III NODAĻA DIEVU VALSTĪBA
Baltais Ilknis jau pēc dabas prata piemēroties, turklāt viņš bija daudz ceļojis un iemācījies, cik nepieciešami ir pieskaņoties jaunajai videi. Seit Sjeravistā, kā sauca tiesneša Skota muižu, Baltais Ilknis drīz vien sāka justies kā mājās. Ar suņiem turpmāk vairs nekādi ķīviņi neiznāca. Tie, šķiet, labāk saprata Dienvidzemes dievu ierašas nekā viņš, un to acīs Baltais Ilknis bija reabilitēts, kad iegāja mājā kopā ar dieviem. Šie suņi vēl nekad nebija sastapušies ar vilku, bet, ja jau dievi neiebilda pret tā klātbūtni, tad dievu suņiem neatlika nekas cits kā šim likumam pakļauties.
Dikam sākumā bija jāpārdzīvo daži neveikli brīži attieksmē pret Balto Ilkni, bet pēc tam viņš samierinājās un sāka uzskatīt atnācēju par mājas piederumu. Ja viss būtu risinājies pēc Dika prāta, abi suņi būtu kļuvuši labi draugi; bet Baltais Ilknis draudzību nevēlējās. Viņš no citiem suņiem prasīja tikai vienu: lai viņu liek mierā. Visu mūžu viņš bija turējies nomaļu no saviem ciltsbrāļiem un arī tagad ilgojās palikt vienatnē. Dika uzmācība viņu apgrūtināja, un viņš ņurdēdams to atvairīja. Jau Ziemeļos viņš bija izpratis, ka nedrīkst aiztikt saimnieka suņus, un šo mācību turēja prātā arī tagad. Bet viņš pastāvēja, lai ievēro arī viņa prasību dzīvot atšķirtībā, un tik pilnīgi ignorēja Diku, ka lādzīgais kurts beidzot atteicās no tuvošanās mēģinājumiem un vairs neinteresējās par viņu vairāk kā par slitas stabu staļļa priekšā.
Ar Kolliju bija citādi. Viņa gan piecieta Balto Ilkni, jo tāda bija dievu pavēle, taču miera tam nedeva. Viņas atmiņa glabāja nojausmu par neskaitāmiem noziegumiem, ko viņš un viņa ciltsbrāļi savā laikā izdarījuši pret viņas senčiem. Uzbrukumus aitu ganāmpulkiem nebija iespējams aizmirst ne vienā dienā, ne vienā paaudzē. Tas viss viņu sauktin sauca atriebt. Viņa nedrīkstēja vērsties pret dieviem, kas vilku uzņēma savā mājā, toties neviens viņai neliedza dažādā veidā tam sagandēt dzīvi, kad vien radās iespēja. Viņu starpā pastāvēja paaudžu paaudzēm sens naids, un viņa bija nolēmusi vilkam to pastāvīgi no jauna atgadinat.
Kollija izmantoja sava dzimuma priekšrocības, lai visādi vajātu un spīdzinātu Balto Ilkni. Viņa instinkts aizliedza darīt Koliijai pāri, taču tās uzmācība savukārt neļāva kuci ignorēt. Kad tā metās viņam virsū, viņš pagrieza asajiem zobiem pretī biezā kažoka sargāto kamiesi un aizsoļoja stīvi un cienīgi. Kad viņa uzmācās pārāk neatlaidīgi, Baltais Ilknis bija spiests griezties kā vilciņš, visu laiku, galvu sargājot, ar plecu pret uzbrucēju, pacietīgu, garlaikotu izteiksmi acīs. Lāgiem gan ašs kodiens pakaļkājā pasteidzināja viņa atkāpšanos, kurā vairs nebija nekada~cienīguma. Un tomēr viņš prata saglabāt pašcieņu, kas šķita gandrīz svinīga. Kad vien bija iespējams, viņš ignorēja Kollijas klātbūtni un vispār centās griezt tai ceļu. Izdzirdis kuci tuvojamies, viņš piecēlās un devās projām.
Baltajam Ilknim vēl daudz ko vajadzēja mācīties. Salīdzinājumā ar sarežģītajiem apstākļiem Sjeravistā dzīve Ziemeļos bija ritējusi neiedomājami vienkārši. Vispirms viņam vajadzēja iepazīt saimnieka ģimeni. Tam viņš zināmā mērā bija sagatavojies. Tāpat kā Pelēkajam Bebram piederēja Mitsahs un Klukuča, kas dalījās ar viņu ēdienā un ugunskura siltumā un gulēja zem viņa segām, tā tagad Sjeravistā visi mājas iedzīvotāji piederēja mīļotajam saimniekam.
