Acis viņi var pēc patikas izņemt un atkal ielikt un tikpat labi ar tām redzēt — vai nu tās ir pierē, vai tiek turētas rokā. Ja gadās vienu sabojāt vai pazaudēt, tad var aizņemties vai nopirkt citu un izlietot tāpat kā savējo. Tāpēc uz Mēness ik uz soļa sastopami cilvēki, kas tirgojas ar acīm; un šai vienīgajā gadījumā iedzīvotājiem piemīt savs untums — reizēm ir modē zaļas, reizēm dzeltenas acis.
Ir tiesa, tas viss izklausās savādi, bet katrs, kuram rodas kaut vai mazākās šaubas, var pats doties uz Mēness un pārliecināties, ka esmu palicis patiesībai tik uzticīgs, kā reti kāds cits ceļotājs.
Ceļojums pa pasauli un citas ievērības cienīgas dēkas
Spriežot pēc jūsu acīm, šķiet, ka drīzāk es noguršu stāstot savas dzīves neparastos piedzīvojumus nekā jūs — manī klausoties. Jūsu laipnā uzmanība man glaimo tik ļoti, ka nespēju vēl beigt ar stāstu par ceļojumu uz Mēnesi, kā biju nodomājis.
Tātad uzklausiet, ja vēlaties, vēl kādu notikumu, kas ticamības ziņā līdzīgs iepriekšējiem, bet savdabībā un pārsteidzošo brīnumu apjomā to, iespējams, pat pārspēj.
Braidona Sicīlijas ceļojuma apraksts, ko biju izlasījis ar lielu patiku, izraisīja manī vēlēšanos apmeklēt Etnas kalnu. Ceļā uz turieni man nekas sevišķs neatgadījās. Es saku «man», jo dažam labam daudz kas būtu licies apbrīnojams, pārsteidzošs, un, lai līdzsvarotu ceļojuma izdevumus, tāds sāktu sīki un smalki klāstīt notikumus, kas manā izpratnē ir tik ikdienišķi un parasti, ka ar tiem neuzdrīkstos pārbaudīt neviena godīga cilvēka pacietību.
Kādā rītā iznācu no būdas kalna pakājē, cieši apņēmies izpētīt un apsekot slavenā cepļa iekšieni, kaut arī tas maksātu dzīvību. Pēc trīs stundu gara, nogurdinoša gājiena atrados kalna smailē. Tieši toreiz kalns trakoja un bija trakojis jau trīs nedēļas. Kāds tas šādos apstākļos izskatās, par to jau ir tik daudz runāts, ka pat tad, ja to varētu tā aprakstīt, ka jūs spētu visu iztēloties, esmu katrā ziņā nokavējis, un, ja, kā drīkstu apgalvot pēc pieredzes, to nespējat, tad būs labāk, ja nezaudēšu laiku, tiekdamies pēc neiespējamā un bojādams jūsu labo omu.
Es apgāju trīs reizes apkārt krāterim — iedomājieties to kā milzu piltuvi — un, kad pārliecinājos, ka ar to neko gudrāks netikšu, aši izlēmu un ielēcu iekšā. Tikko biju to izdarījis, kad uzreiz atrados sasodīti tveicīgā sutinātavā, kur manas nabaga miesas gan cildenās, gan mazāk cildenās daļas tika pamatīgi iedauzītas un apsvilinātas ar sarkankvēlojošām oglēm, kas vienā laidā šāvās uz augšu.
Bet, lai arī cik sparīgi ogles sprāga augšup, tomēr mana auguma svars, ar kādu tas grima lejup, bija ievērojami lielāks, un es diezgan ātri laimīgā veidā nonācu lejā. Pats pirmais, ko atguvies ievēroju, bija nejēdzīga dārdoņa, dimdoņa, klaigāšana un lādēšanās, kas mani apņēma no visām pusēm. Es atvēru acis un — ko tu neteiksi! — biju Vulkāna un viņa vienacaino milžu sabiedrībā.
Šie kungi, kurus biju savā gudrajā prātā jau sen ieskaitījis melu un iedomu pasaulē, kopš trim nedēļām ķildojās par kārtību un pakļautību, ar ko arī izskaidrojamas trauksmainās jukas zemes virsū. Mana parādīšanās tūdaļ nodibināja mieru un saprašanos.
Vulkāns nekavējoties aizklinkāja pie skapja un sameklēja plāksterus un ziedes, kurus pats arī uzlika un uzzieda, un vienā mirklī manas brūces bija sadziedētas. Viņš arī lika galdā cienastu, pudeli nektāra un gardus vīnus, kādus mēdz baudīt tikai dievi un dievietes.
Tiklīdz biju drusku atguvies, viņš mani iepazīstināja ar savu laulāto draudzeni un viņai pavēlēja gādāt par visām nepieciešamām ērtībām, kādas prasa mans stāvoklis. Skaistā un gaumīgi iekārtotā istaba, kurā viņa mani ieveda, ērtais dīvāns, uz kura viņa mani nosēdināja, dievišķīgais valdzinājums, ko izstaroja visa viņas būtība, jūtīgās sirds maigums — tas viss nav iekļaujams nekādos valodas izteiksmes līdzekļos, un, jau domājot vien par to, man apreibst galva.
Vulkāns man ļoti sīki aprakstīja Etnu. Viņš sacīja, ka tas neesot nekas cits kā pelni, kas, izmesti no viņa ēzes, sakrājušies par kalnu, ka viņam bieži vajagot sodīt savus ļaudis un tad viņš dusmās sviežot tiem ar sarkani kvēlojošām oglēm, ko tie ļoti veikli atsitot un uzsviežot virszemē, lai tās netrāpītos vairs viņam rokās.
— Mūsu domstarpības reizēm ilgst vairākus mēnešus, un parādības, ko tās izraisa virszemē, jūs, mirstīgie, liekas, saucat par izvirdumiem. Arī Vezuva kalns ir viena no manām darbnīcām, uz kuru ved vismaz trīssimt piecdesmit jūdžu garš ceļš zem jūras, līdzīgas nesaskaņas izraisa arī tur tādus pašus izvirdumus.
Ja man patika varenā dieva izsmeļošie paskaidrojumi, tad vēl jo vairāk patika viņa laulātās draudzenes sabiedrība, un, iespējams, es nekad nebūtu šķīries no šīm apakšzemes pilīm, ja daži ļaunprātīgi rosīgi ļautiņi nebūtu Vulkānam piepūtuši pilnas ausis, uzkurinot viņa labajā sirdī spēcīgu greizsirdības liesmu. Ne vismazākais norādījums neļāva man noprast viņa nodomu, līdz kādā rītā, kad es patlaban grasījos pakalpot dievietei, viņš mani satvēra un ienesa istaba, kuru līdz šim nebiju redzejis, paturēja virs dziļas akas — tā man likās — un teica:
— Nepateicīgais mirstīgais, atgriezies pasaulē, no kuras esi ieradies! — Neļāvis man ne mirkli laika, lai attaisnotos, viņš iemeta mani bezdibenī.
Es kritu un kritu arvien pieaugošā ātrumā, līdz bailēs beidzot zaudēju samaņu. Un tad pēkšņi atguvos plašos jūras ūdeņos, ko apmirdzēja saules stari. Kopš jaunības laikiem pratu labi peldēt, nirt un taisīt ūdenī dažādus trikus. Tāpēc jutos šeit kā mājās, un salīdzinājumā ar drausmīgo stāvokli, no kāda biju nupat ticis vaļā, man pašreizējais šķita kā paradīze.