Palūkojos visapkārt, bet nekur nekas cits nebija saskatāms kā vienīgi ūdens klajš, arī klimats, kādā patlaban atrados, ļoti atšķīrās no tā, kāds valdīja meistara Vulkāna smēdē. Beidzot pamanīju kādu gabalu tālāk priekšmetu, kas izskatījās pēc apbrīnojami lielas klints un tuvojās man. Drīz vien noskārtu, ka tas ir peldošs leduskalns. Pēc ilgākas meklēšanas beidzot atradu spraugu, pa kuru varēju tikt uz tā, un uzrāpos pašā kalna smailē.
Diemžēl manam izmisumam nebija robežu, jo arī no šejienes nespēju nekur saskatīt zemi. Beidzot īsi pirms tumsas iestāšanās ieraudzīju kuģi, kas brauca uz manu pusi. Tiklīdz tas bija pietiekami tuvu, es sāku kliegt, man atbildēja holandiski. Ielēcu jūrā, aizpeldēju pie kuģa, un mani uzvilka uz klāja. Apjautājos, kur mēs atrodamies, un saņēmu atbildi — Dienvidjūrā.
Šis atklājums atrisināja visu mīklu. Tagad bija skaidrs, ka biju no Etnas kalna caur zemes viduspunktu iekritis Dienvidjūrā — katrā ziņā pa īsāku ceļu nekā apkārt pasaulei. Līdz šim to, izņemot mani, neviens nebija izmēģinājis; ja es to gadījumā veikšu vēlreiz, tad katrā ziņā izdarīšu rūpīgākus vērojumus.
Lūdzu, lai man iedod kaut ko ieēst, un devos pie miera. Jāsaka, holandieši ir rupji ļaudis. Es pastāstīju savus piedzīvojumus kuģa virsniekiem tikpat atklāti un vienkārši kā jums, mani kungi, bet daži no viņiem, it sevišķi kapteinis, saviebās, it kā šaubītos par stāstītā patiesīgumu. Tomēr, lai vai kā, viņi bija mani laipni uzņēmuši uz sava kuģa, es izmantoju viņu viesmīlību un — smejies vai raudi! — apvainojums bija jānorij.
Es apjautājos, uz kurieni ved viņu ceļš. Saņēmu atbildi, ka viņi devušies izdarīt jaunus atklājumus un, ja manis stāstītais atbilst patiesībai, tad viņu nolūks esot sasniegts.
Mēs atradāmies tieši uz tā ceļa, pa kuru bija devies kapteinis Kuks, un nākamajā rītā sasniedzām Botanī līci — vietu, uz kurieni Anglijas valdībai patiesi nevajadzētu sūtīt sodu izciest blēžus un krāpniekus, bet gan cilvēkus, kas pelnījuši apbalvojumu — tik izšķērdīgi šeit daba sniedz labāko no labākā.
Mēs te palikām tikai trīs dienas; ceturtajā — pēc mūsu aizbraukšanas — sākās drausmīga vētra, kas dažās stundās saplosīja visas mūsu buras, sašķaidīja bugspritu un nogāza lielo bramštengu, kas uzkrita uz lādītes, kur glabājās mūsu kompass, satriecot driskās tiklab lādīti, kā arī pašu kompasu. Katrs, kas bijis uz jūras, zina, cik bēdīgas sekas ir šādam zaudējumam. Mēs neapjautām ne ko sākt, ne ko darīt. Beidzot vētra aprima, sāka pūst pastāvīgs, spirgts vējš.
Bijām braukuši trīs mēnešus; mums vajadzēja būt nobraukušiem milzīgu ceļa gabalu, kad pēkšņi ievērojām visā, kas bija ap mums, apbrīnojamu pārmaiņu. Mums pēkšņi sametās viegli un jautri, mūsu ožu priecēja liegas smaržas, arī jūra bija pārmainījusi savu krāsu — tā nebija vairs zaļa, bet balta.
Drīz vien pēc šīm apbrīnojamām pārmaiņām ieraudzījām zemi un netālu arī ostu, kurp devāmies; tā bija dziļa un plaša osta. To nepildīja vis ūdens, bet lielisks, garšīgs piens.
Mēs piestājām krastā, un atklājās, ka visa sala ir viens vienīgs liels siera gabals. Iespējams, ka mēs to nebūtu pat ievērojuši, ja nenotiktu kāda neparedzēta nejaušība. Uz mūsu kuģa strādāja matrozis, kas no bērna kājas juta pretīgumu pret sieru. Tiklīdz viņš bija izkāpis krastā, tā zaudēja samaņu. Atguvies viņš lūgšus lūdza aizvākt sieru no kāju apakšas prom, un, kad mēs ieskatījāmies vērīgāk, tad sapratām, ka viņam bijusi taisnība — visa sala, kā teikts, nebija nekas cits kā milzum liels siera ritulis. Lielākoties no tā arī pārtika iedzīvotāji, un, cik pa dienu tas tika apēsts, tik naktī atkal pieradās klāt.
Redzējām lielu daudzumu vīna koku ar lieliem, skaistiem ogu ķekariem, kurus izspiežot dabūja nevis sulu, bet pienu. Iedzīvotāji turējās stāvus — skaistas būtnes, lielāko tiesu ap deviņas pēdas garas, ar trim kājām un vienu roku, pieaugušiem uz pieres rēgojās rags, ko viņi prata jo veikli likt lietā. Uz siera virsmas viņi sarīkoja skriešanās sacīkstes, pastaigājās pa to, nemaz neiegrimdami, cēli un svinīgi kā mēs pa zaļu pļavu.
Uz šīs salas vai siera auga arī liels daudzums labības; vārpas izskatījās kā sēnes, tanīs slēpās jau izcepti maizes klaipi, kurus varēja tūlīt pat ēst. Klaiņodami pa siera salu, mēs uzgājām septiņas piena un divas vīna upes.
Pēc vairāk nekā divu nedēļu ceļojuma nonācām pie otra krasta — iepretī tam, pie kura bijām piestājuši. Te mēs uzgājām veselu ceļa gabalu pelējuša zila siera, ko īstie siera cienītāji nezina, kā slavēt. Tanī nebija smidžu, bet uz tā auga brīnumjauki augļu koki — firziķi, aprikozes un vēl tūkstošiem dažādu sugu, ko mēs nepazinām. Šajos kokos — tie bija apbrīnojami lieli — putni bija savijuši neskaitāmas ligzdas. Mēs tur ievērojām arī ledus putniņa ligzdu — tās apmērs bija piecas reizes lielāks par Londonas Sv. Paula baznīcas kupolu. Tā bija prasmīgi savīta no vareniem kokiem, un tanī bija iedētas vismaz — pagaidiet, jo es labprāt mēdzu visu precīzi noteikt — vismaz piecsimt olu un katra tik liela kā alus muca. Mazuļus ligzdā mēs varējām ne vien saskatīt, bet arī dzirdēt čiepstam. Kad mums ar lielām grūtībām izdevās vienu šādu olu atsist vaļā, tanī bija jauns, kails putniņš, labu tiesu lielāks par divdesmit pieaugušām lijām.
Tikko bijām paguvuši putna bērnu izlaist brīvībā, kad nolaidās vecais ledus putns, satvēra nagos mūsu kapteini, uzlidoja savu jūdzi gaisā un, sapēris krietni ar spārniem, palaida vaļā, lai iekrīt jūrā.