Ja neņēma vērā nepatikšanas, ko sagādāja Kollija, Baltā Ilkņa dienas ritēja labi un tīkami. Viņš bija iemācījies savaldīties un ievērot likumus. Ar laiku viņš kļuva nosvērts, rāms un filozofiski iecietīgs. Nebija vairs jādzīvo naidīgā vidē. Briesmas, sāpes un nāves draudi vairs neuzglūnēja no visām pusēm. Ar laiku izzuda arī pastāvīgā šausmu un nelaimes nojausma. Dzīve bija kļuvusi tīkama un viegla. Tā plūda pa līdzenu gultni, to vairs neaptumšoja ne bailes, ne ienaids.
Pats to neapzinoties, Baltais Ilknis izjuta sniega trūkumu. Ja viņš būtu pratis secīgi domāt, viņš droši vien būtu nospriedis: «Cik neparasti gara vasara,» — taču tagad viņš tikai neskaidri zemapziņā ilgojās pēc sniega. Tikpat neskaidri viņā modās neapjaustas ilgas pēc Ziemeļiem, īpaši vasarā, kad viņu mocīja saules svelme. Tas izpaudās vienīgi nemierā, kuram viņš pats nezināja cēloņa.
Baltais Ilknis nekad nebija sevišķi ekspresīvs. Savu pie- ķērību viņš neprata izrādīt citādi, kā pieglaužot galvu un maigi ieņurdoties. Taču šeit viņš atklāja vēl trešo iespēju. Dievu smiekli Baltajam Ilknim vienmēr bija šķituši aizdomīgi. Smiekli viņu satracināja, saniknoja līdz neprātam. Bet uz mīļoto saimnieku viņš nespēja dusmoties. Un, kad šis dievs reiz sāka, uz viņu skatīdamies, labsirdīgi, jokojot smieties, suns galīgi apjuka. Viņš juta mostamies senās, dzēlīgās dusmas, bet tās atdūrās pret mīlestību. Dusmoties viņš nespēja, taču kaut kas bija jādara. Vispirms viņš centās saglabāt cienīgu izskatu, bet saimnieks
sāka smieties skaļāk. Baltais Ilknis kļuva vēl svinīgāks, bet saimnieks smējās locīdamies. Beigu beigās saimnieka smiekli piespieda suni atteikties no majestātiskā cienīguma. Žokļi neviļus papletās, lūpas savilkās uz augšu, acīs iemirdzējās izteiksme, kas pauda gan mīlestību, gan jautrību. Baltais Ilknis bija iemācījies smieties.
Viņš iemācījās arī kara spēles ar saimnieku, kurš viņu nogāza zemē, valstīja, dunkāja un izmēģināja pie viņa dažādus cīņas paņēmienus. Baltais Ilknis savukārt izlikās skaišarnies, sacēla spalvu, draudīgi ņurdēja un klakšķināja zobus tik nikni, ka likās — žēlastības nebūs. Bet viņš nekad neaizmirsās. Zobi allaž sacirtās neiekoduši. Tad pašā kaujas karstumā, kad dunkas, grūdieni, zobu saciršanās un ņurdoņa jaucās juku jukām, viņi negaidot pārtrauca cīniņu, nostājās pa gabaliņu viens no otra un cieši paskatījās viens otram acīs. Un tikpat pēkšņi, kā saule atmirdz pār sabangotu jūru, abi sāka smieties. Viss beidzās ar to, ka saimnieks apskāva Balto Ilkni, bet tas sāka dūdot savu mīlas dziesmu.
Taču neviens cits kara spēlēs ar Balto Ilkni neielaidās. Viņš to nepieļāva. Ja kāds iedomājās mēģināt, suns palika stāvam cienīgā poza, un brīdinājuma ņurdiens un saceltā spalva nepavisam nepauda vēlēšanos paplosīties. Tas, ka viņš šādu brivestību atļāva saimniekam, nebūt nenozīmēja, ka viņš ir parasts suns, kas savu mīlestību dāļā pa labi un pa kreisi un ir ar mieru uzjautrināt katru, kas gribēs ar viņu pameņģēties. Viņš mīlēja tikai vienu vienīgu cilvēku un ij nedomāja sadrumstaloties pats vai ļaut sadrumstalot savu mīlestību.
