Barakosa, barakosa
JĀNIS ZILE
«Pirms trim dienām no savas vasaras rezidences Elandā kārtējā vakara pastaigā izgāja un vairs neatgriezās medicīnas zinātņu doktors psihiatrs prolesors Elāns Voids.
Personas, kas būtu pēc tam profesoru redzējušas vai kurām būtu zināma viņa pašreizējā atrašanās vieta, lūdzam zvanīt pa tālruni Elanda 56-2899341. Informētāji tiks bagātīgi atalgoti.»
Profesors Elāns Voids nolika laikrakstu uz spilvena un piespieda sevi pasmaidīt.
«Izdomājuši . . . Nu, labi. . . Dievs ar viņiem ...» Viņš pievērsās savam istabas biedram, kas sēdēja uz otras gultas malas.
Tomēr kaut kas traucēja koncentrēties. Domas atkal un atkal kavējās pie tikko izlasītā. Zemapziņa mudināja atzīt, ka tā ir patiesība. Kādam bijusi iespēja ielūkoties viņa nākotnē.
Beidzot Voidam izdevās atbrīvoties no laikraksta uzspiestās jutoņas, un viņš atkal pievērsās pretī sēdošajam.
Abi viņi bija tērpušies slimnīcas drēbēs. Apmēram viena vecuma, padrukni. Profesora seja izskatijās svaigāka, saulē iedegusi, turpretī tā otra — sagumusi un bāla.
Voida skatiens urbās šajā savārgušajā sejā, pūlēdamies aptvert, ar ko šis cilvēks atšķiras no pārējiem un kādēļ ir tik bīstams vai ievērojams, ka par viņu interesējas pats valsts prezidents, turklāt tik lielā slepenībā.
Pretimsēdētājs vienā mierā aplūkoja fotogrāfijas, par katru pateikdams dažus vārdus, līdz viena no tām, kuras malas bija iekrāsotas ar melnu tušu, sastinga viņa rokās.
Kaimiņš runāja nesakarīgi, apkārt skatīdamies, pa reizei ar delnu nobraukdams pār acīm, it kā kaut ko nepatīkamu atgaiņādams.
— Sī melnajā aprāmējumā ir Harija fotogrāfija . . . Neesmu jums vēl stāstījis . . .
Viņš pielika fotogrāfiju cieši pie acīm. Brīdi tā pasēdēja un tad sniedza attēlu Voidam.
Tagad viņš bija vēl vairāk sagumis, un vārdos pavīdēja bažas, iespējams, pat izbailes.
— Es tomēr laikam esmu slims. Viņš pielika roku pie pieres.
— Nē, karsta tā nav . . . Par ķeizaru sevi neuzskatu. Lords, pravietis, estrādes zvaigzne vai kaut kas tamlīdzīgs arī neesmu ... Te visi ir slavenības . . . Parastu mirstīgo meklēt velti.
Viņš pārtrauca iesākto stāstījumu un ar ļaunu prieku uzrunāja Voidu:
— Kas jūs esat?
— Nekas . . — profesors neapdomājies atbildēja. Viņam derdzās melot. Piedevām tiešām likās, ka viņš ir spiegs, ausīs atkal zvanīja: «Izgāja un neatgriezās, izgāja un neatgriezās ...»
— Nekas ... Tā nav taisnība. Cilvēks vienmēr kaut kas ir. Lielāka vai maz personība, tomēr ir . . . Es, piemēram, esmu cilvēks ar zināmām prāta spējām, bet atšķirībā no manis, ir slavenibas . . . te tur šā stāsta dēļ.
Viņš bija manāmi uztraucies un rokas viegli drebēja.
— Mums ir daudz brīva laika. Vē ļoti agrs . . . Iekārtojieties ērtāk, un es visu izstāstīšu. Lieku roku uz sirds, ka vārds netiks samelots.
