Maikls Grānts
Bads
“Šis spraigais stāsts ar brīnišķīgi savērpto sižetu un spēcīgi raksturotajiem personāžiem prasīt prasās tikt salīdzināts ar “Mušu valdnieku” vai pat ar Stīvena Kinga aprakstītajām ilglaicīgajām pasaules pārmaiņām, ko vēl papildina nelielas atskaņas no X-Men. Pārliecinošais darbības un smalkuma sajaukums, kura centrā ir konflikts starp labo un ļauno, drosmi un gļēvulību, padara šo ceļojumu par īstu meistardarbu, kas lasītāju apreibinās, satrauks un atstās pilnīgi bez elpas.”
ALA Booklist
“Ja Stīvens Kings būtu sarakstījis “Mušu valdnieku”, tas mazliet līdzinātos šim romānam.”
VOYA
“Aizraujoši un skarbi.”
School Library Journal
“Kaut kas no Kid Nation un kaut kas no Left Behind ar vieglu pieskārienu leģendai par Kainu un Ābelu. Stāsts, ko iespaidīgu dara tā neparasti prasmīgais vēstījuma temps; stāsts, kas lasītāju pastāvīgi atstāj uz kārtējā atklājuma sliekšņa (un neviens no tiem neliek vilties).”
KLIATT
.
PIRMĀ NODAĻA
106 STUNDAS, 29 MINŪTES
Sems Tempis atradās uz sava vējdēļa. Un apkārt bija viļņi. Dieva goda vārds krauji, bangojoši, dārdoši viļņi, kas smaržoja pēc sāls un bija klāti baltām putām.
Un līdz krastam bija kādas divsimt pēdas ideāla vieta, kur šādi, guļot uz vēdera, noķert vilni. Ūdenī mirkstošās rokas un kājas gandrīz stinga aiz aukstuma, turpretī ūdenssporta tērpa apkļautā un saules apcepinātā mugura kūpēja.
Tur bija arī Kvinns. Draugs slaistījās viņam līdzās, gaidot labu lēcienu gaidot vilni, kas viņus rautu augšup un sviestu pretī liedagam.
Pēkšņi Sems pamodās. Viņš bija aizrijies ar putekļiem.
Samirkšķinājis acis, zēns pārlaida skatienu izkaltušajai ainavai. Sems instinktīvi palūkojās uz dienvidrietumiem, uz okeāna pusi. No šejienes tas nebija saskatāms. Un viļņi nu jau ilgi nebija manīti.
Semam šķita, ka viņš spētu pārdot dvēseli, lai kaut vienu vienīgu reizi varētu pašūpoties īsta viļņa mugurā.
Viņš pacēla roku un ar plaukstas virspusi notrausa no pieres sviedrus. Saule dedzināja kā lodlampa pārāk karsta tik agrai stundai. Viņš bija pārāk maz gulējis. Bija pārāk daudz darāmā. Darāmais. Mūždien darāmais.
Tveice, motora troksnis un džipa ritmiskā raustīšanās, ripojot lejup pa putekļaino ceļu, vedināja atkal aizvērt plakstiņus. Sems cieši aizmiedza acis, tad tās atkal plati atvēra, pavēlēdams sev palikt nomodā.
Tomēr sapnis no viņa neatstājās. Atmiņas gluži vai ņirgājās par viņu. Tas viss pastāvīgas bailes un nebeidzama ikdienas sīkumu un atbildības nasta būtu daudz vieglāk paciešams, ja vēl pastāvētu viļņi, Sems sev teica. Bet viļņu nebija jau kādus trīs mēnešus. Itin nekādu viļņu, tikai sīka ņirba.
Trīs mēnešus pēc IBJZ uzrašanās Sems vēl arvien nebija iemācījies vadīt auto. Šofera iemaņu apgūšana būtu vēl viens darbs, vēl vienas grūtības, vēl viena skabarga sēžamvietā. Tāpēc džipu vadīja Edīlio Eskobārs, un Sems sēdēja viņam līdzās. Aizmugures sēdeklī rāms un kluss sēdēja Alberts Hilsboro. Viņam līdzās puisis, kuru dēvēja par E. Z., dziedāja līdzi savam iPod.
Sems izbrauca ar pirkstiem cauri matiem, kas nu jau bija izauguši par garu. Tie nebija griezti vairāk kā trīs mēnešus. Roka kļuva netīra, putekļaina. Perdidobīčā laimīgā kārtā vēl arvien bija elektrība; tas nozīmēja gaismu un, varbūt pat vēl būtiskāk, karstu ūdeni. Ja nebija iespējas doties ledainā sērfojumā, vismaz varēja pasapņot par ilgu, karstu dušu tūlīt pēc atgriešanās mājās.
Duša. Varbūt dažas minūtes divvientulībā ar Astrīdu. Maltīte. Nu nē, ne jau maltīte. Kaut kādus noglumējušus konservus nevarēja saukt par maltīti. Sema šorīt steigā ieturētās brokastis sastāvēja no konservēta kāposta kacena.
