Sjeravistā avīžu ziņojumus lasīja drīzāk ar satraukumu nekā ar ziņkāri. Sievietes bija pārbijušās. Tiesnesis Skots viņas mierināja un zoboja, taču bez īsta pamata, jo īsi pirms viņa aiziešanas pensijā Džims Hols bija stāvējis apsūdzēto solā un no viņa mutes saņēmis spriedumu. Turpat tiesas zālē visu cilvēku priekšā Džims Hols zvērēja, ka pienākšot diena, kad viņš atriebšoties tiesnesim, kas viņu notiesājis.
Tā bija vienīgā reize, kad Džims Hols patiesi nebija vainīgs. Viņš nebija izdarījis noziegumu, par kuru tika notiesāts. Tas bija gadījums, ko policijas un zagļu žargonā dēvē par «tīšu ietupināšanu». Džims Hols tika «ietupināts» par noziegumu, ko nebija pastrādājis. Ņemot vērā, ka apsūdzētais jau pirms tam bija divreiz tiesāts,
tiesnesis Skots piesprieda viņam piecdesmit gadus cietumsoda.
Tiesnesis Skots daudz ko nezināja, viņš nezināja arī to, ka neviļus kjuvis par līdzdalībnieku policijas mahinācijā, ka liecības safabricētas un sagrozītas, ka Džims Hols nav vainīgs noziegumā, kurā tika apsūdzēts. Džims Hols savukārt nezināja, ka tiesnesis Skots nav pareizi informēts. Džims Hols domāja, ka tiesnesim viss zināms un tas ir uz vienu roku ar policiju, piejaudams tik brēcošu netaisnību. Tādēļ tai brīdī, kad tiesnesis Skots notiesāja apsūdzēto uz piecdesmit gadiem dzīvei, kas ne ar ko neatšķīrās no nāves, Džims ITols, kaisli ienīzdams sabiedrību, kura vienmēr bija ar viņu apgājusies tik ļauni, pietraucās kājās un plosījās, līdz pusducis naidnieku zilajos formas tērpos viņu savaldīja. Tiesnesi Skotu viņš uzskatīja par pamatakmeni netaisnības cietoksnī un tāpēc tieši pār tiesnesi Skotu ļāva izvirst sava naida lavīnai, un piedraudēja atriebību nākotnē. Tad Džims Hols pazuda dzīvē, kas līdzinājās kapam … un izbēga.
Baltais Ilknis par to visu nezināja nenieka. Bet viņam ar saimnieka sievu Alisi bija kopīgs noslēpums. Ik vakaru, kad Sjeravistā visi bija devušies pie miera, viņa piecēlās un ielaida Balto Ilkni lielajā priekšnamā pārgulēt. Tā kā Baltais Ilknis nebija istabas suns, viņam nebija atļauts gulēt saimnieka mājā; tādēļ saimnieka sieva katru rītu pašā agrumā nokāpa lejā un izlaida viņu ārā, pirms citi ģimenes locekļi modās.
Vienā šādā naktī, kad visa māja gulēja ciešā miegā, Baltais Ilknis pamodās, bet palika klusu guļam. Tāpat klusēdams, viņš paostīja gaisu un saprata, ka mājā ienācis svešs dievs. Viņa ausis uztvēra svešā dieva kustības. Baltais Ilknis nesāka nikni riet. Tas nebija viņa dabā. Svešais dievs kustējās ļoti klusi, bet Baltais Ilknis kustējās vēl klusāk, jo viņam mugurā nebija drānas, kas beržas gar ķermeni. Viņš klusēdams sekoja svešajam. Meža dzīvē viņš bija sekojis ļoti tramīgam medījumam un zināja, cik lielu priekšrocību dod iespēja pārsteigt upuri negaidot.
Lielo kāpņu galā svešais dievs apstājās un klausījās, Baltais Ilknis sastinga, vēroja un nekustīgi gaidīja. Pa kāpnēm ceļš veda pie mīļotā saimnieka un mīļotā saimnieka dārgumiem. Baltais Ilknis saslēja spalvu, bet gai-
dīja. Svešais dievs uzlika kāju uz pakāpiena. Tad sāka kāpt augšup.
Šajā mirklī Baltais Ilknis metās uzbrukumā. Viņš nebrīdināja, nepieteica savu tuvošanos ar ņurdienu. Ķermenis uzlidoja gaisā kā raķete un lēcienā uzkrita svešajam dievam uz muguras. Ar priekšķepām Baltais Ilknis ieķērās svešiniekam plecos un tai pašā brīdī ietrieca ilkņus tam skaustā. Tā ieķēries viņš palika tik ilgi, kamēr ar savu svaru norāva svešo dievu atmuguriski pa kāpnēm lejā. Abi kopā viņi nogāzās uz grīdas. Baltais Ilknis veikli palēca sānis un, tiklīdz svešais lūkoja celties, no jauna uzklupa tam ar zobiem.
Sjeravistas iedzīvotāji uztrūkās no miega. Lejā bija tāds troksnis, it kā tur plēstos desmit velnu. Atskanēja revolvera šāvieni. Šausmās un sāpēs brēca cilvēks. Ņurdēja un rēca suns, tad brīkšķēja lūstošas mēbeles un šķindēja plīstošs stikls.