Saimnieks bieži mēdza izjāt, un pavadīt viņu izjādēs bija viens no Baltā Ilkņa galvenajiem pienākumiem. Ziemeļos viņš savu uzticību cilvēkiem pierādīja, ļaudams, lai viņu jūdz priekšā nartām; bet Dienvidos ar nartām neviens nebrauca un nekrāva arī suņiem nastas uz muguras. Tādēļ viņš te savu pieķeršanos izrādīja citādi — skrēja blakus saimnieka zirgam. Balto Ilkni nespēja nogurdināt pat visgarākā izjāde. Viņš skrēja kā īsts vilks — vienmērīgi, bez piepūles, nejuzdams noguruma, un pat pēc piecdesmit jūdzēm bez grūtībām noskrēja zirgu.
Tieši sakarā ar izjādēm Baltajam Ilknim izdevās iemācīties vēl vienu veidu, kā izpaust savas jūtas, bet zīmīgi, ka viņš to izmantoja tikai divreiz mūžā. Pirmo reizi tas notika, kad saimnieks centās iemācīt savam temperamen-
līgajam tlrasiņu jājamzirgam turēties tā, lai jātnieks varētu atvērt un aizvērt vārtus, neizkāpjot no segliem. Neskaitāmas reizes viņš piejāja zirgu pie vārtiem un mēģināja tos aizvērt, bet zirgs ikreiz satrūkās, kāpās atpakaļ vai sitās sānis. Ar katru mirkli tas kļuva nervozāks. Kad zirgs saslējās pakaļkājās, saimnieks iecirta tam piešus sānos un piespieda zirgu nolaist priekškājas zemē, bet tad rumaks sāka niķoties un spert ar pakaļkājām. Baltais Ilknis pieaugošā izbīlī vēroja šīs trakulības, līdz beidzot nenocietās un sāka aizsmakušā balsī draudīgi riet.
Lai kā viņš, saimnieka mudināts un skubināts, vēlāk centās ierieties, viņam tas izdevās vēl tikai vienu vienīgu reizi, un arī tad paša saimnieka nebija klāt. Tas norisinājās šādos apstākļos: saimnieks auļos jāja pāri ganībām, zirgam pie pašām kājām izlēca zaķis, zirgs satrūkās, metās sānis, klupa, saimnieks izlidoja no segliem un ar salauztu kāju palika guļam zemē. Baltais Ilknis trakā niknumā jau grasījās lēkt vainīgajam zirgam pie rīkles, bet saimnieka balss viņu apturēja.
— Mājās! Ej uz mājām! — saimnieks, pārliecinājies, kas ar viņu atgadījies, pavēlēja.
Baltajam Ilknim ļoti negribējās pamest saimnieku. Skots būtu uzrakstījis zīmīti, taču velti izmeklējās pa kabatām papīru un zīmuli. Viņš vēlreiz pavēlēja Baltajam Ilknim doties uz mājām.
Suns jautājoši viņu uzlūkoja, jau grasījās iet projām, bet tad, klusi smilkstēdams, atgriezās. Saimnieks maiga, taču nopietnā balsī turpināja viņu pierunāt, un suns klausījās saslietām ausīm, sāpīgā saspringumā._
— Viss kārtībā, vecīt, skrien vien uz majam, — saimnieks sacīja. — Ej uz mājām un pastāsti viņiem, kas ar mani noticis! Ej uz mājām, vilciņ! Uz mājām, aši!
Baltais Ilknis zināja, ko nozīmē «uz mājām», un, kaut arī nesaprata pārējos vārdus, atjēdza, ka saimnieks vēlas, lai viņš dodas mājup, un ka viņam jāpaklausa. Pagriezies viņš knaši aizrikšoja. Tomēr vēlreiz apstājas un svārstīdamies palūkojās pār plecu atpakaļ.
— Uz mājām! — noskanēja asa pavēle, un šoreiz viņš tai pakļāvās bez ierunām.
Ģimene, pēc karstās dienas baudīdama pievakares at- vilgumu, bija apmetusies uz verandas. Baltais Ilknis atskrēja noputējis, nokārsis un elsdams.
— Vīdons pārjājis, — ierunājās Vīdona māte.
Bērni, priecīgi iesaukdamies, apsveica Balto ilkni un skrēja tam pretī. Suns izvairījās no mazajiem, bet tie viņu iedzina kaktā starp šūpuļkrēslu un verandas margām. Viņš ierūkdamies centās izkļūt brīvībā. Bērnu māte bažīgi paraudzījās uz kaktu.
— Jāatzīstas, es tomēr uztraucos, kad bērni ņemas ap šo suni, — viņa sacīja. — Bīstos, ka vienā jaukā dienā tas viņiem var uzklupt.
Nikni ņurdēdams, Baltais Ilknis izlauzās no kakta, lēcienā nogrūžot zēnu un meitenīti zemē. Māte piesauca bērnus pie sevis un, tos mierinādama, mācīja, lai nekaitinot Balto Ilkni.