Zināmā mērā to var uzskatīt par likteni, ka mežonīgākie un bīstamākie zvēri man uzbruka tieši tad, kad nebiju spējīgs dot pienācīgu pretsparu; tā vien šķita, ka instinkts viņiem pačukstētu par manu nevarību.
Tā, piemeram, reiz biju tieši noskrūvējis no kramenīcas akmeni, lai to paslīpētu, kad pēkšņi, baismīgi rēkdams, man metās virsū nevis lācis, bet īsts briesmonis. Vienīgais, ko es ātrumā paguvu, bija aši uzrāpties kokā, lai tur sagatavotos aizsardzībai. Par nelaimi, rāpjoties augšā, man izkrita nazis, ko nupat biju lietojis, un man nebija nekā ar ko pievilkt skrūvi, kas jau tāpat bija grūti pagriežama. Lejā pie koka stāvēja lācis, katru acumirkli varēja sagaidīt, ka tas mēģinās mani dabūt zemē.
Ar sitienu izšķilt dzirkstis no acīm, kā to biju reiz darījis, es vairs lāgā negribēju, jo, nerunājot nemaz par citiem apstākļiem, kas tam stājās ceļā, pēc šī eksperimenta man sākās neciešamas sāpes acīs, kas vēl nebija īsti rimušas.
Ar skumjām noraudzījos uz nazi, kas lejā bija durteniski iestidzis sniegā, taču ilgu pilnie skatieni nelīdzēja ne par matu. Beidzot iešāvās prātā doma — tikpat laimīga, cik neparasta. Es notēmēju ūdens strūklu, par kuras trūkumu izbaiļu brīdī nekad nevaram žēloties, tieši uz naža spalu. Briesmīgais sals, kas todien valdīja, ūdens strūklu tūdaļ sasaldēja, vienā mirklī izveidojot lāsteku, kas sniedzās no naža līdz koka apakšējiem zariem. Tad satvēru spala pagarinājumu un bez lielām grūtībām, bet ļoti piesardzīgi uzvilku nazi augšā. Tikko biju paguvis ar to pieskrūvēt kramu, kad Pekaiņa kungs jau sāka svempties augšā.
Nudien, es nodomāju, jābūt tik saprātīgam kā lācim, lai ar tādu precizitāti varētu aprēķināt laiku, un saņēmu ciemiņu ar tik sirsnīgiem apsveikuma šāvieniem, ka viņam uz mūžu pārgāja patika kāpt kokos.
Gluži tāpat kādu citu reizi man pēkšņi uzbruka baismīgs vilks un no tik maza attāluma, ka man neatlika nekas cits kā gluži instinktīvi iegrūst atplestajā rīklē dūri. Tieši savas drošības labad es grūdu dūri arvien tālāk un tālāk, līdz roka sniedzās iekšā līdz plecam. Bet ko nu? Nevaru apgalvot, ka šādā neērtā situācijā es justos īpaši labi. Iedomājieties tikai — deguns pret degunu ar vilku!
Mēs neapveltījām viens otru ar diezin cik maigiem skatieniem.
Būtu es izvilcis roku atpakaļ, tad zvērs ar vēl lielāku niknumu saplosītu mani gabalos — tas bija skaidri un nepārprotami lasāms viņa zalgojošās acīs. īsi sakot, es satvēru viņu aiz iekšām, iemaucu ārpusi uz iekšu,, kā to mēdz darīt ar cimdu, nosviedu zemē un pametu guļam.
Šādu joku es tomēr neuzdrīkstējos atkārtot ar traku suni, kas drīz vien pēc šī notikuma man uzbruka vienā no Sankt-Pēterburgas šaurajām ieliņām. Liec kājas pār pleciem! — es nodomāju. Lai ātrāk varētu paskriet, nometu mēteli un kā plēsts iemuku mājā. Mēteli vēlāk liku kalpotājam ienest un iekārt skapī pie citām drēbēm.
Nākamajā dienā es ne pa jokam pārbijos, izdzirdis Johana negantu brēkšanu:
— Dieviņ tētiņ, barona kungs, jūsu mētelis ir traks!
Ar vienu lēcienu biju pie skapja un ieraudzīju visas savas drēbes izsvaidītas un saplosītas. Kalpotājs bija trāpījis naglai uz galvas, apgalvodams, ka mētelis ir traks. Es pats vēl ierados īstā laikā, lai noskatītos, kā tas, uzbrucis vienam no maniem skaistajiem svētku tērpiem, bez žēlastības to pluinīja un raustīja.
Divi suņi un viens zirgs
Visos šajos gadījumos, godājamie kungi, kuros man gan izdevās laimīgi, bet ar lielām grūtībām izsprukt sveikam, palīdzēja nejaušība, ko es ar attapību un drosmi pratu izmantot savā labā. Kā jau tas ikvienam zināms, visas šīs īpašības vienkop veido veiksmīgo mednieku, jūras braucēju un karavīru. Taču tas būtu gaužām nepiesardzīgs, peļams mednieks, admirālis vai ģenerālis, kurš, vienmēr paļaudamies vienīgi uz nejaušību vai savu laimīgo zvaigzni, nerūpētos par savas amata prasmes pilnveidošanu un nenodrošinātos ar līdzekļiem, kas sekmētu panākumus.
Mani šāds pārmetums neskar ne mazākā mērā, jo esmu vienmēr bijis slavens gan ar savu zirgu, suņu un ieroču izcilajām īpašībām, kā arī neredzētu prasmi ar visu to apieties, tāpēc varu pelnīti lepoties, ka mana vārda slava ilgi neapdzisīs mežos, laukos un pļavās.
Manos nodomos nav sīkumos stāstīt par saviem zirgu un suņu staļļiem vai arī aprakstīt savu ieroču kambari, kā to mēdz darīt suņu, staļļu un medību junkuri, taču divi suņi, man kalpodami, tik ļoti izcēlās, ka es tos nekad neaizmirsīšu, tādēļ, izmantojot gadījumu, gribu kaut īsumā pieminēt.
Viens bija putnu suns — tik nenogurdināms, tik uzmanīgs, tik piesardzīgs, ka ikviens, kas to redzēja, mani apskauda. Es varēju suni nodarbināt tiklab dienā, kā naktī: nakts laikā piekāru viņam pie astes lukturi un tad medīju tāpat vai pat vēl labāk nekā gaišā dienas laikā.
Reiz — tas notika drīz pēc tam, kad biju apprecējies — sieva izteica vēlēšanos piedalīties medībās. Es jāju pa priekšu, lai kaut kam izsekotu, un nepagāja necik ilgs laiks, kad suns jau bija nostājies pie irbju bara — vairākiem simtiem putnu. Es gaidu un gaidu savu sievu, kas kopā ar manu leitnantu un zirgu puisi bija izjājusi tūlīt pēc manis, bet neviens nav ne redzams, ne dzirdams. Beidzot mani sagrābj nemiers, es griežos atpakaļ un apmēram pusceļā dzirdu tādu kā žēlabainu smilkstoņu. Likās — tepat kaut kur tuvumā, bet, cik tālu acis sniedz, nav manāma neviena dzīva dvēsele.