Nevaru iedomāties vēl patīkamāku dāvanu par šo, kas man pareģoja krietnus panākumus karalaukā. Tik pakļāvīgs, drosmīgs un ugunīgs zirgs, reizē jērs un Bucefals, — tam vajadzēja man ik brīdi atgādināt par braša karotāja pienākumiem un apbrīnojamiem Aleksandra varoņdarbiem, kādus viņš savā jaunībā paveicis karalaukā.
Šķiet, ka mēs, starp citu, arī tāpēc devāmies karagājienā, lai no jauna celtu godā krievu ieroču slavu, kas bija dabūjusi mazliet ciest cara Pētera vadītajā kaujā pie Prutas. Tas mums arī izdevās labāk par labu ar dažādiem gan grūtību pārpilniem, toties slavas vainagotiem karagājieniem tā lielā karavadoņa vadībā, kuru esmu jau iepriekš pieminējis.
Pieticība neļauj padotajiem lepoties ar lieliem panākumiem un uzvarām, slava parasti tiek vadoņiem, lai arī kādas būtu to cilvēciskās īpašības, un pat gluži aplam ar to apveltī karaļus un karalienes, kas nekad nav oduši pulvera dūmus — ja nu vienīgi manevros —, nekad nav kāju spēruši karalaukā, ne redzējuši karaspēku kaujas gatavībā, tikai goda sardzes maiņu.
Tāpēc es neko īpaši nepretendēju uz slavu, kas gūta mūsu lielākajās sadursmēs ar ienaidnieku. Mēs visi pildījām savu pienākumu, kas patriotu, karavīru, īsi sakot, goda vīru valodā aptver ļoti plašu jēdzienu, jēdzienu ar svarīgu saturu un nozīmi, kaut arī lielam baram dīkdieņu politikāņu par to ir visai neskaidrs priekšstats. Tā kā man bija pakļauts viens huzāru korpuss, tad es veicu dažādus pasākumus, kur vajadzēja paļauties vienīgi uz paša attapību un drosmi. Šeit gūtos panākumus, man šķiet, varu ar pilnām tiesībām ieskaitīt savā un to brašo biedru kontā, kurus vedu pretī uzvarām un iekarojumiem.
Reiz, kad mēs ietriecām turkus Očakovā, avangardam bija ko turēt. Mans ugunīgais kumeļš mani gandrīz ierāva pašā elles peklē. Es stāvēju stipri attālā priekšējā postenī, kad pamanīju tuvojamies ienaidnieku, ko bija apņēmis vesels putekļu mākonis, kas neļāva man noteikt ne viņu īsto skaitu, ne arī nojaust viņu tālāko rīcību.
Doties pašam tādā putekļu aizsegā būtu bijis tīrais sīkums, taču nelīdzētu man nenieka un netuvinātu arī mērķim, kura dēļ biju izsūtīts uz priekšu. Tāpēc liku labajam un kreisajam flangam izvērsties izklaidus uz abiem spārniem un sacelt cik vien iespējams vairāk putekļu. Pats es devos tieši virsū ienaidniekam, lai to papētītu no lielāka tuvuma. Tas man izdevās, jo ienaidnieks turējās pretī tikai tik ilgi, kamēr bailes no maniem flangu vīriem lika viņam nekārtībā atkāpties. Tagad bija pienācis īstais laiks drosmīgi doties uzbrukumā. Mēs izklīdinājām viņus pilnīgi, sakāvām uz nebēdu un iedzinām ne vien cietoksnī, bet vēl tam cauri — daudz tālāk, nekā mēs bijām cerējuši un gaidījuši.
Kā jūs zināt, mans kumeļš bija nepieredzēti ātrs, tāpēc, dzenoties pakaļ, es biju pirmais un, redzot, ka ienaidnieks pa pretējiem vārtiem atkal izlingo laukā, uzskatīju par prātīgāku palikt tirgus laukumā un tur dot pavēli pūst taurē un visus sapulcināt. Es pieturēju zirgu, bet varat iedomāties, kungi, manu izbrīnu, kad neredzēju ne vien taurētājus, bet arī no saviem huzāriem nekur tuvumā nevienas dzīvas dvēseles.
Varbūt viņi auļo pa citām ielām? Kur viņi varēja palikt? — es gudroju. Lai vai kā, es spriedu, nekur tālu viņi nevarēja būt un droši vien drīz mani panāks. Tā apsvērdams, es piejāju ar savu smagi elsojošo zirgu pie akas tirgus laukumā un ļāvu, lai tas padzeras. Zirgs dzēra aizgūtnēm — tik negausīgi, ka šķita, slāpes nav dzesējamas. Taču nekāda brīnuma tur nebija, jo, kad es pametu acis atpakaļ, meklēdams, kur palikuši mani ļaudis, tad jūs gan, mani kungi, nevarat iedomāties, ko es ieraudzīju. Nabaga dzīvniekam visa pakaļpuse, krusti un gūžas bija pazuduši — kā nebijuši, kā ar nazi nogriezti! Tāpēc arī ūdens pakaļpusē plūda tikpat aši ārā, kā pa priekšgalu iekšā, bet zirgam no tā nekas ne tika, ne arī to atsvaidzināja.
Kā tas varēja gadīties, palika man neatminama mīkla, līdz no gluži pretējas puses aulekšiem atsteidzās mans zirgu puisis un lādēdamies, laimes vēlēdams, izstāstīja man sekojošo.
Kad es esot kopā ar bēgošo ienaidnieku drūzmu spraucies cietoksnī, pēkšņi laists lejup aizsargrežģis un ar to kā ar cirvi tikusi nocirsta mana zirga pakaļpuse. Vispirms šī pati pieminētā pakaļdaļa, uz nebēdu sperdama, pastrādājusi posta darbus starp ienaidnieku karotājiem, kas gluži kā bez prāta lauzušies noslēgtajos vārtos, pēc tam uzvarētāja gaitā devusies uz tuvējo pļavu, kur es to droši vien vēl tagad atradīšot.
Es tūlīt griezu apkārt, un tā zirga puse, kas man vēl bija atlikusi, neticami ātros auļos aiznesa mani uz pļavu. Jutos neizsakāmi priecīgs, te ieraudzījis otru zirga pusi, un, kad sapratu, ka abas mana zirga puses ir dzīvotspējīgas, liku tūlīt pat atsaukt mūsu pulka kalēju. Tas, ilgi negudrodams, sadiedza abas puses ar jaunām lauru koka atvasēm, kas tieši tobrīd gadījās pie rokas. Brūce laimīgi sadzija, bet gadījās kaut kas tāds, kas var gadīties vienīgi tik slavenam zirgam. Proti, atvases izlaida saknes zirgā, sāka augt augšup un izliecās pār mani kā lapene, tāpēc vēlāk ne vienreiz vien iznāca doties goda pilnā ceļā, jājot savu, kā arī sava rumaka lauru ēnā.
Tikai garāmejot vēl pieminēšu kādu citu kļūmīti, kas gadījās pēc visa šī notikuma. Es biju tik neatlaidīgi, tik ilgi un tik nenogurdināmi ienaidnieku kapājis, ka mana roka neviļus joprojām atdarināja ciršanas kustību arī vēl tad, kad ienaidnieks jau sen bija aiz visiem kalniem.