Vēl vairāk Baltajam Ilknim vajadzēja mācīties un iegaumē! ārpus pašas mājas. Saimnieka valstība bija liela un plaša, tomēr tai bija arī robežas.
Gar Sjeravistas laukiem veda lielceļš. Aiz tā sākās visu dievu kopīgā valstība — ceļi un ielas. Aiz žogiem pletās citu dievu īpašumi. Neskaitāmi likumi valdīja pār visām lietām un noteica, kā Baltajam Ilknim jāizturas; taču viņš nesaprata dievu valodu — un viņam atlika mācīties vienīgi no paša pieredzes. Viņš rīkojās sakarā ar savu instinktu, kamēr nesaskārās ar kādu no cilvēku likumiem. Pāris reižu ar to sadūries, viņš likumu iegaumēja un turpmāk to paklausīgi izpildīja.
Tomēr visspēcīgāk viņu ietekmēja saimnieka roka un balss noskaņa. Baltais Ilknis tik stipri mīlēja saimnieku, ka viena pati dunka sāpēja daudz skaudrāk nekā visi sitieni, ko viņš jel kad bija saņēmis no Pelēkā Bebra un Skaistā Smita. Tie bija ievainojuši tikai miesu; gars, lepni un dumpīgi sacēlies, joprojām kvēloja niknumā. Saimnieka dunka bija pārāk viegla, lai nodarītu miesai sāpes. Taču tā ievainoja dziļāk un smeldzīgāk. Tā pauda saimnieka nosodījumu, un tas skāra Baltā Ilkņa sirdi.
Jāpiezīmē, ka dunkas viņš nesaņēma bieži. Saimnieks audzināja Balto Ilkni ar balsi. No tās suns saprata, vai rīkojas pareizi vai ne. Tā noteica viņa uzvedību, tā vadīja viņa rīcību. Tā bija kompass, kas viņam rādīja ceļu un mācīja izprast jaunās zemes un dzīves likumus.
Ziemeļos vienīgais mājdzīvnieks bija suns. Visi pārējie radījumi dzīvoja savvaļā un, ja vien nebija pārāk spēcīgi, bija ikviena suņa likumīgs medījums. Visu mūžu Baltais Ilknis bija dzīvos radījumus medījis iztikai. Viņam pat prātā neienāca, ka Dienvidos ir citādi. Taču, dzīvojot Santa Klāras ielejā, viņš to drīz vien uzzināja. Kādu rītu, aizklīdis aiz mājas stūra, viņš sastapa no putnu kūts izbēgušu vistu. Baltajam Ilknim, protams, tūliņ iegribējās to notiesāt. Pāris lēcienu, tad pazibēja balti zobi, atskanēja pārbīļa brēciens — un dēkainei pienāca gals. Vistiņa bija labi barota, trekna un mīksta; purnu aplaizīdams, Baltais Ilknis nosprieda, ka tāds medījums nav peļams.
Vēlāk tajā pašā dienā viņam pie staļļa atkal ceļā pagadījās klejojoša vista. Viens no zirgu puišiem steidzās to glābt. Nezinādams nekā par Baltā Ilkņa raksturu, viņš paķēra par pārmācības ieroci šmaugu pātagu. Sajutis pirmo pātagas cirtienu, suns pameta vistu un gāzās virsū cilvēkam. Balto Ilkni būtu savaldījusi nūja, tikai ne pātaga. Otrais cirtiens viņu sasniedza lēcienā, un viņš to saņēma klusēdams, pat nesaraudartiies sāpēs; kad suns klupa zirgu puisim pie rīkles, tas, iekliegdamies «Vai dieviņ!», atstrepuļoja atpakaļ. Puisis nometa pātagu un ar rokām sargāja kaklu. Rezultātā delms tika pāršķelts līdz kaulam.
Nabaga cilvēks bija drausmīgi pārbijies. Viņu tik daudz nesamulsināja Baltā Ilkņa negantais niknums kā baismā klusēšana. Sargādams ar sakosto roku kaklu un seju, viņš mēģināja tikt līdz šķūnim. Ļauni puisim būtu klājies, ja pēkšņi nebūtu parādījusies Kollija. Tāpat kā viņa jau reiz bija izglābusi dzīvību Dikam, viņa tagad izglāba zirgu puisi. Niknumā zvērodama, viņa brāzās virsū Baltajam Ilknim. Viņai tātad bijusi taisnība. Viņa bijusi gudrāka par lētticīgajiem dieviem. Visas viņas aizdomas bijušas pamatotas. Sensenais laupītājs atkal uzņēmis vecos niķus.
Zirgu puisis iebēga stallī, bet Baltais Ilknis centās atvairīt Kollijas negantos zobus vai arī grieza tiem pretī kamiesi, pats virpuļodams kā vilciņš. Taču Kollija šoreiz neapmierinājās un nemeta pēc brīža mieru kā citām reizēm. Tieši otrādi, viņas uzbudinājums un niknums ar katru mirkli pieauga, līdz pēdīgi Baltais Ilknis aizmirsa lepnumu un meklēja glābiņu, aizbēgot uz tīrumiem.