Taču gandrīz tikpat pēkšņi, kā sācies, troksnis apklusa. Cīņa nebija turpinājusies ilgāk par trim minūtēm. Pārbiedētie mājinieki drūzmējās kāpņu augšgalā. No lejas it kā no melna bezdibeņa augšup cēlās tāda kā guldzēšana, kā gaisa burbuļošana zem ūdens. Reizēm guldzoņa pārgāja šņākoņā, gandrīz kā sēcošos svilpienos. Arī tā drīz kļuva klusāka un izbeidzās pavisam. Pēdīgi tumsā bija sadzirdamas tikai smagas elsas, it kā tur kāds ar mokām cīnītos pēc gaisa.
Vīdons Skots piespieda pogu, kāpnes un lejas priekšnams pielija ar spožu gaismu. Tad_ viņš kopā ar tiesnesi Skotu, revolverus rokā turēdami, kāpa lejup. Taču piesardzība bija lieka. Baltais Ilknis savu darbu bija paveicis godam. Apgāztu un salauztu mēbeļu jūklī uz sāniem, seju ar roku aizsedzis, gulēja vīrietis. Vīdons Skots noliecās, atvilka roku nost un pagrieza gulētāja seju uz augšu. Pārkostā rīkle skaidri rādīja, kada nave svešais miris.
— Džims Hols, — sacīja tiesnesis Skots, un tēvs ar dēlu zīmīgi saskatījās.
Tad viņi pievērsās Baltajam Ilknim. Arī tas gulēja uz sāniem. Acis viņam bija ciet, bet plaksti mazliet pavērās, kad suns ar grūtībām gribēja paskatīties uz cilvēkiem, kas noliecās pār viņu. Arī aste mazliet pakulstījās, kad viņš veltīgi pūlējās to paluncināt. Vīdons Skots suni noglāstīja, un tas klusi ieņurdējās, apliecinādams, ka saimnieku pazinis. Taču ņurdiens bija pagalam vārgs un tūliņ izdzisa. Plaksti aizkrita ciet, viss ķermenis kļuva šļaugans un it kā saplaka.
— Cauri ir ar tevi, nabaga vecīt, — saimnieks nomurmināja.
— Nu, to mēs vēl redzēsim! — iesaucās tiesnesis Skots, steigdamies pie tālruņa.
— Godīgi sakot, iespēja ir viens pret tūkstoti, — paziņoja ķirurgs, kad pusotras stundas bija nonēmies ap Balto Ilkni.
Pa logiem spiedās iekšā rītausma un nomāca elektrības gaismu. Visi pieaugušie ģimenes locekļi sastāja apkārt ārstam, lai dzirdētu viņa spriedumu.
— Viena pakaļkāja lauzta, — ārsts turpināja, — lauztas arī trīs ribas, vismaz viena no tām iedūrusies plaušās. Suns zaudējis gandrīz visas asinis. Liekas, ir arī iekšēji ievainojumi. Šķiet, viņš sabradāts ar kājām. Kur tad vēl trīs lodes, kas viņam izskrējušas cauri! Viens pret tūkstoti ir pārāk optimistiski. Tur nav pat cerību par vienu pret desmit tūkstošiem.
— Jāizmanto pat visniecīgākā iespēja, kas varētu viņam līdzēt, — iesaucās tiesnesis Skots. — Vienalga, ko'tas maksā. Jāizdara rentgena uzņēmums un viss pārējais. Vidon, telegrafē tūliņ uz Sanfrancisko dakterim Nikolsam! Ta nav neuzticēšanas jums, dakter, lūdzu, saprotiet! Jāizmanto visas iespējas.
Ārsts iecietīgi pasmaidīja.
— Es saprotu, zināms. Suns ir pelnījis, lai viņa labā darītu visu. Jums viņš būs jākopj kā cilvēks, kā slims bērns. Un neaizmirstiet, ko jums sacīju par temperatūru! Pulksten desmitos pienākšu vēlreiz.
Baltais Ilknis tika rūpīgi kopts. Meitenes sašutumā noraidīja tiesneša Skota piedāvājumu ataicināt profesionālu slimnieku kopēju; viņas pašas uzņēmās šo pienākumu. Un Baltais Ilknis izcīnīja ārsta vienīgo pret desmit tūkstošiem doto iespēju.
Ārstam nevarēja kļūdīšanos ņemt ļaunā. Visu mūžu viņš bija ārstējis un operējis civilizācijas izlutinātus cilvēkus, kas dzīvoja drošā patvērā un bija cēlušies no daudzās paaudzēs izlutušiem senčiem. Salīdzinājumā ar Balto Ilkni tie bija trausli un nevarīgi un nespēja turēties pie dzīves ar zobiem un nagiem. Baltais Ilknis bija dzimis un uzaudzis Pirmatnībā, kur vārgie lēti aiziet bojā, kur nevienu nelutina drošs patvērums. Ne viņa tēvs, ne māte,