— Meistars pats to uzdāvināja manai mātei.
Nopūta.
— Dzīvs cilvēks vairāk vērts nekā atmiņas.
Iegrimusi mīkstajā klubkrēslā, Baiba sēdēja kā sastingusi. No abiem sirmgalvjiem viņu šķīra tikai palmas kuplā lapotne.
— Varbūt Purvīša «Ziedošās ābeles»?
— To mēs nopirkām desmitajā kāzu dienā, atceries?
— Vai tu esi pārliecināts, ka no Baibas iznāks laba dziedātāja?
— Patiešām laba dziedātāja ar spēcīgu balsi un plašu diapazonu ir reta parādība. Tāda bija Milda Brehmane-Štengele. Atceries Vāgneru. Viņa dziedāja Elizabeti, es — Tanheizeru. Nu jau viņa mirusi. Nē, Baiba nekad nebūs operdziedātāja. Varbūt estrādes soliste. Tur mikrofoni, visādi pastiprinātāji. Baibai ir piemīlīgs lirisks soprā- niņš. Ja viņa krietni pastrādātu… un ja tiktu vaļā no pārliecīgās kautrības, kas meiteni sasaista, — Irbe nopūtās. — Tādu kā viņa ir daudz.
— Es Baibu esmu iemīlējusi kā pašas bērnu, — Irbes māte atzinās.
— Es arī. Tu te, bērniņ? — večuks satrūkās. — Mēs domājām, ka tevis nav mājās.
— Biju aizsnaudusies. — Baiba izlikās nule pamodusies.
— Iesim, mat, uz virtuvi. Laiks vārīt kafiju.
Baiba palika istabā viena. Pēcpusdienas saule apspīdēja palmu lapas, ziedošās violetās begonijas, rožainās petūnijas un sarkanās vecmodīgās fuksijas. Lāga vecenīte ar puķēm sarunājās kā ar dzīvām un aizkustinoši par tām rūpējās. — Visa dzīvā radība mīl mūziku. Arī puķītes. Tādēļ viņas tik krāšņi zied, ka pie mums katru dienu skan dziesmas. Es pati lasīju grāmatā. Augi pat jūtot to, vai cilvēkiem, kas tiem līdzās, ir labs vai slikts noskaņojums.
Ārēji nekas nebija mainījies. No sienām uz meiteni raudzījās vecmeistaru gleznas. Istabas kaktā vecmodīgs pulkstenis skaitīja sekundes. Bet bija sabrukusi viņas nākotnes sapņu pils.
Paķērusi priekšnamā fukšo veļas grozu, Baiba skrēja pa trepēm augšā uz bēniņiem.
Vecā, nez no kuriem laikiem bēniņos pamestā dīvāna atsperes žēli nodžinkstēja. Baiba ļāva vaļu asarām. «Nekad es nebūšu Edīte Piafa vai Mireija Matjē. Tas sapnis ir izsapņots. Kā dzīvot bez sapņa?»
Logu ailēs klusi dūdoja baloži. Caurvējā kā dzīvi kustējās Irbes mātes garie, vecmodīgie naktskrekli, baltie smalklina palagi, spilvendrānas.
«Bet ja nu Irbīte kļūdās?» uz brīdi paspīdēja niecīgs cerību stariņš. «Tagils apgalvoja, ka es… Nav ko pašai sevi apmānīt. Tagilam labākas nebija, tādēļ viņš bārstījās ar komplimentiem, skaidrs. Pamest mūziku tagad, kad esmu spērusi pirmos soļus tās pasakainajā valstībā? Sirdij tuvo Dārziņu? Šūbertu? Grīgu? Pamest dziesmas, kas man devušas tik daudz prieka?
Kaut kas jāizdomā. Lāga vecīši manis dēļ grib pārdot iemīļotās gleznas. To nedrīkst pieļaut. Jāatgriežas atpakaļ pie mātes un patēva. Bet negribas, ai, kā negribas.»
