— Braucam uz Vecākiem izpeldēties!
— Braucam!
Šķita, ka visa Rīga sasvīdusi un iztvīkusi meklē glābiņu ūdenī. Jūra kā gādīga māte atsvaidzināja, noņēma nogurumu. Viņi peldējās, nira, šļakstināja viens otram virsū ūdeni, smējās.
— Ļauj, es atpīšu tavu bizi.
Baiba nolieca galvu uz ceļiem un nekā neatbildēja. Mati kā ruds lakats apņēma meitenes muguru un plecus. Daumanta elpa dedzināja viņas kaklu.
«Es mīlu tevi! Es mīlu tevi!» Daumantam gribējās izkliegt visai pasaulei.
— Tavi mati smaržo pēc ūdensrozēm, — viņš čukstēja.
Baiba klusēja. Viņai bija labi — tik labi kā vēl nekad mūžā. Apkārt skanēja smiekli, tranzistoru mūzika, spalgie kaiju kliedzieni. Jaunieši spēlēja volejbolu, bērni ūdens malā no slapjām smiltīm cēla pilis. Daumants un Baiba to nemanīja, itin kā kaut kāda siena tos norobežotu no citiem.
«Kādēļ man kopā ar viņu ir tik viegli?» Baiba domāja. «Tas ir pavisam citādi nekā ar Tagilu. Nav ne satraukuma, ne pretīgo trīsu, kas pārņem visu ķermeni.»
«Vai viņa nojauš par manām jūtām?» Daumants vēroja, kā viegls vējiņš kustina meitenes matus. «Ko viņa pašreiz domā? Vai par Tagilu?»
— Ejam peldēties! — Daumants uzlēca kājās, paķēra Baibu aiz rokas un skriešus devās ūdenī.
Viņi atkal peldējās un sauļojās, turpat pludmales kioskā nopirka pīrādziņus un saldējumu. Baiba meta maizes drupačas. Kaijas brēkdamas tās satvēra vēl gaisā.
— Ejam pretī saulei! Es vēl nekad neesmu bijusi pie Daugavas grīvas.
— Ejam!
Roku rokā abi aizsoļoja uz Mangaļsalas pusi.
Pie nelielas, viegli pārbrienamas upītes Daumants apstājās.
— Kādreiz šeit bija Daugavas grīva. Sešpadsmitā gadsimta beigās upe palu laikā izlauza sev jaunu — pašreizējo gultni. Vecupi vēl tagad sauc par Vecdaugavu.
— Kā tu to zini?
— Airu ielā tieši Vecdaugavas krastā dzīvo mans krusttēvs. Viņam ir motorlaiva. Gribi, es tevi kādreiz izvizināšu? Vienā līcītī tur zied kolosālas ūdensrozes.
Pie Daugavas grīvas abi apstājās. No apaļiem laukakmeņiem uzbūvētā mola galā mirkšķināja neliela bāciņa. Pretējā krastā Daugavgrīvas pusē otra — lielāka — atbildēja. Pa jūras vārtiem iegriezās daudzstāvīgs pasažieru tvaikonis. Skanēja mūzika.
Abi kā apburti vēroja, kā saule pamazām iegrimst jūrā, izklādama līdz pat krastam vizuļojošu celiņu.
— Nu gan es dabūšu, — Baiba atjēdzās.
— Tepat tuvumā jābūt autobusu pieturai.
Abi skrēja pa dambi, kas iežogoja Daugavas labo krastu.
Mājās Baibu saņēma ar naidīgu klusēšanu. Rolandiņš jau gulēja, māte un patēvs pa televizoru skatījās filmu.
— Varat mani apsveikt, esmu uzņemta profesionāli tehniskajā vidusskolā. Pēc trim gadiem būšu diplomēta šuvēja, — Baiba paziņoja.
— Ko tu teici? — māte sākumā neaptvēra.
