— Vilks paliek vilks, — piebilda tiesnesis Skots, — uzticēties tam nevar.
— Bet viņš nemaz nav tīrs vilks, — Beta centās aizstāvēt brāli, kura paša nebija klāt.
— To tu spried tikai pēc Vīdona apgalvojuma, — tiesnesis palika pie sava. — Viņš iedomājies, ka Baltajam Ilknim ir piejaukts nedaudz suņa asiņu. Uzprasi vien, un viņš pats tev pateiks, ka skaidri par to nekā nezina. Pēc izskata …
Viņš nepaguva pabeigt teikumu. Baltais Ilknis, neganti rūkdams, nostājās tieši viņam priekšā.
— Ej prom! Vietā! — tiesnesis Skots pavēlēja.
Baltais Ilknis pieskrēja pie saimnieka sievas. Viņa
spalgi iekliedzās, kad suns sagrāba zobos viņas kleitas stērbeli un parāva to tik stipri, ka plānais audums stirk- šķēdams saplīsa. Visi ieinteresēti pievērās sunim. Tas vairs nerūca, bet, galvu izslējis, skatījās uz viņiem. Kakls Baltajam Ilknim krampjaini raustījās, taču viņš nespēja izdabūt ne skaņas, kaut sasprindzināja visu ķermeni, pūlēdamies atbrīvoties no tā neizprotamā, kas lauzās uz āru.
— Cerēsim, ka viņš nav kļuvis traks, — ierunājās Vīdona māte. — Es jau vairākkārt esmu brīdinājusi Vīdonu, ka bīstos, vai ziemeļos dzimis dzīvnieks spēs izturēt mūsu klimatu.
— Man liekas, viņš grib kaut ko sacīt, — ieminējās Beta.
Šaja mirklī Baltais Ilknis ieguva valodu, kas izlauzās varenās, skaļās rejās.
— Vīdonam noticis kas ļauns! — dziļā pārliecībā iesaucās saimnieka sieva.
Visi pietraucās kājās, un Baltais Ilknis tūliņ metās pa verandas kāpnēm lejup, ik pa mirklim palūkodamies atpakaļ, vai viņam seko. Otro un pēdējo reizi mūžā viņš bija rējis un panācis, ka viņu saprot.
Pēc šā notikuma viņš iemantoja Sjeravistas iemītnieku sirsnību, un pat zirgu puisis, kuram viņš bija sakodis roku, atzina, ka Baltais Ilknis ir gudrs suns, kaut gan vilks. Tikai tiesnesis Skots neatkāpās no savām domām un, visiem par lielu nepatikšanu, ņēmās pierādīt savu teoriju, balstīdamies uz aprakstiem enciklopēdijā un dažādās dabas zinātņu grāmatās.
Diena ritēja aiz dienas, dāsni lejot nebeidzamu saules mirdzumu pār Santa Klāras ieleju. Bet, kad tās sāka rauties īsākas un tuvojās Baltā Ilkņa otrā ziema Dienvidos, viņš atklāja kaut ko jaunu un pavisam dīvainu. Kollijas zobi bija zaudējuši asumu. Kodieni kļuva rotaļīgi un tik viegli, ka nemaz vairs nesagādāja sāpes. Viņš aizmirsa, ka kuce visu laiku bojājusi viņam omu, un, kad tā reiz sāka lēkāt viņam apkārt, arī viņš savā svinīgajā manierē mēģināja izturēties tikpat rotaļīgi, kas iznāca gaužam smieklīgi un neveikli.
Kādu dienu Kollija aizvilināja viņu skrējienā pāri pļavām un tālāk mežā. Tas notika pēcpusdienā, kad saimnieks gatavojās doties izjādē, un Baltais Ilknis to zināja. Apseglotais zirgs jau gaidīja pie namdurvīm. Baltais Ilknis vilcinājās. Bet viņā pamodās kaut kas spēcīgāks par visiem likumiem, ko bija iemācījies, spēcīgāks par ierašām, ko bija piesavinājies, spēcīgāks par mīlestību uz saimnieku, spēcīgāks pat par dzīvotgribu; un, kad šajā svārstīšanās mirklī Kollija viņam viegli iekoda un aizjoņoja, viņš pagriezās un aizskrēja tai pakaļ. Saimnieks todien izjādē devās bez pavadoņa; bet pa mežu plecu pie pleca skrēja Baltais Ilknis un Kollija, gluži tāpat kā pirms gadiem viņa māte Kiče bija skrējusi ar veco Vien- aci pa klusējošo Ziemeļu meža biezokni.
V NODAĻA SNAUDOSAIS VILKS
Tieši ap šo laiku visas avīzes plaši un gari rakstīja par kāda ieslodzītā pārdrošo izbēgšanu no Sankventinas cietuma. Izbēgušais bija bīstams noziedznieks. Cilvēks,
kas sakropļots, jau piedzimstot. It kā aiz pārpratuma piedzimušais nebija iemantojis nekā laba no tā, ko viņam sniedza sabiedrības palīdzīgās rokas. Sabiedrības rokas ir nežēlīgas, un šis cilvēks kļuva par pamācošu piemēru tam, ko tās spēj izdarīt. Viņš bija kļuvis par zvēru — par zvēru cilvēka izskatā, turklāt par tik bīstamu zvēru, ka viņu varēja nosaukt vienīgi par plēsoņu.
