- Es nezināju, ka gūstekņi ir atsūtīti šurp. Kāpēc man tas nebija zināms?
- Gūstekņus atved naktī, un to dara slepeni, kā paredzēts senajos Kapeņu rituālos. Tagad manai kundzei jānāk pa slepeno taku un jānogriežas te, gar sienu.
Arha nogriezās no takas un devās uz priekšu gar augsto akmens sienu, kas apjoza Kapakmeņu teritoriju aiz 'l'roņa zāles. Sienas akmeņi bija lieli un masīvi: mazākie no tiem katrs svēra vairāk par pieaugušu cilvēku, un lielākie bija prāvu ratu lielumā. Kaut gan akmeņi izskatījās raupji un neaptēsti, tie bija rūpīgi pielāgoti cits citam un cieši savienoti savā starpā. Tomēr dažās vietas siena bija iegruvusi, un akmeņi gulēja bezveidīgās kaudzēs. To varēja izdarīt tikai ilgs laiks, gari tuksneša gadsimti ar tveicīgām dienām un saltām naktīm, tūkstošgadīgās un neredzamās kustības pašu kalnu iekšienē.
- Kapeņu sienai ir ļoti viegli tikt pāri, teica Arha, iedama gar sienu uz priekšu.
- Mums nav pietiekami daudz vīriešu, kas to varētu pārbūvēt, Kosila atbildēja.
- Bet mums ir pietiekami daudz vīriešu, kas to varētu apsargāt.
- Tikai vergi. Viņiem nevar uzticēties.
- Ja iebaidītu, tad varētu uzticēties. Lai viņi saņem tadu pašu sodu kā svešinieks, kam viņi ļāvuši spert kāju uz svētās zemes sienas iekšpusē.
- Kāds ir šis sods? Kosila nejautāja tādēļ, lai uzzinātu atbildi. To viņa Arhai bija iemācījusi jau pirms ilga laika.
- Galvas nociršana Troņa priekšā.
-Vai tā ir manas kundzes griba, lai gar Kapeņu sienu tiktu nostādītā sardze?
- Jā, meitene atbildēja. Viņas pirksti garo, melno piedurkņu iekšienē sajūsmā sažņaudzās. Arha zināja, ka Kosila negrib izbrīvēt vergus sienas apsargāšanai, un tas patiesi bija lieks darbs: no kurienes lai šeit rastos svešinieki? Nebija ticams, ka tuvākās jūdzes apkārtnē kāds varētu tīši vai netīši ieklīst, palikdams neviena nepamanīts, un Kapakmeņiem viņš noteikti netiktu pat tuvumā. Taču sargs ir goda apliecinājums Kapenēm, un diez vai Kosila drīkst pret to iebilst. Viņai ir jāklausa Arha.
- Šeit, dzedra balss teica.
Arha apstājās. Viņa bieži bija staigajusi pa šo taku gar Kapeņu sienu un pazina to tikpat labi kā ikvienu /.cmcs pēdu, akmeni, dadzi vai ērkšķu krūmu Kapeņu Vieta. Kreisajā pusē lielā akmens siena bija trīsreiz augstaka par viņas augumu; labajā pusē piekalne pakāpeniski pārtapa seklā, neauglīgā ielejā, un aiz tas atkal sākās kāpums pretī rietumu kalnu pakajei. Arha parlaida skatienu tuvākajai apkārtnei, bet neredzēja neko (adu, ko nebūtu redzējusi iepriekš.
- Zem sarkanajiem akmeņiem, kundze.
Dažus jardus zemāk sarkani lavas izciļņi veidoja kaut ko līdzīgu pakāpienam vai klints cilnim uz kalna nogāzes. Nokāpusi pie tā un pagriezusies pret to ar seju, Arha ievēroja, ka sarkanīgie akmeņi izskatās pēc rupji veidotām, četras pēdas augstām durvīm.
- Kas tagad jādara?
Viņa jau sen bija uzzinājusi, ka nav nozīmes pūlelies atvērt kādas durvis, iekams nav zināms, kā tās atdaramas.
- Manai kundzei pieder atslēgas uz visām tumšajām vietām.
Kopš savas pilngadības rituāliem Arha pie jostas nesaja dzelzs gredzenu, uz kā bija uzvērts neliels duncis un trīspadsmit atslēgas dažas garas un smagas, citas maziņas ka makšķeru āķi. Viņa pacēla gredzenu un izklaja atslēgas uz plaukstas. Sī te, Kosila teica un noradīja uz atslēgu; pēc tam viņa ar resno rādītājpirkstu norādīja uz plaisu starp divām grubuļainu akmeņu malām.
Atslēga garš dzelzs stienis ar diviem rotātiem zobiņiem galā ieslīdēja plaisā. Arha pagrieza to pa kreisi, spiezdama ar abam rokām, jo atslēga šķita nepadevīga; tomēr ta pagriezās bez lielas pretestības.
- Un tagad?
