Par materiālu «Barona Minhauzena piedzīvojumiem» noderēja fantastiskie stāsti, kas parodēja sadomātus piedzīvojumus medībās, karā, ceļojumos un izsmēja visādus «brīnumus». Ir noskaidroti dažādi Minhauzena stāstu avoti. Viens no tiem — tā sauktie iztēlē radušies ceļojumi, parodiska rakstura darbi, kuros tiek izsmieti dažāda veida literāri izdomājumi par «aizjūras brīnumiem». Daži Minhauzena jūras piedzīvojumu motīvi, piemēram, aizgūti no sengrieķu satīriķa Lukiāna (II gs.) «Patiesa notikuma».
Tomēr grāmata par slaveno lielībnieku Minhauzenu nebūtu varējusi rasties, ja vācu literatūrā nebūtu senu un bagātu tautas humora un satīras tradīciju.
Daudzi Minhauzena piedzīvojumi ņemti tieši no folkloras avotiem, un īstenībā ir apstrādāti tā saucamie stāsti par meļiem. Folkloras tradīcijas ietekmēja pašu grāmatas ieceri un tās mākslinieciskās īpatnības. «Piedzīvojumu» sakņošanos tautas gara apcirkņos labi izjutis M. Gorkijs, kurš savā runā I Vissavienības rakstnieku kongresā Birgera grāmatu minēja to ievērojamāko pasaules literatūras sniegumu vidū, kas radušies tautas gara mantu ietekmē un balstoties uz tām.
Vācu folklorā «melu» temats tiek apgaismots dažādi. Dažos stāstos par meļiem varonis nav blēdis, kas slēpj patiesību savtīgos nolūkos, bet stāstu sagudrotājs, kas uzjautrina klausītājus. Šādu stāstu saturs parasti ir fantastiski notikumi un visdīvainākās un sarežģītākās situācijas. Tāpat kā tautas pasakās, varonis — parasti zemāko slāņu pārstāvis — saņem atalgojumu par izcilo prātu un attapību, tā arī šeit pelnītu triumfu gūst «melu» sacerētājs, kurš apveltīts ar ļoti bagātu iztēles spēju. Kā raksturīgu piemēru te var minēt dzejoli par karali, kurš atdos savu meitu par sievu tam, kurš pratīs viņu pārliecināt par izdomāto melu patiesību. Folklorā izplatīts arī motīvs par nabaga studentiem, kas nav samaksājuši rēķinu par maltīti. Viesnīcnieks sola neņemt maksu no tā studenta, kurš pastāstīs «vislielākos patiesībai līdzīgus melus».
Tuvāka saskare ar «Minhauzena piedzīvojumiem» ir tām teiksmām, kurās tiek atmaskoti meļi lielībnieki.
Senajos vācu satīriskajos krājumos redzam veselu rindu barona Minhauzena «senču».
«Minhauzena piedzīvojumos» meļu un lielībnieku attēlojums ir turpinājums un attīstība satīriskajām tradīcijām, kas sastopamas folklorā un litera'^rā.
Tāpat kā folklorā stāstos par meļiem, arī «Minhauzenā» satīriskās atmaskošanas līdzeklis ir komiskā fantastika.
Interesanti atzīmēt, ka buržuāziskā reakcionārā kritika, pieminot «Minhauzena» fantastiku, bieži to izmanto savu ideālistisko ideju propagandai. Tās traktējumā Minhauzena tēls pauž ideju par poētiskās iztēles un fantāzijas pārākumu pār īstenību, gara pārākumu pār matēriju.
Tamlīdzīgi apgalvojumi ir lieliskās progresīvās, demokrātiskās literatūras rupja falsifikācija.
Protams, «Barona Minhauzena piedzīvojumu» poētiskā fantastika valdzina ar savu bagātību un daudzveidību, asprātību un jautro norisi. Autors ar neparastu vieglumu un vienkāršību stāsta ar Minhauzena muti dēkas, kas birst kā no pilnības raga. Tomēr, priecādamies par grāmatas fantastiku, mēs tai pašā laikā smejamies par varoņa lielīgajām pretenzijām uzdot šo fantastiku par nemaldīgu patiesību.
Radošā izdoma Birgera darbā nekalpo vis melu cildināšanai, bet to atmaskošanai. Tai nav pašapmierinājuma iezīmes, tā vajadzīga grāmatas varoņa izsmiešanai, vācu tautas negatīvo parādību asai kritikai. Tā ir patiess vācu tautas ģēnija nepārspētās izdomas un fantāzijas triumfs pār vācu junkuru meļu aprobežotību un trulumu.
Barons Minhauzens parādīts grāmatā kā noteikts sociāls tips — vācu junkuru kārtas pārstāvis.
Markss saskatīja Minhauzena tēlā pašu melīguma personificējumu. Minhauzena melīgums nav vis pēc Marksa domām poētisks paņēmiens, bet sociāli motivēts vācu barona rakstura vilciens. Tas izpaužas vācu muižnieka pārspīlētā pašpārliecībā un godkārē, karotāja lielībā un plātība. Ar ko tad melīgais barons lielās? Ar savu «drosmi», «attapību», «prātu» un «savaldību», ar saviem suņiem un zirgiem, savu pazīšanos ar ģenerāļiem un valdošajām personām.
Smiedamies par barona nejēdzīgajiem izdomājumiem, par viņa «veiksmi», mūs līdz ar to pārņem pretīgums pret visu viņa nožēlojamo un tukšo dzīvi, kas aizslīd mūsu acu priekšā kā virtene smieklīgu un nejēdzīgu notikumu.
Minhauzena mākslinieciskā savdabība ir tā, ka viņa tēls ir reizē divkāršs — vienlaikus tas ir gan satīras objekts, gan atmaskotājs. Stāstījums pēc formas noris ar melīgā barona muti, taču būtībā ar lasītāju visu laiku runā «autors», kas personificē patiesību, grāmatas ironisko garu. Ironija vijas cauri visiem Minhauzena piedzīvojumiem no sākuma ^īdz beigām un nosaka visa vēstījuma noskaņu.
Ironisks ir pats «Minhauzena» komisma pamatojums — stāstījuma iedomātās «patiesības» atšķirība no īstenās patiesības. Minhauzens ar pārsmalcinātu rūpību sargā «kavaliera godu», kas noder par ķīlu tam, ka viņš nav ne ar ko nogrēkojies pret patiesību; ar sašutumu viņš runā par Amsterdamas muzeja uzraugu, kurš sadomājis melīgu versiju par krokodila nogalināšanu Ceilonas salā.
Iemīļots autora satīras priekšmets ir krāpšana. Ar iznīcinošu ironiju tiek aprakstīta ticība dabas «brīnumiem» (stāsts par svētā Huberta briedi); dzēlīgi izsmieta reliģija un garīdzniecība (svētā oreols ap dzērāja galvu; Romas pāvesta kāre pec austerēm), katoļu baznīcas valstu alkatība (turku sultāna bagātību liktenis).
Gandrīz visi birgera papildinājumi ņemti no folkloras, taču tā nav mehāniska aizgūšana, bet izmantotā materiāla radošs pārveidojums un pārstrādājums. Raksturīgs piemērs ir viena no pīļu medību epizodēm. Šī «piedzīvojuma» pirmavots ir Tila Pūcesspieģeļa, pazīstamā folkloras varoņa, nedarbs. Vēlēdamies pasmieties par saimnieku, Tils piestiprināja pie kopā sasietu auklu galiem maizes kumosiņus un sāka ar tiem barot saimnieka vistas. Maizi norijušas, vistas bija sasaistītas cita ar citu.