Taču atšķirība bija liela, patiesībā pastāvēja daudzas atšķirības. Sjeravistas saimniecība bija nesalīdzināmi plašāka par Pelēkā Bebra vigvamu. Te iznāca saskaršanās ar dažādiem cilvēkiem. Te bija tiesnesis Skots un viņa sieva. Bija saimnieka abas māsas Beta un Mērija. Bija
viņa sieva Alise un bērni — Vīdons un Moda, četrus un sešus gadus veci knīpas. Neviens neprata Baltajam Ilknim pastāstīt par šiem cilvēkiem, viņš nekā nezināja par viņu radniecību un nekad nespēs to saprast. Taču ļoti drīz viņš apjēdza, ka tie visi pieder saimniekam. Katrā iespējamā brīdī vērodams cilvēku rīcību, valodu un balss intonācijas, viņš pamazām atskārta, cik tuvs katrs no šiem cilvēkiem ir saimniekam un cik lielu saimnieka labvēlību bauda. To izpētījis, Baltais Ilknis attiecīgi pret katru izturējās. Kas saimniekam šķita vērtīgs, to par vērtīgu sāka uzskatīt arī Baltais Ilknis; kas saimniekam dārgs un saudzējams, to kā dārgumu sargāt un glabāt ir suņa pienākums.
Tas vispirmām kārtām attiecās uz abiem bērniem. Baltais Ilknis visu mūžu bija pret bērniem jutis nepatiku. Viņš necieta bērnu rokas un bijās no tām. Dzīvojot indiāņu ciematos, viņš atliku likām dabūja iepazīt to nesau- dzību un nežēlību. Kad Vīdons un Moda pirmo reizi viņam tuvojās, viņš brīdinot ieņurdējās un uzlūkoja mazos niknām acīm. Saimnieka belziens un asais uzsauciens lika Baltajam Ilknim samierināties ar bērnu glāstiem, kaut gan viņš nepārstāja ņurdēt, kamēr mazās rokas viņu bu- žināja, un ņurdoņa nepauda ne mazāko maigumu. Vēlāk viņš ievēroja, ka puišelim un meitenei saimnieka acīs ir milzu vērtība. Pēc tam vairs nevajadzēja ne belziena, ne asa vārda, kad mazajiem iegribējās suni paglaudīt.
Tomēr Baltais Ilknis nekad neizrādīja sevišķu sirsnību. Saimnieka bērniem viņš pakļāvās ar neslēptu, bet godīgu nepatiku un pacieta to pieskaršanos, kā būtu pacietis sāpīgu operāciju. Kad vairs nemaz nevarēja izturēt, viņš piecēlās un noteiktā gaitā aizgāja savu ceļu. Taču pēc zināma laika bērni viņam pat iepatikās. To viņš, protams, neizrādīja un pats nekad tiem netuvojās. Tomēr necentās pazust tiem no acīm, bet gaidīja tos pienākam klāt. Un vēl pēc laiciņa tika redzēts, kā suņa acis priecīgi iemirdzējās, kad mazie tuvojās, un, tiem aizejot citās rotaļās, viņš ar nožēlu noraudzījās bērniem nopakaļ.
Pie visa bija jāpierod, un tas prasīja laiku. Nākamais pēc bērniem Baltā Ilkņa uztverē bija tiesnesis Skots. Šādai uztverei, jādomā, bija divēji iemesli. Pirmkārt, likās, tiesnesis bija vērtīgs saimnieka īpašums, otrkārt, viņš sunim neuzmācās. Baltajam Ilknim labprāt patika gulēt tiesnesim pie kājām, kad tas, verandā sēdēdams, lasīja avīzi, šad tad pagodinot suni ar skatienu vai kādu vārdu, neuzmācīgi ļaujot noprast, ka pamanījis tā klātbūtni. Taču tas notika vienīgi tad, kad saimnieka nebija tuvumā. Tiklīdz parādījās saimnieks, Baltais Ilknis vairs neredzēja neviena cita.
Visiem ģimenes locekļiem Baltais Ilknis ļāva sevi glaudīt un mīlināt; taču neviens nespēja līdzināties saimniekam. Pat maigākais pieskāriens neizraisīja viņa mīlīgo ņurdieriu, un, lai kā viņi nopūlējās, suns nebija piedabūjams pieglausties kādam citam. So padevības, pakļāvības un absolūtās uzticības izpausmi viņš glabāja vienīgi saimniekam. īstenībā viņš Skota ģimenes locekļus skatīja un vērtēja tikai kā mīļotā saimnieka īpašumu.
Drīz vien Baltais Ilknis iemācījās atšķirt ģimenes locekļus no mājas kalpotājiem. Tie no viņa baidījās, un viņš tikai ar pūlēm noturējās, nebrucis tiem virsū. No tā viņu atturēja atskārta, ka arī šie cilvēki pieder saimniekam. Starp Balto Ilkni un viņiem valdīja neitralitāte, nekas vairāk. Viņi vārīja saimniekam ēst, mazgāja traukus un darīja citus darbus, gluži kā Klondaikā bija darījis Mets. īsi sakot, viņi bija saimniecības sastāvdaļa.