Lai vai kā, te nu mēs bijām un, daudz neprātodami, taisījāmies, ka tiekam krastā. Es izkāpu malā pirmais.
Tikko paguvu spert soli uz sauszemes, kad uzreiz man metās virsū liels lācis.
Aha! — es nodomāju, tu nāc tieši laikā. Es satvēru ar katru roku vienu priekšķepu un apsveicot paspiedu tik sirsnīgi, ka tas neganti iekaucās, taču es, neļaudams sevi aizkustināt, turēju viņu tik ilgi šādā stāvoklī, kamēr viņš aiz bada nobeidzās. Ar to ieguvu visu lāču cieņu, un neviens vairs neuzdrīkstējās stāties man ceļā.
No šejienes devos tieši uz Pēterburgu un dabūju tur no sena drauga ļoti vērtīgu dāvanu — medību suni, kas bija cēlies no slavenās kuces, par kuru reiz jums stāstīju, ka tā, dzīdamās pēc zaķa, atnesās. Diemžēl drīz vien to nošāva kāds nepraša mednieks, kas netrāpīja vis irbju barā, bet sunim.
Atmiņai par labo suni es liku no tā ādas uzšūt sev šo vesti, kas mani allaž, kad eju medīt, neviļus aizved turp, kur slēpjas medījums. Kad esmu no medījuma šāviena attālumā, no vestes aizlido poga un nokrīt tieši tur, kur slēpjas medījums, un, tā kā bises gailis man pastāvīgi ir uzvilkts un pulveris uz laktiņas, tad nekas neaiziet man secen.
Kā jūs redzat, man ir vēl trīs pogas, bet, tiklīdz sāksies medību sezona, tā veste tiks apgādāta ar divām jaunām pogu rindām.
Apmeklējiet tad mani — par garlaicību jums nebūs jāsūdzas. Bet šodien atļaujiet man atvadīties un novēlēt jums patīkamu atpūtu.
Pēcvārds
BARONA MINHAUZENA BRĪNIŠĶĪGIE PIEDZĪVOJUMI
Kurš no mums nav bērnībā lasījis grāmatu par barona Minhauzena jautrajām dēkām? Kurš nav smējies par lielīgā vācu barona fantastiskajiem piedzīvojumiem, kad viņš izmauc vilku no ādas, uzlec uz izšautas lielgabala lodes, izvelk pats sevi aiz bizes no purva? Mūsu atmiņā ir dzīvs valdzinošais klasiskās bērnu grāmatas varonis, un, ja kāds sāk aizrautīgi melot, cildinādams savus neveiktos varoņdarbus un nopelnus, mēs mēdzam teikt: «Tāds kā Minhauzens.»
Tomēr «Minhauzens», tāpat kā lasītāju iemīļotās grāmatas — Servantesa «Dons Kihots», Svifta «Gulivera ceļojums» — nebija rakstīts bērniem. Šī grāmata ir pasaules satīriskās literatūras šedevrs. Tā radusies sava laika vadošo demokrātisko ideju ietekmē.
Barona Minhauzena literārā piedzimšana bija neparasta. Par «Barona Minhauzena» sākotnējās ieceres un teksta autoru atzīts Rūdolfs Erihs Raspē (1737—1794), vācu literāts un zinātnieks, kurš 1775. gadā emigrēja uz Angliju. 1785. gadā Raspē anonīmi laida klajā Londonā nelielu grāmatiņu ar nosaukumu «Barona Minhauzena vēstījums par brīnišķīgajiem ceļojumiem un gājieniem uz Krievzemi». Tas bija vācu stāstu un anekdošu tulkojums, publicēts kādā no humoristiskajiem krājumiem Vācijā. Raspē stāstus ne vien pārtulkoja, bet pat izveidoja no tiem veselu vēstījumu.
Turpmākajos izdevumos autors grāmatu ievērojami pārstrādāja, papildinādams tekstu ar Minhauzena piedzīvojumiem uz jūras.