— Kādēļ? Vai mēs tev ko nodarījām pāri? — Uzzinājusi par meitenes lēmumu, Irbes māte apraudājās.
— Man pie jums bija tik labi kā nekur, bet māte viena netiek galā ar saimniecību un Rolandiņu.
Tā bija patiesība. Kad sieva strādāja otrajā maiņā, Naikovskim pašam nācās iet uz bērnudārzu pēc dēla. Istabas stāvēja neslaucītas, virtuvē krājās netīru trauku grēdas.
— Māja kā cūku kūts, — Naikovskis rūca.
— Man nav simt roku. Ņem pats un piekop! — Baibas māte saskaitās.
Naikovskis izbrīnījies paskatījās sievā, kaut ko tādu viņa uzdrošinājās pateikt
pirmo reizi.
— Citi vīri atnes no veikaliem gan maizi, gan pārējos produktus, — sieva vēl nevarēja norimties.
— Uz to tu neceri. Sieviešu darbus es nedarīšu.
Naikovsku ģimenei ļoti trūka Baibas čaklo roku.
— Baiba mājās! Baiba pārnāca, — Rolandiņš kādu pēcpusdienu priecīgi paziņoja tēvam. — Viņa vairs neies projām.
Naikovskis pārsteigts apstājās. Bālā, iebiedētā radījuma vietā, kas kādreiz drebēja no bargā skatiena vien, viņa priekšā stāvēja skaista jauniete un mierīgi vērās ar savām lielajām acīm patēvam tieši virsū.
— Nu, nu, nedusmo vairs, — Naikovskis samulsis taisnojās. — Es toreiz nedaudz pārsteidzos.
kokvilnas kleitiņā, ar iepirkumu tīkliņu rokās stāvēja un aizsapņojusies vēroja izstādītos modeļus.
— Lēti, ērti, eleganti, vai ne? — Tā bija viņas kādreizējā klasesbiedrene Dace Ēr- gle. — Cik jauki, ka tevi satiku, — viņa čaloja. — Es pašreiz briesmīgi raujos. Priekšpusdienās strādāju tepat iModes namā mammas nodaļā, bet pēcpusdienās palīdzu vecmammai, tu jau zini, cik mūsējo daudz. Kamēr visu sapērk, pagatavo ēdienu, šausmas, kāda noņemšanās. Vai tu kādu no klases esi satikusi?
— Vienīgi Daumantu, — Baiba atbildēja un piesarka. — Es viņam piepalīdzu sagatavot latviešu valodu. Pati zini, kāds viņš slaists. Uz rozentāliešiem nav ko cerēt, tur devītajā klasē tikai divas brīvas vietas un tās pašas jau aizrunātas. Arī lietišķajos katru gadu baigais konkurss. Paklau, vai šādu sarafānu uzšūt grūti? — viņa spēji pārmainīja sarunu tematu.
— Pēc pasūtījumiem nāvīga rinda. Tu gribi sev, ja? Tad atstiep drēbi un par abām uzrausim, — Dace piedāvājās.
— Bet es protu tikai pa taisno.
— Tas nekas, es pamācīšu.
Baiba vēl nenojauta, cik ļoti šī nejaušā satikšanās ar klasesbiedreni pārvērtīs viņas turpmāko dzīvi.
* * *
Daces māte vēroja abu meiteņu rosīšanos, bet neiejaucās — lai pašas tiek galā. Vispirms Dace no papīra izgatavoja piegrieztni, sadalīja audumu, sadiedza, piemērīja.
— Kā tev šķiet, vai viss kārtībā? — viņa palūdza māti pārbaudīt.
— Ikviens cilvēks ir savdabīga pasaule, — māte, šo to pielabodama, sacīja. — Arī apģērbam, īpaši sievietēm, vajadzētu būt savam, atšķirīgam no citiem kaut vai ar kādu sīkumu, lakatiņu, rotājumu. Šādu kleitiņu ir tūkstošiem, bet tu, Baiba, uzšuj uz krūšu kabatiņas savu monogrammu un būsi citāda.