— Viņš iemācīsies likt vistas mierā, — saimnieks sacīja, — bet es nevaru viņam to iemācīt, ja neesmu notvēris tieši pie nedarba.
Divas dienas vēlāk nedarbs tika izdarīts, turklāt daudz plašākā apjomā, nekā saimnieks bija paredzējis. Baltais Ilknis pamatīgi izpētīja vistu kūti un vistu parašas. Vēlu vakarā, kad tās jau bija satupušas laktā, viņš uzrāpās uz nesen sakrautu baļķu grēdas. No turienes viņš nokļuva uz vistu kūts jumta, atrada lūku un pa to nolēca zemē. Mirkli vēlāk viņš jau atradās kūtī — un slaktiņš sākās.
No rīta, kad saimnieks iznāca verandā, viņa skatiens atdūrās pret piecdesmit baltām leghornietem, ko staļļa puisis bija noguldījis glītā rindā. Saimnieks klusi iesvilpās — sākumā aiz pārsteiguma, bet beigās jau aiz apbrīnas. Viņa skatiens sastapās arī ar Balta Ilkņa acīm, kurās viņš neredzēja ne mazākā kauna vai apjukuma pazīmju. Suns izturējās lepni, it kā būtu izdarījis uzteicamu darbu, par ko gaidāms atalgojums. Viņš neapzinājās grēka. Domājot par nepatīkamo pienākumu, saimnieks cieši saknieba lūpas. Tad skarbi uzrunāja bez vainas vainīgo, un viņa balsī grandīja dieva dusmība. Runādams viņš bakstīja Baltā Ilkņa purnu pret nogalinātajām vistām un pamatīgi tam iebelza.
Baltais Ilknis nekad vairs nemēģināja ielauzties vistu kūtī. Likums to aizliedza, un viņš bija likumu izpratis. Pēc tam saimnieks viņu aizveda pie vistām. Ieraugot visapkārt lidināmies dzīvo barību turpat degungalā, Baltajam Ilknim, dabiski, radās vēlēšanās lēcienā sagrābt kādu vistu. Viņš jau grasījās lēkt, kad saimnieka balss viņu apturēja. Viņi palika kūtī veselu pusstundu. Dabiskā tieksme vairākkārt ņēma virsroku, bet ikreiz, tikko Baltais Ilknis gribēja tai paklausīt, saimnieka balss viņu laikus apstādināja. Tā viņš iegaumēja likumu un, pirms viņi bija izgājuši no vistu valstības, iemācījās nelikties gar šiem putniem ne zinis.
— Vistu kodēji nav izmācāmi, — skumji galvu grozīdams, pie brokastīm sacīja tiesnesis Skots, kad dēls viņam pastāstīja, kā apmācījis Balto Ilkni. — Ja suns tādā niķi ieņemies un dabūjis nobaudīt asinis… — Viņš vēlreiz skumīgi nogrozīja galvu.
Taču Vīdons Skots nebija ar tēvu vienis prātis.
— Zini, ko es izdarīšu, — viņš beidzot ieteicās, — ieslēgšu Balto Ilkni vistu kūtī uz visu pēcpusdienu.
— Padomā jel par vistām, — iebilda tiesnesis.
— Vēl vairāk, — dēls turpināja, — par katru nogalinātu vistu es tev samaksāšu zelta dolāru sāpju naudas.
— Bet tēvam arī vajadzētu uzlikt kādu sodu, _ ieminējas Beta.
Māsa viņai piebalsoja, un vjsi pārējie ģimenes locekļi, kas sēdēja pie galda, ierosinājumu atbalstīja. Tiesnesis Skots piekrizdams pamāja.
— Labi. — Vīdons Skots mirkli padomāja. — Ja Baltais Ilknis zināmā laika sprīdī nebūs aizticis nevienu vistu, tev par katrām desmit minūtēm, ko viņš pavadīs vistu kūtī, vajadzēs svarīgā un svinīgā balsī, kādā tu parasti pasludini spriedumu, viņam pateikt: «Baltais Ilkni, tu esi gudrāks, nekā es domāju.»
No dažādiem slēpņiem ģimenes locekļi vēroja, kas notiks. Taču viņi piedzīvoja vilšanos. Kad saimnieks bija Balto Ilkni ieslēdzis kūtī un pats aizgājis, suns nolikās zemē un aizmiga. Tikai vienu pašu reizi viņš piecēlās un aizgāja pie ūdens siles padzerties. Gar vistām viņš nelikās ne zinis. Viņam tās vienkārši neeksistēja. Pulksten četros viņš ieskrējies uzlēca uz kūts griestiem un, otrā pusē nolēcis no jumta zemē, rāmiem rikšiem devās uz māju. Viņš bija likumu iemācījies. Verandā tienesis Skots visas sajūsminātās ģimenes klātbūtnē, Baltajam Ilknim acīs skatīdamies, sešpadsmit reižu lēnām un svinīgi paziņoja: «Baltais Ilkni, tu esi gudrāks, nekā es domāju.»