Es nolēcu no zirga, pieplaku ar ausi pie zemes un tagad sapratu ne vien to, ka vaimanas atskanēja no apakšzemes, bet arī skaidri pazinu savas sievas, leitnanta un zirgu puiša balsis. Reizē ievēroju arī, ka netālu atradās akmeņogļu raktuves atvere, un diemžēl nu vairs nebija šaubu, ka mana nabaga sieva un viņas pavadoņi ir tur iebrukuši.
Aulekšiem nesos uz tuvējo ciemu pēc ogļračiem, kam pēc ilga un mokoša darba izdevās izvilkt nelaimīgos no deviņdesmit asu dziļas šahtas.
Vispirms izvilka zirgu puisi, tad viņa zirgu, pēc tam leitnantu, tad viņa zirgu, pēc tam manu sievu un, visbeidzot, viņas turku aidenieku. Vispārsteidzošākais visā šai notikumā bija tas, ka cilvēki un zirgi šai baismīgajā kritienā bija tikuši tikpat kā sveikā cauri, ja neskaita vienu otru zilumu, bet toties viņi bija pārdzīvojuši šausmīgas izbailes. Par medībām tagad, kā jūs to varat iedomāties, vairs nebija, ko gudrot, un man šķiet, es nekļūdīšos teikdams, ka jūs šī stāsta laikā esat aizmirsuši manu suni, tāpēc neņemiet ļaunā, ka arī es vairs to neatcerējos.
Dienesta pienākumi mani aicināja nākamajā rītā doties ceļojumā, no kura atgriezos pēc divām nedēļām. Bija pagājušas tikai pāris stundu, kad es sāku taujāt pēc Diānas. Neviens nebija par viņu licies zinis; mani kalpotāji nodomājuši, ka viņa aizskrējusi man līdzi, un nu man par lielām sirdssāpēm kucīte nebija nekur atrodama.
Tad man iešāvās prātā — un ja nu suns vēl joprojām gaida pie irbēm? Cerības un bailes mani dzīšus aizdzina turp, un — paskat tik, kāds prieks! — suns stāvēja vēl tai pašā vietā, kur biju to pirms četrpadsmit dienām pametis!
— Ņem! — es uzsaucu, Diāna metās uz priekšu, un es notriecu ar vienu šāvienu divdesmit piecas irbes. Bet nabaga dzīvnieks tikko spēja atvilkties līdz manīm, tik izsalcis un nonīcis tas bija. Lai varētu suni dabūt līdzi uz mājām, man vajadzēja to uzcelt zirgā, un jūs varat man ticēt, ka es ar lielu prieku pacietu šīs neērtības.
Pēc vairāku dienu labas kopšanas suns bija atkal tikpat možs un ņirgts kā senāk, un pēc dažām nedēļām tas līdzēja man atrisināt mīklu, ar ko viens pats es droši vien nemūžam nebūtu ticis galā.
Proti, es veselas divas dienas dzinos pakaļ vienam zaķim. Mans suns to arvien no jauna uzdzina man virsū, bet pie šaušanas kā netiku, tā netiku. Burvestībām ticēt nav manā dabā, pārāk daudz brīnumaina gadījies pieredzēt, taču šoreiz visa mana gudrība bija izsmelta. Beidzot tomēr zaķis nonāca man pa šāvienam. Viņš nogāzās, un, kā jūs domājat, ko es atklāju? Četras kājas zaķim bija pavēderē un četras uz muguras. Tiklīdz divi apakšējie pāri bija noguruši, tā zaķis kā veikls peldētājs, kurš prot peldēt tiklab uz vēdera kā uz muguras, apsviedās augšpēdu, un abi jaunie kāju pāri to nesa ar vēl lielāku jaudu uz priekšu.
Nekad man nav gadījies vairs sastapt šāda veida zaķi, un arī šo es dabūju rokā tikai tāpēc, ka manam sunim piemita tik neparasti izcilas īpašības. Tas pacēlās pāri visai savai sugai tik lielā mērā, ka es, daudz negudrodams, piešķirtu tam Vienīgā nosaukumu, ja nebijis mana kurta, kas tam šo godu apstrīdēja.
