Viņi piesardzīgi gāja pa tukšām ieliņām, nelikdamies ne zinis par lietu, kas gāza kā ar spaiņiem. Kājas slīdēja izmirkušajā mālā. Pērkona grāvieni sekoja cits citam. Spožas zibens mēles atkal un atkal izrāva no tumsas ūdens strūklu duļķaino aizkaru, slapjos žogus, tumšās ēciņas, stāvo ceļu, kas veda lejup uz upi.
— Tūlīt pa kreisi būs kapsēta, — tēvocis Mitrofans čukstēja, — aiz tās lauks. Policijas iecirknis lauka malā pie upes. Pirms kara tur bija mežniecības kantoris.
Taustīdamies, uzgrūzdamies krustiem un žogiem, viņi izgāja cauri kapsētai.
Spilgts zibens kā zaļa čūska pamirdzēja un tūlīt pazuda pie apvāršņa. Uz mirkli kļuva gaišs kā dienā. Albīns ieraudzīja, ka lejā pie upes aiz mūra žoga rēgojas balta māja, tai apkārt melnas ciprešu sveces un pagalma viņā galā zema ēka ar lēzenu jumtu.
— Mežsargs un tā meitene ir tur, — teica tēvocis Mitrofans. — Logu nav. Durvis kreisajā pusē. Tām priekšā dzelzs stienis ar lielu atslēgu.
— Kuzmič, gaidiet mani šeit, — Albīns čukstēja. — Ja stundas laikā neatgriezīšos, ejiet mājās un nevienam ne vārda par mani!
Mitrofans nepaspēja ne muti paplest, kad jauneklis jau pazuda tumsā.
Tēvocis Mitrofans apsēdās uz slapjas kapa akmens plāksnes. Lietus nepārstāja. Salts ūdens straumītēm tecēja aiz apkakles, ritēja pa muguru. Ilgi kalpojusi vadmalas cepure izmirka caur un cauri. Tēvocis Mitrofans no visa tā neko nemanīja.
Zibšņi cits pēc cita apgaismoja tukšo lauku. Albīnu nekur neredzēja.
«Vajadzēja man iet līdzi,» vecais zūdījās. «Viens rīkodamies, dabūs galu…»
Atkal uzliesmoja zibens. Tēvocis Mitrofans aiz pārsteiguma iesēcās. Viņš ieraudzīja, ka netālu no mājas stāv sīks augums melnā apmetnī un līdzās vairāki lieli vācu vilku suņi. Pērkona rībiens tēvocim šķita garš kā pati mūžība. Beidzot tas apklusa. Vecais vīrs satraukti klausījās. Nedzirdēja ne trauksmes zvanus skanam, ne suņus rejam. Zibsnis vēlreiz apgaismoja visu apkaimi, un tēvocis Mitrofans skaidri saskatīja, ka Albīns jau tuvojas žogam, bet suņi lēkā viņam apkārt, draudzīgi .astes luncinādami.
Lietus, šķiet, sāka pierimt. Negaiss aizvirzījās uz rietumiem, viņpus Babugana mežainās kalnu grēdas. Tagad zibeņi šķīlās aiz mākoņiem, un Mitrofans vairs nespēja saredzēt, kas notiek upmalā.
«Būs laikam nokavējies,» tēvocis domāja, velti pūlēdamies kaut ko saskatīt aklajā naktī. «Kaut nu negaiss vēl mazliet paplosītos. Suņi viņu laikam neaiztiek. Var būt, ka arī izdodas.»
Atkal smagi un dārdoši granda pērkons, pamodinādams pārupes aizās citu pēc citas daudzas atbalsis, un tad nu sākās… Pēdējie pērkona grāvieni vēl nebija apklusuši, kad spoža violeti zaļa gaisma apstaroja visu apkārtni. Iepretim nakts tumsai varen skaidri bija saredzams mūra žogs, māja un abpus tās — cipreses. Tas ilga tikai mirkli, un tad māja uzreiz sāka liesmot, no pamatiem līdz pat jumtam. Par spīti lietum uguns mēles pārsviedās arī uz cipresēm, un pēc dažiem mirkļiem policijas pārvaldes ēka dega kā milzīgs sārts.
Uzbrāzās jauns negaisa jonis. Bet arī lietus, kas atkal gāza strūgām, nespēja nodzēst liesmas. Virs ugunsgrēka pacēlās tvaiku mākuļi, kuriem cauri pretim melnajām debesīm arvien vēl trauca uguns mēles. Šaipus degošās ēkas skraidīja daži tumši augumi. Tiklīdz pērkons kādu mirkli rimās, tūlīt kļuva dzirdami kliedzieni, suņu riešana, skarbi sprakšķēja automātu kārtas. Ostā trauksmaini sāka gaudot kuģu sirēnas.
«Kazi, ir dabūjis talkā zibeni,» tēvocis Mitrofans domāja. «Bet laikam puisim kaut kas būs misējies, droši vien pats jau pagalam. Tas tik ir ugunsgrēks! Savu mūžu tādu neesmu redzēj is… Albīn, Albīn, ērmīgais puisi! Atnāci nez no kurienes un aizgāji šitā te…» Tēvoča Mitrofana platie pleci sāka raustīties.
