Es, Arha atbildēja, lūkodamās tālumā, itin kā gribētu saredzēt kaut ko tādu, kas nav redzams, kaut ko tādu, kas pazudis skatienam.
Vienreiz meitene pajautāja: Ko viņa… ko māte toreiz darīja, kad tie ieradās bērnam pakaļ?
Bet to Manans nezināja, jo pēdējā ceļojumā kopā ar priesterienēm pats nebija piedalījies.
Un meitene to neatcerējās. Kāpēc gan atcerēties? Tas ir pagājis pagājis uz visiem laikiem. Viņa atnākusi tur, kur viņai jābūt. Visā pasaulē Arha zināja tikai vienu vietu: Atuanas Kapeņu Vietu.
Pirmā gada laikā viņa bija gulējusi lielajā guļamistabā kopā ar citām jaunajām audzēknēm meitenēm vecumā no četriem līdz četrpadsmit gadiem. Jau tolaik Manans bija izraudzīts no Desmit uzraugu vidus par viņas sevišķo aizbildni, un viņas gulta bija atradusies nelielā nišā, daļēji nošķirta no galvenās guļamistabas garas telpas Lielajā nama, kur meitenes pirms aizmigšanas ķiķināja un sačukstējās un palsajā rīta gaismā žāvādamās pina cita citai bizes. Kad viņai atņēma vārdu un viņa kļuva par Arhu, viņas guļvieta tika iekārtota Mazajā namā, tajā istabā un gultā, kas paliks viņas istaba un gulta uz visiem laikiem. Tā bija viņas māja, Virspriesterienes māja, un neviens tajā nedrīkstēja ieiet bez viņas atļaujas. Jau pavisam mazai esot, Arhai patika dzirdēt pie durvīm padevīgus klauvējienus un sacīt: Tu drīksti ienākt!-, un viņu kaitināja tas, ka abas Augstās priesterienes Kosila un Thara uzskata šo atļauju par pašsaprotamu un nāk viņas mājā bez klauvēšanas.
Ritēja dienas, ritēja gadi, un visi tie bija līdzīgi cits citam. Kapeņu Vietas meitenes pavadīja laiku mācību stundās un citās nodarbībās. Viņas nekad nerotaļājās. Rotaļām neatlika laika. Viņas mācījās svētās dziesmas un svētās dejas, Kargadu zemju vēsturi un to dievu noslēpumus, kuriem katra no viņam ziedoja savu dzīvi: tie bija vai nu Dievkaralis, kurš valdīja Avabatā, vai Dvīņbrāļi Atva un Vulua. No visām meitenēm vienīgi Arha mācījās Bezvārda garu rituālus, un tos viņai mācīja tikai viena skolotāja Thara, Dviņdievu Augstā priesteriene. Šīs mācības ik dienas nošķīra Arhu no citām meitenēm stundu vai reizēm ilgāk, tomēr lielākā dienas daļa viņai, tāpat kā pārējām, pagāja vienkārši strādājot. Meitenes mācījās vērpt un aust vilnu no saviem ganāmpulkiem, mācījās sēt, audzēt un novākt ražu un pagatavot ierasto ikdienas ēdienu: lēcas, griķus rupji maltus, tos izmantoja biezputrai, bet no smalka maluma miltiem cepa neraudzētu maizi -, sīpolus, kāpostus, kazu sieru, ābolus un medu.
Vispatīkamā nodarbošanās, kas viņām tika atļauta, bija makšķerēšana duļķaini zaļajā upē, kas tecēja caur tuksnesi pusjūdzi uz ziemeļaustrumiem no Kapeņu Vietas; tādās reizēs viņas paņēma līdzi ābolu vai aukstu griķu plāceni pusdienām un visu dienu sēdēja saulē starp niedrēm, vērodamas, kā garām rāmi plūst zaļganais ūdens un uz kalnu nogāzēm lēni mainās mākoņu ēnas. Bet, ja kāda satraukumā iespiedzās, sajuzdama, ka nostiepusies aukla, un izsvieda krastā plakanu, mirdzošu zivi, kas mētādamās sāka kampt gaisu, tad Mebeta iešņācās kā čūska: Klusu, muļķa bļaure! Mebeta, kura kalpoja Dievkaraļa templī, bija melnīgsnēja sieviete, vēl jauna, taču asa kā iesms. Makšķerēšana bija viņas lielā kaislība. Vajadzēja viņai izdabāt un neizdot ne skaņas, citādi viņa vainīgo vairs neņēma līdzi makšķerēt, un tad ieraudzīt upi bija iespējams vairs tikai tais retajās reizēs, kad vasarā izžuva akas un vajadzēja doties pēc ūdens. Tas bija nogurdinošs pienākums baltajā tveicē vajadzēja kāpt pusjūdzi lejup līdz upei, piesmelt abus spaiņus, pakārt tos nēšos un tūlīt, cik atri vien iespējams, doties atpakaļ kalnā. Pirmie simt jardi bija viegli, bet pēc tam spaiņi saka likties arvien smagāki, un nēšu loks dedzināja plecus k a karstas dzelzs stienis, saule kveldināja sauso taku, un Katrs solis kļuva arvien grūtāks un lēnāks. Kad beidzot l>i ja sasniegts Lielā nama tīkami ēnainais pagalms blakus dārzeņu laukam, spainis ar skaļu šļakstu tika izliets lielajā tvertnē. Un pēc tam vajadzēja griezties atpakaļ, lai darītu to vēl, vēl un vēlreiz.
Kapeņu Vietā jeb vienkārši Vietā cita nosaukuma tai nebija un tādu arī nevajadzēja, jo tā bija vissenākā un svētākā no visām vietām četrās Kargadu impērijas zemes, dzīvoja ap divsimt cilvēku, un tajā bija daudz eku: trīs tempļi, Lielais nams un Mazais nams, einuhu uzraugu mītnes un ārpusē tūlīt aiz mūra sargu barakas un daudzas vergu būdas, noliktavas, aitu un kazu aploki un saimniecības ēkas. Tā izskatījās pēc mazas pilsētiņas, it īpaši tad, ja uz to lūkojās no attāluma, no rietumpuses izkaltušajiem kalniem, kuros auga vienīgi salvija, spuraini sausas zāles puduri, sīkas nezāles un tuksneša augi. Pat raugoties augšup no līdzenumiem austrumu pusē, varēja redzēt Dvīņdievu tempļa zeltīto jumtu, kas dzirkstīja un mirgoja kalnu piekaje kā vizlas krimslis klintsakmens bluķī.