Folkloras nenozīmīgais motīvs noderēja par pamatu vienam no visspilgtākajiem un jautrākajiem piedzīvojumu stāstiem: pīles, pievilinātas ar speķa gabaliņu, tiek uzvērtas «kā krelles» uz Minhauzena nodevīgās auklas un pēc tam aizgādā attapīgo mednieku pa gaisu mājā.
Kāds cits populārs Minhauzena piedzīvojums aizgūts no Bēbeļa «Facetija». «Melu kalējs» pēc kaujas dzirda zirgu, un tad atklājas, ka zirgs ir uz pusēm pārgriezts.
Viena no epizodēm, ko birgers ielicis Raspē tekstā, pēc sava rakstura atšķiras no visa pārējā. Tas ir notikums par Minhauzena tikšanos ar pieciem puišiem, kas salīgst pie viņa par kalpiem. Stāsts par izmanīgajiem kalpiem, kuriem veltīti divi piedzīvojumi, ir principiāli nozīmīgs grāmatas idejiski mākslinieciskajai iecerei.
Šīs epizodes īstenais varonis nav vis barons Minhauzens, bet viņa kalpi, kas pastrādā brīnumus, pierādīdami savu spēku un veiklību. Taču šie brīnumi neizraisa ironiju — tie ir darbojošos personu apbrīnojamo rakstura īpašību dabiskais rezultāts.
Nesalīdzināmi «patiesāki» par uzrauga neveikliem meliem, kuriem nav ne humora, ne fantāzijas!
Grāmatas ironija nevēršas tikai pret melīgo Minhauzenu vien, bet arī pret dažādām sociālās netaisnības parādībām, kas raksturīgas XVIII gs. Vācijai. Dažos gadījumos autors atmet ironijas masku, atklāti un drosmīgi kritizē dzimtbūšanas iekārtu, augstākās sabiedrības paradumus.
It īpaši spēcīgi izskan pirmā jūras piedzīvojuma satīriskās beigas — salas vadoņa bojā eja. Te parādās asa un skarba kritika par tautai neizsakāmi smago sabiedrisko iekārtu Vācijā, izteikts bargs sašutums par tādām parādībām kā tautas aplaupīšana, varmācīga zaldātos ņemšana, pārdošana uz svešumu utt.
«Mums stāstīja,» saka autors, «ka šādus satraucošus paradumus viņš atvedis no Ziemeļiem.» Ar «Ziemeļiem» te, protams, domāta Vācija. Taču sevišķi zīmīgu likteni autors lemj cietsirdīgajam salas vadonim — saceļas spēcīga vētra un tirānu nogalina.
Iemīļots autora satīras priekšmets ir baznīcas kalpu tikumi, reliģija. Ar iznīcinošu ironiju tiek aprakstīta ticība baznīcas leģendu - svētā Huberta briedis; dzēlīgi izsmieta reliģija un Romas pāvesta kāre pēc bagātībām.
Minhauzena kalpi pieder pie vācu tautas pasaku pašiem ievērojamākiem varoņiem. Pasakā ar nosaukumu «Seši izstaigās visu pasauli» («Sechse kommen durch die ganze Welt») puiši palīdz nabaga zaldātam tikt pie laimes. Visi kopā tie ir tāds spēks, ko nespēj satriekt pat karalis.
Šajos pasaku varoņos, darba cilvēkos, kurus daba apveltījusi ar apbrīnojamām varoņu spējām, tauta ieguldījusi ticību par savu neuzvaramību, spēku, cerību uz labāku nākotni.
«Barona Minhauzena piedzīvojumos» pasaku varoņi ir derīgi cilvēki pretmetā nekam nederīgiem sīkmaņiem. Tieši ar šo darba cilvēku palīdzību Minhauzenam izdodas apvest ap stūri turku sultānu un iegūt milzu bagātību. Pozitīvie tautas varoņi ir vispilnīgākā un spilgtākā tā demokrātiskā gara izteiksme, kādu Birgers ieviesa grāmatā par baronu Minhauzenu.
Kopš «Barona Minhauzena piedzīvojumu» iznākšanas pagājis vairāk nekā pusotra simta gadu, bet arī vēl šobaltdien grāmata saglabājusi savu nozīmi. Mūsu zemē tā līdzās citiem dižiem pasaules literatūras pieminekļiem ieguvusi plašu un pelnītu popularitāti.
«Minhauzena» satīra ir saglabājusi savu aktualitāti. Tā joprojām atmasko daudzus reakcionāros «parlamenta klaigātājus», kā savā priekšvārdā saka Birgers, joprojām parāda īstā gaismā dažādus — tiklab armijas, kā pilsoņu minhauzenus. Minhauzeni — tādi ir īstenībā tie buržuāziskie žurnālisti, kuri stāsta fantastiskās pasakas par kapitālistisko dzīves veidu.
Padomju ļaudis, reālo brīnumu radītāji, augstu vērtē «Barona Minhauzena piedzīvojumu» autora radošo izdomu, asprātību un fantāziju.
Tāpēc arī šo nelielo grāmatu, par kuru Birgers teicis, ka tā tomēr vairāk vērta nekā daudzi «biezi un cienījami sējumi, kas nespēj izraisīt ne smieklus, ne asaras», mūsu padomju lasītājs saņems ar pateicību.
A. Amsterdams
GOTFRĪDS AUGUSTS BIRGERS
BARONA MINHAUZENA PIEDZĪVOJUMI
1970
No vācu valodas tulkojusi Ērika Lāse
Gustava Doiē ilustrācijas
Vāku zīmējusi Valda Muižule