Sankventinas cietumā viņu uzskatīja par nelabojamu. Viņa stūrgalvību nespēja salauzt nekādi sodi. Viņš bija ar mieru aiziet bojā, neprāta niknumā cīnīdamies līdz pēdējam elpas vilcienam, bet nespēja dzīvot uzvarēts. Jo mežonīgāk viņš cīnījās, jo cietsirdīgāk sabiedrība ar viņu apgājās, bet cietsirdības vienīgais panākums bija tāds, ka viņš kļuva vēl negantāks. Spaidu krekls, badināšana un dauzīšana nebija pareizie cīņā pret Džimu Holu lietojamie paņēmieni; bet citādu apiešanos viņš nekad nebija pieredzējis. Tā ar viņu apgājās jau toreiz, kad viņš vēl bija mazs puišelis Sanfrancisko graustu rajonā — mīksts māls sabiedrības rokās, no kura varēja izveidot, ko vien vēlējās.
Kad Dzims Mols trešo reizi izcieta sodu cietumā, tur gadījās cietumsargs, kas bija gandrīz tāds pats zvērs kā viņš. Sargs izturējās pret cietumnieku nekrietni, apmeloja viņu uzraugam, nolaupīja viņam pat pēdīgās — nožēlojamās tiesības un vajāja viņu kā mācēdams. Sargs atšķīrās no Džima Mola vienīgi ar to, ka staigāja, apbruņojies ar atslēgu saišķi un revolveri. Džimam Holam bija tikai kailas rokas un zobi. Tomēr kādu dienu viņš klupa sargam pie rīkles un iekodās tajā kā džungļu zvērs.
Pēc šā gadījuma Džimu Holu ievietoja nelabojamo kamerā. Tur viņš nodzīvoja trīs gadus. Visa kamera bija caurcaurēm no dzelzs — grīda, sienas, griesti. Ne reizes viņš nedabūja redzēt ne debesis, ne sauli. Dienu tur valdīja mijkrēslis, naktī — melns klusums. Viņš bija dzīvs aprakts dzelzs kapā. Viņš neredzēja cilvēku sejas, nedzirdēja cilvēku balsis. Kad viņam iestūma barību, viņš rēca kā meža zvērs. Viņš nīda visu. Dienām un naktīm viņš gaudoja niknumā. Tad nedēļām un mēnešiem neizlaida ne skaņas, pats sagrauzdams savu dvēseli baismajā, melnajā klusumā. Un tomēr viņš bija cilvēks, un viņa prātā perinājās trakākās šausmas, kādas jel kad rādījušās satracinātu smadzeņu murgos.
Un tad kādu nakti viņš izbēga. Uzraugs apgalvoja, ka tas neesot iespējams, taču kamera bija tukša, bet uz sliekšņa gulēja noslepkavotā cietumsarga līķis. Divi citi noslepkavoti cietumsargi norādīja viņa tālāko ceju pa cietumu līdz pat ārējam mūrim, un visus viņš bija nogalinājis ar kailām rokām, lai izvairītos no trokšņa.
Nu viņš bija apbruņots ar nomaitāto cietumsargu ieročiem — dzīvs arsenāls, kas, kalnos slapstīdamies, bēga, sabiedrības likumīgās varas vajāts. Par viņa galvu bija izsludināts daudz zelta. Mantkārīgie fermeri, ar bisēm apbruņojušies, dzina viņam pēdas. Ar viņa asinīm dažs labs varētu izpirkt ķīlu zīmi vai nosūtīt dēlu uz koledžu. Pilsoņu pienākuma mudināti, daudzi ņēma rokā šauteni un devās vajāt bēgli. Vesels suņu bars sekoja pa viņa asiņainajām pēdām. Arī likuma asinssuņi, sabiedrības algotņi, neatstājās no viņa iemītās takas ne dienu, ne nakti, izmantodami cīņai telefonu, telegrāfu un speciāl- vilcienus.
Reizēm viņi to bezmaz notvēra, un viri varonīgi stājās tam pretī vai metās bēgt, kur pagadījās, par lielu sajūsmu visai zemei, visiem, kas šīs ziņas lasīja avīzē, pie. brokastu galda sēžot. Pēc šādām sadursmēm kritušos un ievainotos nogādāja atpakaļ pilsētā, bet viņu vietā cilvēka medībās stājās citi tīkotāji.
Un tad Džims ITols pazuda. Asinssuņi velti ošņāja izgaisušās pēdas. Apbruņoti vīri apturēja nevainīgus fermerus un pieprasīja, lai tie pierāda savu personību; asins- naudas kārotāji desmitiem reižu teicās atraduši kalnos Dzima Mola līķi.