Pavisam tuvu lūza sauss zars, pašķīrās krūmi. Tēvocis Mitrofans pacēla galvu. Blakus stāvēja Albīns.
— Kuzmič, iesim, — viņš sacīja nogurušā balsī. — Tā meitene un mežsargs atbrīvoti. Viņi ir jau mežā aiz upes, un liesmas apgaismo gājēju taku. Sarakstu vairs nav. Asaru un asiņu būs drusku mazāk…
— Dzīvs! — vecais vīrs čukstēja un sakampa jaunekļa roku. — Ievainots neesi?
— Neviens mani neredzēja. Fašisti domā, ka vainīgs pērkona spēriens. Iesim, citādi būs par vēlu. Tagad esmu neapbruņots un pilnīgi zaudējis spēkūs. Laikam būšu saslimis … Iesim …
Uz degošo ēku, prožektoriem spoži spīdot, jau joņoja mašīnas.
Fašisti Aluštā pārmeklēja māju pēc mājas. Ļaudis runāja, ka viņi tvarstot izpletņu lēcējus, it kā padomju, it kā amerikāņu. Tēvocis Mitrofans pastāstīja par to Albīnam, bet jauneklis šo vēsti uzklausīja pavisam vienaldzīgi. Albīns tik tikko turējās kājās, ēdienam nemaz nepieskārās.
— Ja viņu atradīs pagrabā, tad, vecais, mums visiem ir kaps, — Jevdokija Makarovna allaž atkārtoja.
— Neatradīs, — pats tomēr šaubīdamies, apgalvoja Mitrofans.
— Bet ja nu atradīs?
— Ja arī atradīs, gana esam dzīvojuši…
— Mēs jau nu esam, bet viņš? Arī mums nebūtu par ļaunu nodzīvot līdz uzvarai. Varbūt vajadzētu aprunāties ar priesteri Serafimu?
— Muļķe! Pamēģini tik iepīkstēties, tad es tevi izskološu tā, kā vēl neesi skolota!
— Vecuma dienās tu esi prātu izkūkojis. Ļaudis stāsta, ka arī priesteris Serafims palīdzot partizāņiem.
— Es nezinu, kurš tur kuram palīdz. To gan zinu, ka mācītājiem es neticu ne par kapeiku. Tas ir viss…
Jevdokija Makarovna aizvainoti saknieba lūpas un apklusa.
Visu vakaru tēvocis Mitrofans staigāja kā melns mākonis. Otrā dienā viņš nez kur bija sameklējis pudeli draņķīga degvīna, ko vācieši taisot no zāģu skaidām, un nu tik sākās dzeršana.
Jevdokija Makarovna aizmuka pie kaimiņiem; viņa labi zināja, ar ko šāda žūpošana beigsies. Istabā jau bija liela nekārtība; sakaltušām dubļu pikām pienēsāta visa grīda, durvis vaļā līdz kājai, pa tām pūta iekšā auksts vējš.
Laiku pa laikam vecais kaut ko purpināja, draudīgi trieca ar dūri pa galdu. Zaļā pudele palēcās vien, glāze šķindēja. Bet tad galva Mitrofanam noslīga uz krūtīm, un viņš aizsnaudās. Pēc brītiņa vecais satrūkās, pamodās, sniedzās jau pēc pudeles, bet ieraudzīja Albīnu.
Jauneklis stāvēja pie galda un lūkojās uz veco vīru neizpratnē un ar sāpēm.
Viņu skatieni sastapās.
— Tu te neglūni uz mani, — tēvocis Mitrofans murmināja ar stīvu mēli. — Kas tu esi, ka drīksti šitā bolīt uz mani acis? Es te no bēdām… Vai tu vari saprast manas bēdas? … Manu bezspēcību? … Tu nevari… jo tu esi nezin kas. Kas tu īsti esi, nu pasaki! Bet varbūt tu esi tikai spoks? …
— Kuzmič, kāpēc jūs tā darāt? — Albīns klusi jautāja.
273
— Laikam neesmu tev atļaušanu izlūdzies? — tēvocis Mitrofans kliedza; viņš jau pacēla dūri, bet Albīns pavērās vecajā tik cieši, ka tas lēnītēm ļāva noslīdēt rokai uz galda un sniedzās pēc pudeles.
18 — A. Salimovs
— Ne, — Albīns noteikti sacīja un pabīdīja pudeli tālāk.
— Tu man te piesargies! — tēvocis Mitrofans draudīgi teica un grīļodamies piecēlās no galda.
— Nē, — vēlreiz teica Albīns, paņēma pudeli un izsvieda to pa plaši atvērtajām durvīm.
Tēvoča Mitrofana mazās ačeles iepletās. Šķita — viņš pūlas atskārst, kas te īsti noticis. Kad atskārta, sažņaudza dūres un paspēra soli uz Albīna pusi.
Jauneklis pat nepakustējās. Dzeldamies Mitrofanam tieši acīs, viņš klusu teica: