Arhas sargs un kalps lēni nāca šurp gar sienas iekšējo malu. Brīžiem viņš noliecās, lai noplūktu kadu savvaļas sīpolu, kurus bija savācis jau veselu kušķi, tad atkal izslējās taisni un paskatījās apkārt ar savām mazajām, blāvi brūnajām actiņām. Gadu gaitā viņš bija kļuvis arvien resnāks, un dzeltenā ada mikli spīdēja saulē.
- Laidies pāri otrā pusē! Arha iešņācās, un abas meitenes veikli kā ķirzakas norāpās pa ārsienu gandrīz līdz pašai zemei un palika stāvam, pieķērušās nelielā augstumā, no iekšēja pagalma neredzamas. Viņas dzirdēja Manana lēnos soļus nākam arvien tuvāk.
-Hei! līci! Kartupeļa ģīmis! Arha ņirdzīgā čukstā izdvesa; viņas balss bija tik tikko dzirdama kā vēja šalkoņa zālē.
Smagie soļi apstājās. Ē! Manans neziņā uzsauca. Vai tu esi tur, mazā? Arha?
Klusums.
Manans devās uz priekšu.
- Hei! Kartupeļa ģīmis!
- Hei, kartupeļa vēders! Pente atdarināja Arhu, tad iekunkstējās, cenzdamās apvaldīt smieklus.
- Vai tur kāds ir?
Klusums.
- Nu labi, labi, einuhs nopūtās, un lēnie soļi aizskanēja tālāk. Kad piekalne slēpa viņu no skatiena, meitenes uzrāpās atpakaļ uz sienas. Pentes seja bija gluži sārta no piepūles un smiekliem, bet Arha izskatījās saniknota.
-Vecais, resnais stulbenis! Ko viņš velkas man visur pakaļ?
- Viņam tas jādara, Pente prātīgi atbildēja. Uzmanīt tevi ir viņa darbs.
- Mani uzmana tie, kuriem es kalpoju. Es izdabāju likai tiem, un nevienam citam man nav jāizdabā. Šis vecas sievas un pusvīrieši lai liek mani mierā! Es esmu Virspriesteriene!
Pente platam acīm skatījās uz draudzeni. -Jā… -viņa nedroši teica, ja, es to zinu, Arha, bet…
- Un tāpēc lai viņi liek mani miera! Un lai beidz visu laiku izrīkot!
Pente nopūtās un kādu laiku klusēdama šūpoja tuklās kājas, lūkodamās lejup uz plašajiem, bālganajiem klajumiem, kas tālāk lēni un pakāpeniski pacēlās līdz augstajai, neskaidrajai, neaptverami plašajai apvāršņa joslai.
- Drīz jau tu tiksi iecelta savā kārtā, beidzot viņa klusi teica. Pēc diviem gadiem mēs vairs nebūsim bērni. Mums būs četrpadsmit gadu. Es pāriešu uz Dievkaraļa templi, bet man nekas daudz nemainīsies. Bet tu patiešām tad būsi Augstā priesteriene. Pat Kosilai un Tharai vajadzēs tev paklausīt.
Apēsta neko neatbildēja. Viņas seja bija saspringta un acis zem melnajām uzacīm saulesgaismā zibēja ar balu spīdumu.
- Mums jāiet atpakaļ, Pente teica.
-Nē.
- Bet aušanas skolotāja var pateikt Tharai. Un drīz būs Deviņu dziesmu laiks.
- Es palikšu tepat. Un tu ari.
- Tevi par to nesodīs, bet mani sodīs, Pente sacīja savā allaž laipnajā balsī. Arha neatbildēja. Pente nopūtās un paklausīja. Saule augstu virs līdzenumiem tinās vieglā dūmakā. Tālumā uz garās, lēzenās nogāzes tik tikko dzirdami skanēja aitu zvārgulīši un jēru blejieni. Pāri šalkoja vieglais, smaržīgais, sausais pavasara vējš.
Kad meitenes atgriezās Lielajā namā, Deviņas dziesmas jau bija gandrīz galā. Mebeta bija redzējusi, ka viņas sēž uz "Vīriešu sienas", un paziņojusi to savai priekšniecei Kosilai, Dievkaraļa Augstajai priesterienei.
Kosila bija smagnēja sieviete masīvām kājām un masīviem vaibstiem. Bez jebkādas izteiksmes balsi vai sejā viņa lika abam meitenēm nakt līdzi. Pa Lielā nama akmens gaiteņiem viņa aizveda tās līdz ārdurvīm, izveda ārā un devās augšup pakalnā uz Atvas un Vulua templi. Tur viņa izstāstīja notikušo tempļa Augstajai priesterienei Tharai garajai, izkaltušajai sievietei, kura izskaUjas tik stiegraina un kalsna kā brieža stilba kauls.
- Velc nost savu tērpu! Kosila teica Pentci.
Viņa nopēra meiteni ar cietu niedru saišķi, kas mazliet savainoja ādu. Pente to pacieta klusēdama, ridama asaras. Viņu aizsūtīja atpakaļ uz aušanas istabu bez vakariņām, un arī nākamaja dienā viņai vajadzēja palikt bez ēšanas. Ja tevi vēlreiz pieķers rāpjamies pāri Vīriešu sienai, Kosila teica, tev klāsies daudz ļaunāk. Vai tu to saproti, Pente? Kosilas balss bija rāma, bet no laipnības tajā nebija ne miņas. Jā, Pente atbildēja un steidzās projām viebdamas un skurinādamas, kad biezais ietērps berzās gar savainoto muguru.
Arha bija stāvējusi blakus Tharai un noskatījusies pēršanā. Tagad viņa raudzījās, ka Kosila tīra niedru saišķa galus.
- Tev nepieklājas skraidīt un kāpelēt kopā ar citām meitenēm, teica Thara. Tu esi Arha.
Meitene stāvēja sadrūmusi un neko neatbildēja.
- Tev ieteicams darīt tikai to, kas tev jādara. Tu esi Arha.
īsu bridi meitene paskatījās Tharas, pēc tam Kosilas sejā, un viņas skatiens atklaja tādus naida un niknuma dziļumus, kas daudziem liktu nodrebēt. Taču kalsnā priesteriene tam nepievērsa uzmanību; viņa tikai mazliet saliecās uz priekšu un vēlreiz atkārtoja gandrīz čukstus: Tu esi Arha. Nekas nav palicis. Viss tika apēsts.
- Viss tika apēsts, meitene atkartoja vārdus, ko bija atkārtojusi katru dienu kopš sešu gadu vecuma.
Thara viegli nolieca galvu, un to pašu darīja Kosila, nolikdama malā niedru saišķi. Meitene galvu nenolieca, tomēr paklausīgi pagriezās un izgāja pa durvīm.
Kad šaurās, tumšas edamlelpas klusumā bija paēstas vakariņas kartupeļi ar pavasara sīpoliem -, kad bija nodziedātas vakara himnas, kad durvis bija nodrošinātas ar svētajiem vārdiem un paveikts īsais Neizteiktā rituāls, dienas darbs bija galā. Tagad meitenes varēja doties uz guļamistabu un, kamēr dega vienīgais gaismeklis, spēlēt kauliņu un nūjiņu spēles un pec tam tumsā sačukstēties savā starpa. Arha, tāpat kā katru vakaru, pa Vietas pagalmiem un nogāzēm devās uz Mazo namu, kurā viņa gulēja viena.
Nakts vējš bija tīkami smaržīgs. Pavasara zvaigznes krāšņi mirdzēja debesīs kā pīpeņu puduri ziedošās pļavās, kā gaismas zibšņi aprīļa jūrā. Taču meitene neatcerējās ne pļavas, ne jūru. Viņa neskatījās augšup.
- Hei, mazā!
- Jā, Manan, viņa nedzīvi atbildēja.
Lielais, ēnainais stāvs piešļūca blakus, kailajam pakausim mirgojot zvaigžņu gaisma.
- Vai tevi sodīja?
- Mani nevar sodīt.
- Protams… Tā tas ir…
- Viņas nedrīkst mani sodīt. Neuzdrošinās.
Manans stāvēja, nokāris lielas plaukstas gar sāniem,
masīvs un izplūdis naksnīgajā tumsā. Arha sajuta sīpolu dvaku un sviedrainos izgarojumus no vecā, melna ietērpa, kuram bija atirusi vīle un kurš viņam bija krietni par īsu.
- Viņas nedrīkst mani aiztikt. Es esmu Arha, viņa izgrūda spalga, niknā balsī, un piepeši viņai pār vaigiem sāka plūst asaras.
Lielās, gādīgas rokas pastiepās, pievilka meiteni sev klāt, saudzīgi apskāva un noglauda bizēs sapītos matus. Nu, nu… Būs jau labi, manu mazo mīlulīt… Dzirdēdama dobjos, neskaidros rucienus kaut kur dziji vecā vīra krūtīs, viņa cieši pieplaka tam klat. Asaras drīz pierima, tomēr viņa turējās pie Manana tik cieši, it kā nevaretu nostāvēt kājas.
- Nabaga mazo meitiņ, viņš nočukstēja, pacēla Arhu uz rokām un aiznesa līdz mājai, kurā viņai vajadzēja gulēt vienai. Pie durvīm viņš nolika meiteni zeme.
- Vai tagad ir labāk, mazā?
Viņa pamāja ar galvu, aizgriezās un iegāja tumšajā namā.
Gūstekņi
Maza nama gaitenī vienmērīgi un apņēmīgi atskanēja Kosilas soļi. Lielais, smagnējais slāvs parādijas istabas durvīs, saguma, kad priesteriene paklanījās, ar ceļgalu skardama grīdu, un atkal izslējās pilnā auguma.