Pēc tik rūgtas mācības nu biju gudrāks un ar lielāku izmaņu tiku vaļā no lāčiem, kas tīkoja līst pie manām bitēm un stropiem. Es notriepu ar medu kādu ratu dīseli un pats naktī, netālu paslēpies, nolikos uz auss. Notika tā, kā jau biju paredzējis. Milzīgs lācis, ko bija pievilinājusi medus smarža, pienāca klāt un ņēmās tik aizrautīgi laizīt dīseles galu, ka ielaizīja to rīklē, kuņģī un vēderā — un pa otru galu tā iznāca atkal laukā. Tiklīdz viņš bija sevi kārtīgi uzlaizījis uz dīseles virsū, es pieskrēju un uzbāzu dīseles galā garu tapu, tā nogriezdams kārumniekam atpakaļceļu, un paturēju šādi līdz nākamajam rītam. Lielsultāns, kam gadījās te pastaigāties, aiz smiekliem gandrīz vai galu dabūja.
Drīz vien pēc šā notikuma krievi salīga ar turkiem mieru, un mani kopā ar citiem kara gūstekņiem aizsūtīja uz Sankt-Pēterburgu. Es tagad pametu dienestu armijā un aizbraucu no Krievijas — tas notika lielās sazvērestības laikā, kad ķeizars vēl gulēja šūpulī un kopā ar māti un tēvu, Braunšveigas hercogu feldmaršalu fon Minihu un daudziem citiem tika izsūtīts uz Sibīriju.
Toreiz visā Eiropā valdīja ārkārtīgi barga ziema, jādomā, ka arī sauli bija ķēris sals, jo kopš tā laika līdz pat šai dienai viņa vēl vārguļo.
Tāpēc atceļā uz dzimteni pārcietu stipri lielākas grūtības nekā tad, kad devos uz Krieviju.
Mans lietuviešu zirgs bija palicis Turcijā, tāpēc vajadzēja braukt ar pasta zirgiem. Reiz, kad man gadījās kulties pa šauru ceļu, kas no abām pusēm bija norobežots ar augstu ērkšķu žogu, es mudināju pastnieku pūst ragā, lai uz šī šaurā ceļa nesaskrietos ar kādu pretī braucēju. Puisis pielika ragu pie lūpām un pūta, cik spēka, taču visas pūles bija veltas. Ne skaņa nenāca laukā; tas nebija prātam aptverams un izvērtās par īstu nelaimi, jo drīz vien mums virsū uzdrāzās pretī braucoši rati, no kuriem nekādi nebija iespējams izvairīties.
Kaut arī tā, es tomēr tūlīt izlēcu no pasta karietes laukā un vispirms izjūdzu zirgus. Pēc tam pacēlu karieti ar visiem četriem riteņiem un saiņiem sev uz pleciem un pārlēcu ar to pāri grāvim un apmēram deviņas pēdas augstajam dzīvžogam uz tīrumu, kas, ņemot vērā karietes smagumu, nebija nekāds joks. Pēc tam pārlēcis atpakaļ — svešajai karietei garām —, es atkal biju uz ceļa. Tad steidzos pie mūsu zirgiem, paķēru katru savā padusē un, tāpat kā iepriekš, proti, ar divkāršu lēcienu turp un atpakaļ, dabūju arī tos prom, liku no jauna iejūgt un laimīgi nokļuvām iebraucamajā vietā.
Vēl es varētu piebilst, ka viens no zirgiem — tāds dūšīgs, ne vecāks par četriem gadiem — gandrīz vai sagādāja man lielas nepatikšanas, jo, kad es otrreiz lēcu pāri žogam, kumeļš šņākdams un spārdīdamies pretojās tik straujai darbībai. Bet ar to es ātri tiku galā — iebāzu viņa pakaļkājas svārku kabatā.
Iebraucamā vietā mēs pēc šī starpgadījuma atvilkām elpu. Vedējs uzkarināja savu pasta ragu uz naglas pie pavarda, es apsēdos tam iepretī.
