ne arī senākās senču paaudzes nebija pazinušas vārguma. Dzelzs organisms un Pirmatnības neizmērojamais dzīvības spēks bija Baltā Ilkņa mantotā tiesa, un ik cīpsliņa viņā, katra šķiedriņa, miesa un gars turējās pie dzīvības ar sīkstumu, kas piemīt visām būtnēm.
Piekalts pie vietas, nespēdams daudzajos pārsējos un ģipsī pat pakustēties, Baltais Ilknis vārga daudzas nedēļas. Garas stundas viņš nogulēja miegā un daudz sapņoja; nebeidzamā virknē viņam rādījās ainas no dzīves Ziemeļos. Visi pagātnes rēgi mācās virsū un neatstājās. Vēlreiz viņš pārdzīvoja bērnību midzenī ar Kiči, drebēdams aizrāpās līdz Pelēkā Bebra kājām, cenzdamies pierādīt savu padevību, joņoja, ko kājas nes, bēgdams no Liplipa un visas ņerkstošās kucēnu varzas.
Viņš atkal skrēja pa mūžīgo klusumu pakaļ medījumam garajos bada mēnešos; atkal no jauna bija vedējsifns, dzirdēja aiz muguras Mitsaha un Pelēkā Bebra pātagu švīkstoņu un saucienus «Rā! Rā!», kad kamanu taka kļuva šaura un suņu pajūgs sakļāvās kā vēdeklis. Vēlreiz viņš pārdzīvoja pie Skaistā Smita pavadīto laiku un izcīnīja visas suņu kaujas. Šādos brīžos viņš miegā ņurdēja un smilkstēja — un cilvēki, viņu uzlūkodami, sacīja, ka viņam droši vien rādoties ļauni sapņi.
Taču viens murgs viņu mocīja vairāk par visiem — dārdošais, zvanošais tramvajs, kas viņam šķita līdzīgs milzīgam, rēcošam lūsim. Viņam likās, ka ir paslēpies krūmos un uzglūn vāverei, gaidīdams, kad tā uzdrošināsies izskriet no koku aizsega. Bet tajā mirklī, kad viņš lēca, lai vāveri notvertu, tā pārvērtās par tramvaju, pretīgu un drausmīgu, kas, milzīgs kā kalns, gāzās viņam virsū, kauca, zvanīja un spļāva dzīvu uguni acīs. Tāpat notika, ja viņš sapnī vilināja no debesīm lejā vanagu. Tas krita no zilgmes viņam virsū kā akmens un tūliņ kļuva par neizbēgamo tramvaju. Citreiz viņš atkal šķita nokļuvis Skaistā Smita suņu aplokā. Ārpusē sāka pulcēties vīrieši, un viņš saprata, ka drīz gaidāma cīņa. Viņš skatījās uz durvīm, pa kurām teju, teju jānāk pretiniekam. Durvis atvērās, un iekšā iedrāzās baismīgais tramvajs. Tas atkārtojās tūkstošiem lāgu, un ikreiz viņš no jauna pārdzīvoja baismas.
Tad pienāca diena, kad Baltajam Ilknim noņēma pēdējo apsēju un pēdējo ieģipsējumu. Tā bija liela diena. Sapulcējās visas Sjeravistas saime. Saimnieks bužināja viņam
ausis, un viņš mīlīgi ņurdēja. Saimnieka sieva viņu nosauca par «Brīnišķīgo Vilku», ko visi uzņēma ar sajūsmu, un sievietes to vien skandināja — Brīnišķīgais Vilks.
Viņš lūkoja piecelties kājās, bet pēc dažiem mēģinājumiem bezspēcīgi atslīga atpakaļ. No ilgās gulēšanas muskuļi bija zaudējuši atsperību un palikuši bez spēka. Viņš mazliet apkaunējās sava nespēka dēļ, it kā juzdamies vainīgs, ka nespēj kalpot dieviem, kā pienākas. Tādēļ viņš varonīgi atkal centās tikt augšā un beidzot nostājās uz visām četrām, gan grīļodamies un šūpodamies kā niedre.
— Brīnišķīgais Vilks! — korī sauca sievietes.
Tiesnesis Skots uzmeta tām triumfējošu skatienu.
— No jūsu mutes skan patiesība, — viņš sacīja. — Es to jau sen tiku teicis. Neviens parasts suns nebūtu varējis izdarīt to, ko izdarīja viņš. Viņš ir vilks.
— Brīnišķīgs vilks, — piebalsoja tiesneša sieva.
— Jā, brīnišķīgs vilks, — tiesnesis piekrita, — un no šā brīža es viņu nekad citādi nesaukšu.
— Viņam no jauna būs jāmācās staigāt, — sacīja ķirurgs, — un vislabāk būs, ja viņš sāks tūliņ. Tas nebūs par ļaunu. Izvediet viņu ārā!
Un Baltais Ilknis izgāja ārā kā karalis, kuru garā svītā pavadīja visi Sjeravistas iedzīvotāji. Viņš bija vēl gaužām vārgs un, sasniedzis zālāju, nolikās brītiņu atpūsties.
Tad gājiens turpinājās, un pamazām Baltā Ilkņa muskuļos atgriezās spēks un asinis dzīslās sāka ritēt straujāk. Tā viņi sasniedza staļļus, un tur durvju priekšā gulēja Kollija, bet ap viņu saulē rotaļājās seši apaļi ku- cēntiņi.
Baltais Ilknis izbrīnījies uz tiem paskatījās.
Kollija draudīgi ieņurdējās, un viņš bijīgi atkāpās. Saimnieks ar kurpes purngalu palīdzēja vienam kucēnam piekumurot tuvāk klāt Baltajam Ilknim. Tas aizdomīgi sacēla spalvu, bet saimnieks mierināja, ka viss esot labi. Viena no sievietēm cieši apskāva Kolliju, kas greizsirdīgi vēroja notiekošo, ņurdēdama — neesot vis te nekā laba.
Kucēns pierāpoja pie Baltā Ilkņa. Tas saslēja ausis un ziņkārīgi paraudzījās uz sīkaliņu. Tad abi purni satikās — un Baltais Ilknis juta kucēna silto, mazo mēlīti pieskārāmies pie vaiga. Pats nesaprazdams, kādēļ, arī viņš izstiepa mēli un nolaizīja kucēnam purniņu.
Dievi šo notikumu apsveica ar gavilēm un plaukšķināja rokas. Baltais Ilknis pārsteigumā tos izbrīnījies uzlūkoja. Tad viņu atkal pārmāca nespēks, viņš apgūlās un izslietām ausīm un piešķiebtu galvu vēroja kucēnu. Kollijai par lielu nepatiku, arī pārējie kucēni pierāpoja klāt; viņš cienīgi pieļāva, ka tie rāpaļā un kumuro pār viņu. Sākumā dievu plaukšķināšana viņu mulsināja un lika atkal izjust seno neveiklumu un apjukumu. Bet, kucēnu draiskulībām turpinoties, tas pārgāja, un Baltais Ilknis pievērtām acīm palika guļam saulītē, līdz pamazām iesnaudās.