Pats templis bija akmens kubs ar baltu apmetumu, bez logiem, ar zemu lieveni un durvīm. Ievērojami krāšņāks un vairākus gadsimtus jaunāks bija Dievkaraļa templis gabaliņu zemāk tam bija augsts portiks un masīvu, baltu kolonnu rinda ar nokrāsotiem kapitepcm katru no tam veidoja pamatīgs ciedru koka stumbrs, un tic bija atvesti ar kuģi no Hēr-at-Hēras, mežu zemes; divdesmit vergi bija vilkuši katru baļķi pāri kailajiem tuksneša klajumiem līdz pat Vietai. Tikai pēc tam, kad ceļinieks, tuvodamies no austrumu puses, bija ieraudzījis zeltito jumtu un krāšņās kolonnas, viņš augstāk Vietas kalnā pamanīja pašu vecāko no tempļiem dzeltenīgu un panīkušu kā pats tuksnesis. Tā bija plašā, zemā Troņa zāle ar pielāpītām sienām un lēzenu, pussabrukušu jumtu.
Aiz Troņa zāles pāri visai kalnu korei puslokā stiepās masīva akmeņu krāvuma siena, kas bija celta bez javas un vairākās vietās sagruvusi. Sienas pusloka iekšpusē no zemes slējās vairāki melni, astoņpadsmit vai divdesmit pēdas augsti akmeņi. Līdzko acs tos bija pamanījusi, tā tiecās atgriezties pie tiem vēl un vēlreiz. Tie pauda kaut kadu dziļu nozīmi, kuru neviens tomēr nevarēja atminēt. Pavisam to bija deviņi. Viens slējās taisni, pārējie bija sagāzušies mazliet slīpi, un divi gulēja, nokrituši zemē. Tos klāja pelēki un oranži ķērpji, kas atgādināja krāsas plankumus, un tikai viens akmens bija kails un melns ar matētu, blāvu spīdumu. Pieskaroties tas bija gluds, bet uz pārējiem zem ķērpju kārtas varēja redzēt pusizdzisušus iekalumus un ar pirkstiem sataustīt dažādas zīmes. Šie deviņi bija Atuanas kapakmeņi. Tika stāstīts, ka tie te stāvot jau kopš pirmo cilvēku laikiem, kopš Jūrzemes radīšanas laikiem. Tie bija gaidījuši tumsā, kad zemes cēlās augšup no okeāna dzīlēm. Tie bija daudz vecāki par Kargadas Dievkaraļiem, vecāki par Dvīņdieviem, vecāki par gaismu. Tie bija kapakmeņi tiem, kas valdīja pirms cilvēku pasaules rašanās, tiem, kam nav vārdu, tapat kā vārda nav tai, kas tiem kalpo.
Viņa reti tuvojās šiem akmeņiem, un neviens cits nekad nespēra kāju akmens sienas apjoztajā pakalnā aiz Troņa zāles. Divreiz gada, pilnmēness naktī, kas bija vistuvāk pavasara un rudens ekvinokcijai, Troņa priekšā notika upurēšana, un tad viņa izgāja pa Zāles zemajām aizmugures durvīm, nesdama lielu misiņa bļodu, pilnu kūpošām kazas asinīm; pusi no tām viņai vajadzēja iz-
Ilcl melnā, stateniskā kapakmena pakājē, bet otru pusi I/,laistīt pār vienu nokritušo akmeni, kas gulēja, iegrimis akmeņainajā zemē, klāts daudzu gadsimtu upurasiņu traipiem.
Dažreiz agri no rīta Arha viena pati devās paklaiņot slurp kapakmeņiem, cenzdamās izprast, ko nozīmē iekalumu neskaidrie kūkumi un rievas, ko rīta saules slīpajos staros bija vieglāk saskatīt; reizēm viņa tikai sēdēja tur un lūkojās augšup uz rietumu kalniem vai lejup uz Vietas jumtiem un sienām, vērodama pirmo rosību ap I .ielo namu un sargu barakām, aitu un kazu barus, kas devās uz savām trūcīgajām upmalas ganībām. Starp kapakmeņiem nebija nekā, ko darīt. Viņa gāja turp tikai tāpēc, ka tas viņai bija atļauts, un tāpēc, ka tur viņa bija viena. Tā bija drūma vieta. Pat tuksneša vasaras pusdienlaika tveicē tur strāvoja saltums. Dažreiz vēja pūsma svelpdama izskrēja cauri diviem vistuvāk stāvošajiem kapakmeņiem, kas liecās viens' otram pretī, itin kā dalīdamies noslēpumos. Taču nekādi noslēpumi netika stāstīti.