Un nu paklausieties, godājamie kungi, kas notika! Negaidot atskanēja: «Teng, teng, tereng, teng!»
Mēs iepletām acis un pēkšņi sapratām, kāpēc važonis nebija varējis papūst ragā. Skaņas bija ragā iesalušas un sāka plūst tagad; pamazām atkusdamas, gaišas un dzidras tās pacēlās gaisā, parādīdamas pienācīgu godu važonim, jo šis krietnais cilvēks iepriecēja mūs ilgāku laika sprīdi ar brīnum jaukām melodijām, ragu pie mutes pat nepielikdams. Mēs noklausījāmies «Prūšu maršu», «Bez mīlestības un bez vīna», «Kad es ar savu bērīti», «Vakar vakarā, kad brālēns Mihels atnāca…» un vēl daudzas citas ziņģes, pat vakara dziesmu «Nu klusē visi meži…».
Ar šo tad beidzās viss skaņu atkušanas joks, tāpat kā es beidzu savu stāstu par ceļojumu Krievijā.
Gadās ceļotāji, kas reizēm ir spējīgi apgalvot daudz tāda, kas, nopietni apsverot, ar īstenību nesaskan. Tāpēc nav nekāds brīnums, ja lasītājs vai klausītājs sliecas mazliet uz neticību. Ja nu gadītos arī manu lasītāju vidū tādi, kas apšaubītu teiktā patiesīgumu, tad man atliek viņus tikai no sirds nožēlot un lūgt labāk paiet sānis, iekams es sāku stāstīt par savām dēkām uz jūras, kas ir vēl brīnumainākas, bet tikpat patiesas.
Pirmā jūras dēka
Mana mūža pats pirmais ceļojums — labu laiku pirms jums zināmā brauciena pa Krievzemi — bija ceļojums pa jūru.
Jau tanī vecumā, kad vēl galvenais darbs ir ganīt zosis — tā vismaz bieži mēdza jokot mans tēvocis, huzāru pulkvedis, ar vismelnāko bārdu, kādu vien man gadījies redzēt — un vēl nebija īsti nosakāms, vai baltā pūka uz mana zoda ir zosu dūnas vai bārdas asni, visas manas sirds ilgas un sapņi bija vienas vienīgas alkas pēc ceļojumiem.
Ņemot vērā to, ka jau mans tēvs labu tiesu savu jaunības gadu pavadījis ceļojumos un vienu otru ziemas vakaru īsināja ar patiesiem un neizpušķotiem nostāstiem par savām dēkām, no kurām dažas es jums varbūt vēl pastāstīšu, tad manu tieksmi uz ceļojumiem var tikpat labi izskaidrot par iedzimtu, kā arī par ietekmētu.
Lai vai kā, es izmantoju jebkuru izdevīgu un arī neizdevīgu gadījumu, lai izlūgtos vai izkarotu tiesības apmierināt savas neremdināmās alkas redzēt pasauli; taču viss veltīgi.
Ja man reizēm arī izdevās tēva pretestības mūri izlauzt kādu robu, tad māte un tante devās vēl spēcīgākā pretuzbrukumā — un pāris acumirkļos viss viltīgos apsvērumos iekarotais bija atkal zaudēts. Beidzot izgadījās tā, ka mūs apciemoja kāds no mātes radiniekiem. Drīz vien es kļuvu viņa mīlulis; viņš bieži teica, ka es esot jauks, brašs zēns un viņš darīšot visu iespējamo, lai palīdzētu man piepildīt manas karstākās ilgas. Viņa pārliecināšanas spējas bija ietekmīgākas par manējām, un pēc neskaitāmiem iebildumiem un pretiebildumiem, apsvērumiem un atspēkojumiem, man par lielu prieku, nolēma, ka es viņu pavadīšu ceļojumā uz Ceilonu, kur mans tēvocis daudzus gadus bijis gubernators.