Kaut kas līdzīgs man reiz gadījās arī ar irbju baru.
Biju izgājis laukā, lai izmēģinātu jaunu bisi, un jau visu nelielo skrošu krājumu izniekojis, kad pēkšņi gluži negaidot man no kāju apakšas uz- spurdza vesels bars irbju. Vēlēšanās redzēt dažas no tām vakarā uz sava galda izraisīja ideju, kuru arī jūs, mani kungi — ticiet man —, vajadzības gadījumā varat likt lietā.
Tiklīdz biju noskatījis, kur irbes apmetušās, es aši pielādēju bisi, izlietodams skrošu vietā lādējamo koku, kam, cik nu tādā steigā paguvu, augšējo galu mazliet noasināju. Tad piezagos irbēm tuvāk klāt un, tiklīdz tās pacēlās gaisā, nospiedu gaili un sagādāju sev patīkamu pārsteigumu vērot, kā mans lādējamais koks ar septiņām irbēm, kas droši vien nespējā vien nobrīnīties, ka tik agri jau atrodas vienkopus uz iesma, gabaliņu tālāk no manis pamazām nolaidās zemē. Kā jau teicu, vajag dzīvē mācēt vienmēr tikt ar visu galā.
Kādā citā reizē varenā Krievijas mežā es uzdūros brīnum skaistai, melnai lapsai. Būtu gaužām žēl tās vērtīgo kažoku sabojāt ar lodes vai skrošu šāviņa caurumiem. Lapsa kūmiņš stāvēja cieši klāt pie kāda koka. Viens mirklis, un es jau biju izņēmis no bises lodi, tās vietā ielādēju pamatīgu naglu, izšāvu un trāpīju tik meistarīgi, ka pienagloju lapsas asti pie koka. Tad devos pie zvēra, paņēmu savu mednieka nazi un pārbraucu ar to krustām pār purnu, tad apstrādāju to ar pātagu un dabūju no skaistā kažoka laukā tik pamatīgi, ka prieks bija šādu brīnumu redzēt.
Laimīgs gadījums un nejaušība bieži palīdz kļūdu izlabot. Par to es dabūju pārliecināties drīz pēc šī notikuma, kad dziļa meža vidū ieraudzīju snājam meža cūku un tai pa priekšu sivēnu. Mana lode netrāpīja. Sivēns tecēja uz priekšu viens pats, bet meža cūka palika nekustīgi stāvam kā pienaglota. Kad papētīju tuvāk, atklāju, ka tā ir akla meža cūka, kas bija turējusi zobos sava sivēna astīti, lai tas pildītu bērna pienākumu un vadātu viņu. Mana lode bija izskrējusi starp abiem un pārrāvusi šo vadāmo saitīti, kuras vienu galu vecā meža cūka joprojām turēja iekostu zobos. Tā kā vedējs pārstāja to vilkt uz priekšu, tā palika stāvam. Tad nu es satvēru atlikušo sivēna astes galiņu un bez grūtībām un pretestības aizvedu veco, nevarīgo dzīvnieku uz mājām.
Lai arī cik briesmīgas ir meža cūkas, taču meža kuiļi ir drausmīgāki un bīstamāki. Reiz es satiku vienu mežā, kad, par nelaimi, nebiju sagatavojies ne uzbrukt, ne aizstāvēties. Tikko paguvu pasprukt aiz kāda koka, kad niknais zvērs, cik spēka, metās man virsū no sāniem. Bet viņa ilkņi tik dziji ietriecās kokā, ka viņš nespēja uzreiz ne tos laukā dabūt, ne arī mesties man vēlreiz virsū.
Hahā, es nodomāju, nu tu man esi rokā! Aši paķēru akmeni un tik cieši iedzinu viņa ilkņus kokā, ka nu tas nekādi vairs nevarēja tikt prom. Tā nu zvēram vajadzēja pagaidīt, kamēr no tuvējā ciema dabūšu šurp ratiņus un virves, lai to dzīvu un veselu aizgādātu mājās, kas man arī lieliski izdevās.