-Tagad abas kopā…
Abas kopā viņas piespieda raupjo akmens plāksni pa kreisi no atslēgas cauruma. Smagi, taču bez aizķeršanās, turklāt gandrīz bez trokšņa nelīdzenais, sarkanais akmens sāka slīdēt uz iekšu, līdz paradijās Šaura sprauga. Aiz tās valdīja melna tumsa.
Arha noliecās un iegāja ejā.
Kosila, būdama smagnēja un biezi ģērbusies, ar pūlēm izspraucās pa durvju spraugu. Tikusi iekšpusē, viņa tūlīt atspiedās pret durvīm un ar piepūli aizstūma tās ciet.
Iekšā bija pilnīgi tumšs. Nemanīja ne mazākā gaismas stara. Tumsa kā mikla drana šķita spiežamies atvērtajās acīs.
Viņas pietupās un krietni saliecās, jo vieta, kurā viņas bija ienākušās, bija mazāk nekā četras pēdas augsta, turklāt tik šaura, ka Arha gan pa kreisi, gan pa labi sataustīja miklu akmeni.
- Vai tev ir kāds gaismeklis?
Arha runāja čukstus, kā cilvēks mēdz runāt tumsā.
- Nē, gaismekļa man nav, Kosila viņai aiz muguras atbildēja. Arī viņas balss skanēja klusināti, taču tajā bija jaušama dīvaina pieskaņa, it kā viņa smaidītu. Bet Kosila nesmaidīja nekad. Arhas sirds salēcās, un asinis galvā sāka strauji pulsēt. Viņa sev nikni teica: "Šī ir mana vieta, es lai piederu, un es nebaidīšos!"
Skaļi viņa nesacīja neko. Ceļš šeit bija tikai viens, un viņa devās pa to uz priekšu. Tas veda kalna iekšienē un gāja lejup.
Kosila, smagi elpodama, nāca no muguras, un viņas npģerbs berzās un vilkās gar akmeņiem un zemi.
Tad piepeši jumts pacēlās augšup. Arha varēja izslicik's taisni un, izstiepdama rokas, vairs nesataustīja sienas. Smacīgais, drēgnuma pilnais gaiss kļuva itin kā vēsāks, un tikko jaušamais virmojums ļāva nojaust, ka telpa kļuvusi plašāka. Arha piesardzīgi paspēra necaurredzamajā melnumā vairākus soļus. Kāds olis zem sandalē ieautās kūjas atsitās pret citu oli, un niecīgā skaņa izraisīja atkilsis daudzas tik tikko dzirdamas, tālas, arvien tālākas atbalsis. Acīmredzot šī ala bija milzīga, augsta un plaša, tomēr tukša ta nebija: kādas neredzamu priekšmetu virsmas vai daļas saskaldīja atbalsi neskaitāmos fragmentos.
- Tagad mums jābūt zem Kapakmeņiem, meitene (' ukstus teica, un viņas čuksts, iekritis dobjajā melnumā, saira skaņu pavedienos, tik smalkos kā zirnekļa tīkls; vēl ilgi tie vibrēja dzirdes lokā.
- Jā. ŠI ir Zemakmene. Ej tālāk! Es šeit nevaru kavēties. Jāiet gar sienu pa kreisi. Jāpaiet garām trim ejām.
Kosilas balss skanēja šņācošā čukstā, un klusās atbalsis atbildēja ar līdzīgiem šņācieniem. Viņai bija bail, viņai patiešām bija bail. Viņai nepatika atrasties šeit, starp Bezvārda gariem, to kapenes, to alās un tumsa. Šī nebija viņas vieta, un viņa te nciederejās.
- Es atnākšu šurp ar lāpu, Arha teica, ar pirkstiem taustīdama alas sienu kreisajā pusē, lai atrastu turpmāko ceļu, un brīnīdamās par dīvainajiem akmeņu apveidiem, iedobumiem, izciļņiem, smalkajām šķautnēm un izliekumiem, kas vietām bija robotas un grubuļainas, vietām gludas kā misiņš: tas nepārprotami bija cilvēka roku darbs. Varbūt visa šī ala ir senatnes meistaru darinājums?
- Šeit ir aizliegts ienest gaismu. Kosilas čuksts ska nēja skarbi. Viņa vēl nebija to pateikusi līdz galam, ka( Arha jau saprata: ta tam jābūt. Šī bija pati tumsas mājvieta, nakts dziļākā vidiene.
Tris reizes viņas pirksti pārslīdēja atverei blīvajā, ak mcņainajā melnumā. Ceturtaja reizē viņa taustīdama pārbaudīja ejas augstumu un platumu un iegriezās tajā. Ko sila viņai sekoja.
Šajā ejā, kas ar nelielu slīpumu atkal veda augšup viņas pagāja garām atverei kreisajā pusē, pec tam sazarojumā nogriezās pa labi; pazemes aklumā un klusumi viņas vadija tikai tauste. Nemitīgi vajadzēja vilkt rokai pār ejas sienam abas pusēs, lai nepalaistu garām kad» atveri vai ceļa sazarojumu. Tauste bija vienīgais pava donis; ceļu nebija iespējams redzēt, to varēja vienīgi turē abās rokās.