— Šuvēja? Tas ir labi. Es teikšu, to tu lieliski izdomāji, — patēvs slavēja. — Labām šuvējām mūsdienās zelta dzīve, netrūkst ne naudas, ne deficītu mantu.
— Tu vienmēr ar savu mantu, — māte īgni pārtrauca vīru. — Nedari muļķības, Baiba! Ej atpakaļ uz vidusskolu un turpini mācīties mūziku! — Viņa jau bija paguvusi visām darbabiedrenēm palepoties, ka meita gatavojas kļūt par slavenu dziedātāju.
— Nē, mamm, es esmu visu labi pārdomājusi. — Baiba skumji pasmaidīja. — Šajā skolā mūs apģērbj un paēdina, bet, sākot ar otro kursu, maksā par padarīto darbu. Pēc trim gadiem spēšu pati sevi pilnībā uzturēt.
***
No Baibas dienasgrāmatas:
«Esmu šuvēju profesionāli tehniskās skolas audzēkne. Meitenes teic, ka šajā skolā lielu vērību pievērš mūzikai. Kas būs, būs…
Ja Naikovska vietā būtu mīlošs, gādīgs tēvs, kam rūpētu mans turpmākais liktenis, es neparko neietu uz arodeni.»
2 . nodaļa sĀkums
31. augustā divdesmit astoņas otrās grupas meitenes, nākamās kleitu šuvējas, pirmo reizi visas kopā satikās darbnīcā. Svaigi nolakoti darba galdi, ar vaskadrānu pārsegtas šujmašīnas, gludināmie dēļi, manekeni tērpu uzlaikošanai — tā varētu izskatīties kādā modes ateljē.
Gadījuma pēc kopā sasēdušās, meitenes raudzījās viena uz otru, sasmaidījās, apjautājās, kā sauc solabiedreni un kurā skolā mācījusies.
Līdz ar zvanu darbnīcā ienāca padzīvojusi sieviete gludiem, iesirmiem matiem, kas uz pakauša bija sasprausti vecmodīgā mezglā. Labsirdīgais smaids vērta viņu tuvu un pazīstamu kā māti.
— Esmu jūsu meistare. Mani sauc Kristīne Liepa. Mums nāksies strādāt kopā no jūsu pirmajiem adatas dūrieniem līdz pat greznajai vakara kleitai. Divas reizes nedēļā…
Durvis ar troksni atsprāga vaļā. Tajās parādījās meitene blondiem, sacirtotiem matiem, spilgti krāsotām lūpām un zaļgani ietonētiem acu plakstiņiem.
— Ai! — pamanījusi meistari, viņa iesaucās un aizsita plaukstu mutei priekšā.
Liepas pierē ievilkās vertikāla grumbiņa.
— Kā tevi sauc?
— Dēzija. Dēzija Darbiņa.
Dēzija jau pagājās, lai ieņemtu vienīgo brīvo vietu blakus druknai meitenei ar piņņainu seju.
— Panāc atpakaļ! — meistare viņu pasauca.
Dēzija izbrīnā sarauca uzacu lokus.
— Ar tevi tad arī sāksim. Lai turpmāk novērstu nepatīkamus pārpratumus, iepazīstināšu jūs ar skolas kārtības noteikumiem. Apskatiet uzmanīgi savu biedreni. Meitene kā meitene, labs augums, glīta seja. Bet kādēļ tu esi tā izkrāšļojusies?
Dēzija piesarka.
— Nu, lai patiktu! — Viņa paraustija plecus. — Lai būtu skaistāka. Visas tā dara.
— Tas nav tiesa, visas nekrāsojas. Bet dažām no jums, es skatos, šis grēks piemīt. Tad nu palūgšu iegaumēt — tos trīs gadus, kamēr jūs mācīsieties mūsu skolā, lai nebūtu nekādas mālēšanās. Sēdieties, Dēzija, un starpbrīdī, lūdzu, nomazgājieties! Neaizmirstiet, ka jūs esat skaistas tāpat ar savu jaunības svaigumu, jebkura smiņķa kārta to var tikai sabojāt.