Pārsteidzoši, ko cilvēks spēj aprīt, ja vien ir pietiekami izsalcis. Un Sems, tāpat kā visi IBJZ iemītnieki, bija izsalcis.
Viņš aizvēra acis vairs ne miegaini, bet vēlēdamies skaidri ieraudzīt Astrīdas seju.
Tā bija tāda kā kompensācija. Sems bija zaudējis māti, zaudējis iemīļoto vaļasprieku, zaudējis brīvību un visu savu līdzšinējo pasauli… bet bija ieguvis Astrīdu.
Agrāk, pirms IBJZ uzrašanās, viņš šo meiteni bija uzskatījis par nepieejamu. Tagad viņi bija pāris, un tas šķita pašsaprotami. Taču reizēm Sems prātoja, vai tad, ja nebūtu uzradusies IBJZ, viņš jebkad būtu atļāvies ko vairāk par sapņainu nolūkošanos pa gabalu.
Edīlio mazliet piebremzēja. Ceļš priekšā bija uzarts. Kāds bija nomērojis zemesceļu, atstājot uz tā raupjas, stūrainas vagas.
Edīlio norādīja uz traktoru, kuram bija pierīkots arkls. Traktors bija apgāzies tīruma vidū. Dienā, kad uzradās IBJZ, fermeris līdz ar visiem pārējiem pieaugušajiem bija pazudis, bet traktors turpinājis braukt, uzaris ceļu un ieskrējis nākamajā tīrumā, apstājoties tikai tad, kad to apgāza ceļā pagadījies irigācijas grāvis.
Edīlio lēnām pārstūrēja džipu pāri arumiem, tad atkal piedeva ātrumu.
Ne labajā, ne kreisajā ceļa pusē nebija nekā ievērības cienīga, tikai putekļi, atmatā atstāti tīrumi, bezkrāsainas zāles pleķi un pa kādam retam koku pudurim. Bet priekšā bija zaļums, daudz zaļuma.
Sems sagrozījās sēdeklī, lai pievērstu Alberta uzmanību.
- Kas tad tur galu galā ir?
- Kāposti, atbildēja uzrunātais. Alberts bija astotklasnieks šauriem pleciem, sevī noslēdzies; ģērbies gludinātās haki krāsas biksēs, gaišzilā polo kreklā un brūnos mokasīnos pieaudzis cilvēks šādu apģērbu nodēvētu par lietišķi neformālu. Agrāk šim puisim neviens nebija pievērsis īpašu uzmanību; viņš bija tikai viens no nelielā afroamerikāņu bērnu pulciņa, kuri apmeklēja Perdidobīčas skolu. Toties tagad Albertu vairs nebija iespējams ignorēt: viņš bija atdzīvinājis pilsētiņas makdonaldu un turpināja to vadīt. Vismaz līdz brīdim, kad izbeidzās burgeri, ceptie kartupeļi un cāļa gaļas nūjiņas.
Pat kečups. Arī tas tagad bija beidzies.
Tikai atminoties vien hamburgerus, Sema vēders ierūcās.
- Kāposti? viņš novilka.
Alberts pamāja Edīlio virzienā. Tā apgalvo Edīlio. Viņš pats tos vakar uzgāja.
- Kāposti? Sems vērsās pie Edīlio.
-Ja tos saēdas, ir jāpirž, Edīlio, pamirkšķinājis ar aci, pavēstīja. Bet vai tad mēs vairs varam atļauties būt izvēlīgi?
- Skābēti kāposti nebūtu nemaz tik ļauni, attrauca Sems.
- Sacīšu godīgi, patlaban es tos tiesātu ar lielāko prieku.
- Vai zini, kas man bija brokastis? vaicāja Edllio. Kārba sukotaša.
- Kas tas sukotašs tāds ir? painteresējās Sems.
- Pākšu pupiņas ar kukurūzu. Sajauktas kopā. Edllio nobremzēja lauka malā. Nekādu ceptu olu vai desas.
- Vai tās ir tradicionālās hondurasiešu brokastis? jautāja Sems.
Edllio nošņaukājās. Vecīt, tradicionālās hondurasiešu brokastis tad, ja esi trūcīgs, ir kukurūzas tortilja, sauja pārpalikušu pupiņu un labos laikos kāds banāns. Sliktos laikos tikai tortilja. Viņš noslāpēja motoru un iedarbināja automātisko bremzi. Neba pirmoreiz dzīvē esmu izsalcis.
Sems mašīnā piecēlās kājās un pirms nolēkšanas zemē izstaipījās. Zēnam piemita dabisks vingrums, taču stājā nebija ne miņas no dižošanās. Viņam bija brūni mati ar zeltainu spīdumu, zilas acis un iedegums, kas šķita iegrauzies līdz pat kaulam. Jā, varbūt viņš bija mazliet garāks par vidējo augumu, varbūt mazliet labākā formā, tomēr nākotnes nacionālajai futbola līgai viņu neviens neizvēlētos.