Nav šaubu, ka jums, mani kungi, gadījies dzirdēt par mednieku un strēlnieku svēto aizgādni Hubertu, kā arī par stalto briedi, ko viņš reiz sastapis mežā un kas starp ragiem nesis svēto krustu. Svētajam Hubertam esmu katru gadu labā kompānijā nesis savu ziedojumu un briedi droši vien savas tūkstoš reizes redzējis attēlotu baznīcās, kā arī izšūtu viņa bruņinieku ģerboņos, tāpēc, būdams īstens mednieks, nevaru uzņemties uz savas sirdsapziņas un apliecināt ar savu godu, vai šādi krusta brieži bijuši tikai senos laikos vai sastopami vēl šobaltdien. Bet ļaujiet man pastāstīt, ko esmu redzējis pats savām acīm. Reiz, kad biju iztērējis visu līdzpaņemto munīciju, gluži negaidot man ceļā nostājās visstaltākais briedis, kāds vien jebkad pasaulē redzēts. Viņš raudzījās man tik paļāvīgi acīs, it kā zinātu labāk par mani pašu, ka man patronu soma ir tukša. Daudz neprātodams, es pielādēju bisi ar pulveri, pa virsu uzbēru sauju ķiršu kauliņu, kurus, cik vien ātri spēju, biju izlobījis no ogām. Un tā izšāvu pilnu lādiņu tieši pierē starp ragiem. Šāviens gan briedi apdullināja — viņš grīļojās —, tomēr deva kājām ziņu.
Vienu vai divus gadus vēlāk man gadījās būt medībās tai pašā mežā, un, paskat tik, pēkšņi parādās stalts briedis ar pilnīgi izaugušu vairāk nekā desmit pēdu lielu ķiršu koku ragu starpā!
Tūdaļ atausa atmiņā mans iepriekšējo gadu piedzīvojums. Uzskatīju briedi kā seniegūtu un apzīmētu īpašumu un ar vienu šāvienu nogāzu zemē, līdz ar to tiku reizē pie cepeša un ķiršu mērces, jo koks bija pārpilns ar tik garšīgām ogām, kādas savu mūžu man nebija gadījies baudīt.
Kurš tad nu var apgalvot, vai kāds aizrautīgs mednieks no svētajiem vīriem — uz medībām nasks abats vai bīskaps — nav līdzīgā veidā ar šāviņu svētajam Huberta briedim starp ragiem iedēstījis krustu?
Grūtā brīdī, kad jāizšķiras par kaut ko vai neko, kas brašam medniekam var ne vienreiz vien gadīties, viņš labāk ķeras pie nezin kādiem līdzekļiem, izmēģina visu, nekā palaiž garām retu izdevību. Esmu pats dažu labu reizi piedzīvojis šādu neapskaužamu likteņa izaicinājumu.
Ko jūs, piemēram, teiksiet par šādu notikumu?
Tas notika Polijā, mežā, kad jau dzisa dienas gaisma un man bija izbeidzies šaujamais pulveris. Ceļā uz mājām man uzbruka baismīgs lācis ieplestu rīkli, sagatavojies mani uzreiz aprīt. Veltīgi steigā pārmeklēju visas kabatas, gribēdams atrast pulveri vai svinu. Neatradu nekā cita kā vien divus bises krama gabalus, ko parasti mēdz visādam gadījumam ņemt līdzi. Vienu es, no visa spēka atvēzējies, iemetu tieši pašā nezvēra atplestajā rīklē. Tas šim lāgā vis nepatika, un, pagriezies pa kreisi riņķī apkārt, viņš dzīrās lobt prom, un es nu varēju ar otru krama gabalu laist pa pakaļvārtiem. Viss norisinājās lieliski un brīnumaini vienkārši. Krams ne vien ielingoja iekšā, bet sasitās kopā ar otru tā, ka izšķīlās uguns un ar varenu brīkšķi saspridzināja lāci. Kaut arī es šoreiz tiku cauri ar veselu ādu, tomēr otrreiz vairs nevēlētos šādu manevru atkārtot — ielaisties darīšanās ar lāci bez jebkādiem cita veida aizsardzības līdzekļiem.