— Harijs . . . Redzat, iesākt nemaz tik viegli, bet, kad iesildīšos, veiksies labāk. Izcils stāstītājs neesmu, to ņemiet vērā. Ja sāku apnikt, sakiet droši, neņemšu . . . Kad runā, ir vieglāk. Ir kam izkratīt sirdi. Vienmēr liekas, ka tas tur, kas sēž tev pretī, spēs varbūt arī palīdzēt.
Jūs varbūt jau zināt, ka esmu rakstnieks, Vents Dorots.
Viņš apklusa, gaidīdams, ka arī pretimdētājs nosauks savu uzvārdu. ,
Profesors Voids klusēja. Viņš nebija domājis, par ko uzdoties. Viss bija pārāk strauji. Turklāt ārsti, cerams, informēti un zināja arī viņa vārdu. Vajadzeja nogaidīt.
— Pēc profesijas esmu astronoms tādēļ parasti rīkojos ar lieliem attālumiem dzīvi mērot gaismas gados un uzskatu ka cilvēks vēl ir pavisam jauns un neattīstīts.
— Harijs. — Dorots vēlreiz apklusa, lika fotogrāfiju vairākas reizes no vienas rokas otrā un aši, mazliet bažīgi ieskatījās tajā
- Diez kā tam vecajam puikam iet Pats bija vainīgs, ka iekūlās tajā ķeza ievilka arī mani.
Viņš kļuva sentimentāls un mazliet aizsmakušā balsī turpināja:
- Bet ja nu tā ir tava Laimes zeme tava Paradīze, tad es par velti esmu vilcis šīs melnās svītras . . . Tādā. gadījumā man vajadzētu kasīt tās nost. tomēr — nē! Tik un tā šai pasaulei tas ir zudis.
Harijs pēc profesijas bija glaciologs. abus iedalīja 584. Anaradas ekspedīcijā
Jūs droši vien man tūlīt jautāsit: kāds sakars Anaradai ar astronomiju?» Atbilde ir vienkārša: «Savu veco Zemi mēs tā esam piekvēpinājuši, ka zvaigznes pat tajā vairs nav iespējams novērot.»
Piedevām man bija dažas personu problēmas, kuru dēļ vēlējos aizbraukt pēc iespējas tālāk. Man nebija īsta kontakta ar tēvu, bet par to nerunāsim. Stāstīt svešam cilvēkam par ģimenes iekšējām nesaskaņām neatbilst labajam tonim
Mēs divatā strādājām Tibo-Elzas rajonā . . .
Nepūlieties atsaukt atmiņā Anar. karti. Tāda kalna tur nav. So nosaukumu izdomājām mēs ar Hariju. Kaut kā vajadzēja dēvēt to 568 metrus augsto pauguru.
Sadzīvojām labi, kaut arī mūsu intereses bija pilnīgi atšķirīgas. Tēlaini runājot, lidinājos pa mākoņiem, kamēr Harijs jājās tepat pa zemi. Vienīgais, kas mūs mazāk vai vairāk saistīja, bija interese par zemes izcelšanos un tās attīstību. Harijs bija kā ķerts uz ledus gabaliem . . . tie tad vēlāk viņu arī pazudināja, pārlēkšu pāri ikdienas sīkumiem un darbiem līdz tam vakaram, kad Harijs paziņoja, ka Tibo-Elzas kalna rajonā atradis ledus alu.
— Vecais, vai tu aptver, ko tas nozimē! tad es varēšu piekļūt visvecākajiem ledus slāņiem!
Es patiesībā neko neaptvēru, jo nopūlējos ar vakariņu gatavošanu un kārtējo reizi biju apsvilinājis pirkstus, sasodītā ēšana . . . Tās dēļ es vienmēr pacietību . . . Harijam tā bija izprieca nešaubījos, ka viņš būtu varējis šefpavārs jebkurā restorānā. neatradis manī nākotnes zinātnes apjūsmotāju, viņš pastūma mani sānis un pats ķērās pie vakariņu gatavošanas, mums, redzat, bija sastādīts grafiks, kuuram jādara šis nepatīkamais darbs, taisnibu sakot, šo pienākumu Harijs veica pats.