņēmi un jautāji, vai es nevarot atļauties labāku talismanu. Vēl labāks talismans nekā puse no Erreta-Akbes gredzena varētu būt tikai viss gredzens. Bet, kā mēdz sacīt, labāk puse nekā nemaz. Tā nu tagad pie tevis ir mana puse, un pie manis ir tavējā. Vīrietis uzsmaidīja viņai caur alas ēnām.
- Kad es to paņēmu, tu teici, ka es nezinot, ko ar to darīt.
- Taisnība.
-Un tu to zini?