Raspē deva raksturojumu «Vēstījuma» iecerei, sacīdams, ka grāmatu vajadzētu nosaukt par «Melu nosodītāju». Viņš uzsvēra savas satīras tikumiski audzinošo nozīmi, apzīmēdams to par lielībnieku melīgu izdomu parodiju.
Turpmākais «Barona Minhauzena piedzīvojumu» liktenis saistās ar XVIII gs. vācu dzejnieka demokrāta Gotfrīda Augusta Birgera vārdu. Birgeram, kā viņš teicis, vajadzējis «ievest no ārzemēm» Minhauzena stāstus, «kas dzimuši vācu zemē un apceļojuši visus savas tēvzemes nostūrus». Tā 1786. gadā pirmo reizi vācu valodā radās grāmata «Barona fon Minhauzena brīnišķīgie ceļojumi un piedzīvojumi uz ūdens un uz sauszemes, par kuriem viņš mēdza stāstīt savu draugu pulkā pie pudeles vīna».
Priekšvārdā Birgers saka: «Mēs atradām par iespējamu uzskatīt šo grāmatiņu tāpat kā pirmajā, tā arī otrā vācu izdevumā nevis kā mums uzticētu mantu, bet drīzāk kā paši savu īpašumu, ar kuru drīkst ar pilnām tiesībām rīkoties pēc saviem ieskatiem.» Un tiešām, vācu dzejnieks būtiski pārveidoja ne vien daiļdarba apmērus, bet arī tā ieceri. Ar rakstnieka demokrāta spalvu Minhauzena stāsti ieguva īsteni tautiskas satīras raksturu par vācu junkuriem, baroniem un baznīcas kalpiem.
Kas īsti devis Birgeram tiesības dēvēt «Barona Minhauzena piedzīvojumus» par savu īpašumu? Lai atbildētu uz šo jautājumu, nepieciešams īsumā iepazīties ar dzejnieka daiļradi.
Gotfrīds Augusts Birgers (1747—1794), trūcīga lauku mācītāja dēls, beidzis Getingenas universitāti, bija viens no redzamākiem «vētras un dziņu» literatūras laikmeta kustības pārstāvjiem. Priekšgalā tā laika literatūrai, kas atspoguļoja vācu tautas tiekšanos uz nacionālu vienotību un dziļu neapmierinātību ar feodālo dzimtbūšanas iekārtu, stāvēja vācu nācijas ģēniji — izcilie humānisti Gēte un Šillers. XVIII gs. 70.—80. gadu labākajos darbos, it īpaši Gētes drāmā «Gecs fon Berlihingens» un Šillera drāmās «Laupītāji» un «Mīla un viltus», izpaudās tautas naids pret apspiedējiem, cerība uz labāku, taisnīgāku dzīvi.
Šo gadu redzamākie rakstnieki atmaskoja savos darbos valdošās šķiras mantkārību un egoismu, parazītismu un augstprātību, necilvēcīgumu un liekulību, iestājās par vienkāršu darba darītāju interesēm, aizstāvot tos no vareno zemes valdnieku un to iztapoņu patvaļas. Sie rakstnieki bija dedzīgi patrioti un centās izkopt vācu tautas cildenās nacionālās tradīcijas, savdabīgo kultūru un valodu.
Viens no Birgera daiļrades avotiem bija satīriskas teiksmas, senatnīgi folkloras apkopojumi un grāmatas, no kurām dzejnieks smēla tematu daudziem saviem darbiem. Te arī notika Birgera pirmā iepazīšanās ar tiem jocīgajiem, fantastiskajiem stāstiem, kas likti barona Minhauzena stāstu pamatā.
Birgeru tūlīt pat ieinteresēja nelielā, anonīmā grāmatiņa, kas bija parādījusies Londonā. «Barona Minhauzena piedzīvojumi» daudzējādā ziņā bija veiksmīga to ideju un māksliniecisko principu iedzīvināšana prozas jomā, kurus Birgers aizstāvēja savā daiļradē.