Šunelis nebija tik daudz ievērojams ar savu izskatu kā neparasto spēju ātri skriet. Ja godājamie kungi būtu to redzējuši, tad — nešaubos ne mirkli — nevarētu beigt to apbrīnot un nemaz nejustos pārsteigti, ka tik ļoti biju to iemīļojis un tik bieži devos ar to medībās. Tas skrēja tik ātri un tik bieži un ilgi man kalpoja, ka bija nodeldējis kājas līdz pašam vēderam un suņa pēdējā mūža posmā varēju to izmantot vienīgi kā āpšu suni — pēdu meklētāju; šo pienākumu tas veica vēl dažu labu gadu.
Savā laikā, vēl tad, kad tas bija kurts — starp citu, tā bija kucīte —, tas dzinās pakaļ zaķim, kas man likās neparasti resns. Man sametās žēl manas kucītes, jo tā bija grūsna un tomēr centās skriet tikpat ātri kā parasti. Tikai pa ļoti lielu gabalu es spēju tai jāšus sekot. Pēkšņi izdzirdu riešanu — it kā vaukšķētu vesels bars suņu, bet tik maigi un vārgi, ka netiku gudrs, ko tas varētu nozīmēt. Bet, kad tiku tuvāk, ieraudzīju zilus brīnumus.
Zaķene bija jožot apbērnojusies, un arī manai kucītei bija atskrējuši kucēni — un, proti, tikpat daudz zaķēnu, cik kucēnu. Zaķēni bija instinktīvi laiduši vaļā ļekas un kucēni ne vien dzinušies pakaļ, bet arī tos noķēruši. Tā es šajās medībās tiku uzreiz pie sešiem zaķiem un suņiem, kaut medības biju uzsācis ar vienu pašu suni.
Šo izcilo kucīti atceros ar tādu pašu patiku kā vareno lietuviešu zirgu, kas nebija ar naudu samaksājams. Pie tā es tiku nejauša gadījuma pēc, kas deva man iespēju parādīt savu jāšanas prasmi un sagādāt sev diezgan krietnu slavu. Proti, es reiz viesojos dižajā grāfa Pržobovska muižā Lietuvā un biju palicis zālē dāmu sabiedrībā sēžam pie tases tējas, kamēr kungi nogāja pagalmā, lai apskatītu jaunu tīrasiņu zirgu, kas nupat kā bija atvests no zirgaudzētavas. Pēkšņi atskanēja palīgā sauciens.
Es steidzos pa kāpnēm lejā un ieraudzīju zirgu tik nevaldāmi trakojam, ka neviens neuzdrīkstējās tam tuvoties vai lēkt mugurā.
Visapņēmīgākie jātnieki stāvēja apmulsuši un satriekti. Apjukums un raizes atspoguļojās visu sejās, kad es ar vienu lēcienu biju zirgam mugurā un to, šādi pārsteigdams, ne vien izbiedēju, bet, pielietodams savu izcilo jāšanas prasmi, arī panācu pilnīgu paklausību un mieru.
Lai to demonstrētu dāmām vēl labāk un aiztaupītu tām nevajadzīgu satraukumu, es, sēdēdams uz zirga, piespiedu to lēkšus ielēkt pa vienu no atvērtajiem logiem zālē, kur notika tējas dzeršana. Te es vairākkārt apjāju aplī gan soļos, gan rikšiem, gan aulekšiem, beidzot uzjāju pat uz galda un šeit miniatūrā jauki nodemonstrēju visu jāšanas skolas augstāko klasi, par ko dāmas bija sevišķi sajūsminātas. Mans kumeļš visu paveica tik apbrīnojami veikli, ka nesaplēsa nevienu kannu, ne tasīti. Notikums pacēla manu prestižu dāmu un grāfa kunga acīs tik augstu, ka viņš ar parasto pieklājību lūdza mani pieņemt jauno zirgu par dāvanu un, jājot ar to, iekarot karagājienā pret turkiem, kas bija grāfa Miniha vadībā drīzumā paredzams, uzvaru un slavu.