Vecais kungs kādā kaujā ar turkiem bija zaudējis galvaskausa virspusi un tāpēc, tiklīdz sabiedrībā uzradās kāds svešinieks, sirsnīgā vienkāršībā atvainojās, ka viņam jāpaturot pie galda cepure galvā. Viņš mēdza maltītes laikā iztukšot vairākas pudeles degvīna un parasti nobeigt ar pudeli araka vai arī, raugoties pēc apstākļiem, vairākkārt atkārtot visu procedūru no jauna, un tomēr nekad nevarēja manīt, ka viņš būtu apreibis. Jūs nespējat to saprast? Mani kungi, es neņemu to ļaunā: arī mana saprašana nesniedzās tik tālu. Ilgi nevarēju tikt gudrs, kā tas iespējams, kamēr gluži nejauši tiku pie skaidrības.
Ģenerālis laiku pa laikam mēdza platmali pacilāt. To es biju jau bieži ievērojis, taču nepievērsu tam uzmanību. Bija taču saprotams, ka viņam piere metās karsta, un ne mazāk saprotams, ka tādās reizēs viņš atvēsina galvu. Bet reiz es manīju, ka, paceldams platmali, viņš paceļ arī pie tās piestiprinātu sidraba plāksni, kas kalpoja paura kaula vietā, un, paceļot to, kā viegls mākonītis gaisā uzvirmoja visu baudīto stipro dzērienu tvaiks. Noslēpums bija gluži negaidot atklāts. Es to pateicu pāris labiem draugiem, un, tā kā tas notika tieši vakarā, tad uzņēmos pierādīt sava apgalvojuma pareizību ar kādu mēģinājumu. Es nostājos ar savu pīpi ģenerālim aizmugurē un tobrīd, kad viņš pacēla cepuri, aizdedzināju ar papīra gabaliņu garaiņus, kas pacēlās gaisā; acīm pavērās tiklab neparasts, kā arī valdzinošs skats. Biju vienā mirklī augšup virmojošos tvaikus virs mūsu varoņa galvas pārvērtis uguns stabā, un tie tvaiki, kas vēl bija aizķērušies gar cepures malām, liecās spožu, zilu liesmu krāšņā oreolā — tik žilbinošā, kāds nebija nekad apmirdzējis pat visizcilāko svēto galvas. Mans eksperiments nevarēja palikt ģenerālim apslēpts, taču par to viņš ne drusku nedusmojās, gluži otrādi, viņš atļāva vēl vienu otru reizi atkārtot eksperimentu, kas viņam piešķīra varen cildenu izskatu.
Mednieku stāsti
Es nekavēšos lieki pie daža laba jautra notikuma, kas atgadījās tamlīdzīgos apstākļos, jo esmu nodomājis apstāties vēl pie dažādiem mednieku stāstiem, kas man liekas neparastāki un saistošāki.
Jūs, protams, varat iedomāties, mani kungi, ka es allaž mīļu prātu uzturējos tādu krietnu draugu sabiedrībā, kas prata pienācīgi novērtēt plašo, neierobežoto meža klajumu priekšrocības. Tiklab šāda veida izklaidēšanās dažādība, kā arī nepieredzētā laime, kas mani nepameta, lai arī ko uzsāku, vēl šobaltdien visu toreiz notikušo pārvērš vispatīkamākās atmiņās.
Kādu rītu ieraudzīju pa savas guļamistabas logu, ka lielais dīķis, kas atradās netālu, ir no vienas vietas kā nosēts ar meža pīlēm. Paķēris no kakta savu bisi, pa kaklu pa galvu metos pa kāpnēm lejā, turklāt tik strauji, ka ieskrēju ar pieri stenderē. Dzirksteles pašķīda gar acīm, bet tas mani neaizkavēja ne uz brīdi.
Drīz vien atrados šāviena attālumā, bet, tiklīdz piemetu bisi pie pleca, tā ar sašutumu pamanīju — nupat notikušajā spējā triecienā no bises laktiņas nokritis krams. Ko lai dara? Laiku zaudēt nedrīkstēja. Par laimi, man iekrita prātā, kas nupat bija gadījies ar manām acīm. Tātad es uzvilku gaili, notēmēju uz meža pīlēm un iezvēlu sev ar dūri pa aci. Spējā belzienā man atkal izsprāga pietiekami daudz dzirksteļu — atskanēja šāviens, un es biju trāpījis pieciem pāriem pīļu — četriem brūnkaklu un vienam lauču pārim.
Īsti vīrišķīgai rīcībai allaž par pamatu ir attapība. Ja tā ne vienreiz vien līdzējusi laimīgi tikt galā ar grūtībām karavīriem un jūrniekiem, tad jāsaka, arī medniekiem tai jāpateicas tikpat bieži par savu veiksmi.
Tā reiz kādā ezerā, pie kura biju nokļuvis savās medību gaitās, redzēju peldam vairākus desmitus meža pīļu, bet pārāk tālu izklaidus citu no cita, lai varētu cerēt ar vienu šāvienu nolikt vairāk par vienu pašu; un, par nelaimi, pēdējais lādiņš jau bija stobrā. Es labprāt būtu gribējis iegūt tās visas, jo tuvākajā laikā biju nodomājis aicināt ciemos krietnu pulku labu draugu un paziņu.
Te atcerējos, ka somā man atlicis vēl gabaliņš speķa. To es piestiprināju pie samērā garas suņa pavadas, ko vēl atšķetināju, tādējādi pagarinot vēl vismaz reizes četras. Tad pats paslēpos piekrastes niedrēs, izmetu ūdenī speķa kumosiņu un ar patiku noskatījos, kā mudīgi piepeldēja tuvākā pīle un speķi norija. Pirmajai drīz vien sekoja visas pārējās, jo, tā kā glumais kumosiņš pie pavediena ar steigu nesagremots otrā galā atkal iznāca laukā, tad to aprija nākošā un atkal nākošā. Vārdu sakot, speķa gabaliņš izceļoja visām pīlēm, cik to bija, cauri, no pavediena nenotrūkstot. Tā nu tās visas bija kā krelles uz diega savērtas. Sevī priecādamies, izvilku tās malā, apmetu auklu reizes piecas ap pleciem un vidu un devos atpakaļceļā uz mājām.
Līdz mājām bija vēl labs gabals, ko iet, bet tik daudzu pīļu smagums lika sevi krietni vien manīt, tāpēc man sāka mesties žēl, ka esmu paķēris vairāk nekā vajadzēja. Toreiz man palīdzēja kāds gadījums, kas sākumā mani ne mazums mulsināja. Pīles, proti, vēl bija visas dzīvas un, attapušās no pirmā izbīļa, sāka spēcīgi vēcināt spārnus un kopā ar mani celties gaisā. Viens otrs līdzīgos apstākļos nezinātu padoma. Taču es izmantoju gadījumu savā labā un airēju ar svārku šēzēm pa gaisu uz sava mājokļa pusi.
Kad atrados jau virs savas mājas un vajadzēja padomāt, kā bez briesmām tikt lejā, es apgriezu citai pēc citas visām pīlēm kaklus un tādējādi viegli un pamazām slīdēju lejā un tieši caur manas mājas skursteni nokļuvu pavardā, kur, par laimi, vēl nebija iekurta uguns, — par lielām izbailēm un pārsteigumu manam pavāram.