No Kapeņu sienas tālāk stiepās zemāka akmeņu krāvuma siena, kas veidoja garu, neregulāru pusloku ap Vietas kalnu un pēc tam pagriezās uz ziemeļiem, uz upes pusi. Vietas aizsardzībā tai nebija lielas lomas, drīzāk tā sadalīja Vietu divās daļās: vienā pusŠ slējās tempļi, priesterieņu un uzraugu mājas, otrā pusē sargu barakas un būdas vergiem, kuri apstrādāja zemi, ganīja lopus un gādāja par Vietas iemītnieku uzturu. Neviens no tiem nekad negāja sienas iekšpusē, vienīgi dažos īpaši svinīgos gadījumos sargi kopā ar saviem bundziniekiem un ragu pūtējiem piedalījās priesterieņu rituālos, tomēr viņi nekad negāja iekšā pa tempļu durvīm. Citi vīrieši nekad nespēra kāju Vietas iekšējos pagalmos. Kādreiz te bija notikuši svētceļojumi; karaļi un virsaiši no Četrām zemēm bija devušies šurp pielūgt dievības; pirms simt piecdesmit gadiem pirmais Dievkaralis bija ieradies šeit uz sava tempļa iesvētīšanas rituālu. Tomēr pat viņš nedrīkstēja ieiet Kapakmeņu teritorijā, un pat viņam vajadzēja ieturēt maltītes un pārgulēt ārpus sienas, kas apjoza Vietu.
Uzrāpties uz šīs sienas, liekot kājas akmeņu starpās, varēja itin viegli. Kādu dienu vēlu pavasarī Apēstā sēdēja uz sienas kopā ar meiteni, vārdā Pente. Viņām abām bija divpadsmit gadu. Šobrīd meitenem vajadzēja atrasties Lielā nama aušanas istabā milzīgos akmens bēniņos; viņām vajadzēja sēdēt pie lielajām stellēm, kurās vienmēr bija ievilkta nespodra, melna dzija, un aust melnu audumu drānām. Viņas bija izskrējušas pagalmā padzerties pie akas, un tad Arha bija teikusi: Ejam! un, metot līkumu pa kalna nogāzi, lai no Lielā nama neviens viņas nevarētu redzēt, aizvedusi otru meiteni līdz akmens sienai. Tagad viņas sēdēja uz tās desmit pēdu augstumā, kailajām kājām karājoties pār sienas ārējo malu, un skatījās uz līdzenajiem klajumiem, kas bezgalīgi turpinājās austrumu un ziemeļu virzienā.
- Man gribētos redzēt jūru, teica Pente.
- Kāpēc? jautāja Arha, košļādama rūgtu stiebru, ko bija noplūkusi kādā akmeņu starpā. Tuksnesīgajā zemē nupat bija pagājis ziedu laiks. Visi sīkie tuksneša ziedi dzeltenie, sārtie un baltie, zemie un īslaicīgie briedināja sēklas un kaisīja vējā sīkus, baltus pūku pušķus un kamolus, un bārstīja zemē brūnganas drumslas. Augļudārzā zem ābelēm zeme viscaur bija klāta netīri baltām un baltsārtām ziedlapiņām. Ābeļu zari bija zaļi; tie bija vienīgie zaļie koki Kapeņu Vietā un vairāku jūdžu attālumā. Visur citur no apvāršņa līdz apvārsnim pletās vienmuļš, dzeltenīgs tuksnesis, ko atdzīvināja vienīgi sudraboti zilgana nokrāsa kalnu nogāzēs tur vērās vaļā pirmie salviju pumpuri.
-Ai, es nezinu, kāpēc! Man vienkārši gribētos redzēt kaut ko citādu. Šeit vienmēr viss ir tik vienāds. Un nekas nenotiek.
- Viss, kas notiek citur, sākas šeit, teica Arha.
- Jā, es zinu… Bet man gribētos kaut ko no ta visa redzēt!
Pente pasmaidīja. Viņa bija maiga, draudzīga meitene. Paberzējusi kailo kāju pēdas pret saulē sasilušajiem akmeņiem, viņa pēc brīža turpināja: Saproti, kad es biju maziņa, es dzīvoju pie jūras. Mūsu ciemats atradās tieši aiz kāpām, un mēs dažreiz gājām uz krastmalu spēlēties. Atceros, ka vienreiz tālāk jūrā redzējām garāmbraucošus kuģus. Tie izskatījās kā pūķi ar sarkaniem spārniem. Dažiem bija īsti kakli ar puķu galvām. Tie peldēja garām Atuanai, bet nebija kargadiešu kuģi. Mūsu vecākais teica, ka tie nākot no rietumiem, no Iekšzemēm. Visi saskrēja krastmalā tos apskatīt. Laikam baidījās, ka tie varētu piestāt malā. Bet tie tikai pabrauca garam, un neviens nezinaja, kurp tie dodas. Varbūt uz Karego-Atu karot. Bet padomā tikai tie patiešām nāca no burvju zemēm, kur cilvēki ir tādā krāsā kā zeme un var apburt citus, tikai piemiedzot aci!
- Mani nevar, Arha nikni atbildēja. Es nemaz nebūtu skatījusies uz viņiem. Tie ir ļauni, nolādēti pesteļotaji! Kā viņi uzdrīkstējās braukt tik tuvu garām Svētajai zemei?
- Nu, gan jau Dievkaralis viņus kādreiz pakļaus un visus padarīs par vergiem. Bet man gribētos vel kādreiz redzēt jūru. Pēc paisuma ūdensbcdrēs varēja ieraudzīt mazus astoņkajus, un, ja tiem uzsauca: "Ū!", tie viscaur kļuva balti!… Re, kur Manans nāk tevi meklēt!