— Vai viņš izčGfivos? — ik reizes, kad palātā ienāca ārsts, ar asarām acīs viņa jautāja.
Bija nepieciešamas četras asins pārliešanas. Piecpadsmit reizes Daumantu ievietoja speciālajā reanimācijas barokamerā, līdz ārsti varēja apgalvot, ka dzīvībai briesmas vairs nedraud.
Pagāja kādas desmit dienas, kamēr Daumants nāca pie samaņas. Bridi viņš neizpratnē raudzījās uz svešajām sejām, vienīgi, māti pazinis, mazliet pasmaidīja. Ārstu neatlaidība un zināšanas, jaunība un spēcīgais organisms bija paveikuši brīnumu.
Kad Daumants sāka atcerēties, viena no viņa pirmajām domām bija — kas ar roku? Roka bija rūpīgi pārsieta un piestiprināta pie ģipša paplātes, pirksti — piepampuši un nekustīgi. Ja nebūtu bijis boksa mačā iešķeltā īkšķa naga, Daumants būtu pārliecināts, ka tā nav viņējā, bet kāda cita, daudz lielāka cilvēka plauksta. Reizēm delnas iekšpusē kņudēja, itin kā tur skraidītu miljons skudru. Brīžiem atkal pirksti kļuva pavisam nejūtīgi.
— Tu pakustini, pavingrini! — ārsts pamācīja.
— Velti jūs pūlējāties, kroplis nevienam nav vajadzīgs.
— Vai labāk būtu bijis, ja tev plaukstas vietā rēgotos stumbenis? — Vilnis Grava no tiesas noskaitās, atceroties to sasprindzināto operācijas nakti, kad vesels kolektīvs strādāja, lai šis puisis nekļūtu invalīds.
Daumants klusēja. Vai viņš darīja pareizi, iejaucoties šajā lietā? Galva sāpēja, par to domājot. Toreiz, kad tas notika, viņš neprātoja, bet rīkojās, kā lika sirdsapziņa. Un nu — vienrocis, kroplis. Kāds nejauks vārds. Kā vārnas ķērciens. Bet kas būs ar Baibu? Viņa sapņi un cerības…
Nu tam ir krusts pāri, beigas un āmen! Māsiņa, zāles atnesusi, velti izrunājās, puisis, galvu pret sienu pagriezis, pat neatbildēja.
— Lai ātrāk atveseļotos, pašas galvenās zāles ir dzīvotgriba, — Vilnis Grava teica Daumanta mātei. — Jūsu dēls jāizrauj no apātijas.
Māte piezvanīja uz skolu. Grupas biedri sarosījās. Skolā Daumanta pietrūka: deju kolektīvā — dejotāja, sienasavīzei — paša galvenā mākslinieka. Daumants bija savs puika, bez liekām runām aizdeva naudu, ja pašam turējās, sadiedza biedra vietā bikses pirmajai uzlaikošanai.
Pirmās pie Daumanta ieradās Baiba un Dace.
— Tu tagad esi mūsu asinsbrālis, — Dace, piemetusies uz gultas malas, paziņoja. — Tevī rit daudzu asinis. Un mēs esam atbildīgi par tevi.
— Kam es tāds kroplis esmu vajadzīgs?
Baiba, rīdama asaras un nespēdama izteikt ne vārda, skatījās Daumantā.
— Apkaunies! Vari būt laimīgs, ka nepazaudēji galvu. To tev neviens brīnum- dakteris nepiešūtu.
— Tā visiem būtu bijis labāk.
— Kādiem visiem? — Dace aizsvilās. — Mātei, tēvam? Tu vienmēr esi peldējis viegli kā pludiņš dzīvei pa virsu. Un tagad, kad tev dzīve uzliek pārbaudījumus, tu uzreiz plinti krūmos… Vārdu sakot, skola tev jābeidz reizē ar mums. Te būs «Apģērbu izgatavošanas tehnoloģija» un «Ražošanas apmācība».
— Ejiet jūs visi dillēs! — Daumants pagriezās pret sienu. — Kas es par skroderi ar vienu roku?
Māte deva zīmi, lai viešņas iet prom.
— Neraudi, Baiba! — viņa, koridorā iznākusi, mierināja uztraukto meiteni. — Gan būs labi. Nu jau visas briesmas pāri. Daumants ieņēmis galvā, ka roka paliks nekustīga uz visiem laikiem, un ļoti to pārdzīvo.
Beidzot pienāca ilgi cerētā un gaidītā diena, kad ārsts noņēma ģipša paplāti. Daumants skatījās uz savu roku kā uz svešķermeni: sapampuši, nekustīgi pirksti, sāpoša locītava. Ārsts saudzīgiem pirkstiem iztaustīja katru kauliņu.
— Paloki delnu!
— Sāp.
— Gluži dabiski, ja tik ilgi stāvējusi nekustīga. Un tagad sasveicināsimies. Spied stiprāk! Vēl stiprāk! Labi. Vari uzskatīt, ka mums abiem paveicies, — ārsts pasmaidīja.
— Vai es patiešām nebūšu kroplis?
— Nē, tagad to varu droši apgalvot.
— Un drīkstēšu atkal nodarboties ar boksu?
— To nu gan nāksies atlikt. Vismaz pagaidām uz kādu gadiņu.
— Paldies, dakter! Jūs mani atgriezāt dzīvē. Gads paies ātri. Es jau varu trenēties ar kreiso.
* * *
Todien sabiedrības mācības pārrunas, kuras trešajam kursam vadīja milicijas vecākais leitnants Sams, aizgāja pa neparedzētām sliedēm.
— Gan viņi vēlāk dabūs Daumantu ciet un noklapēs, točno!
— Paši galvenie jau sēd drošā vietā aiz restēm, — Leons izrādījās vislabāk informēts.
— Kur tu to izrāvi?
— Sievas veikalā tērgāja.
— Visus tāpat nedabūs rokās.
— Dabūs. Paši cits citu nodos. Drebēs par savu ādu, uzgrūdis vainu otram, — Sams apgalvoja. — Ikviens noziedznieks atstāj pēdas. Ja nebūtu Daumanta drosmes un uzņēmibas, iespējams, zagļi vēl šodien apdraudētu iedzīvotājus. Daumants izpildīja savu godīga cilvēka pienākumu.
— Vai Daumants izpildīja tikai pienākumu vai veica varoņdarbu?
— Kas ir varoņdarbs? Tas ir kā zibens uzliesmojums. Cilvēks sakoncentrē visus savus spēkus un gribu, nedomā par sevi, bet par citiem. Kāds ogļracis kailām rokām savienoja pārtrūkušos augstsprieguma vadus un novērsa šahtā eksploziju, kaut arī pats zaudēja abas plaukstas.
— Nu, bet mūsu dienās? Vai ik dienas labi veikts darbs arī nav varonība?
— Nav. Tas ir ikviena pienākums.
— Daumants svešas bēdas izjuta kā savējās, — sarunā iesaistījās Dace. — Viņš nebija vienaldzīgs kā daudzi no mums. Bet vienaldzība ir pati lielākā mūsu nelaime. Vienaldzība pret mācībām — gan jau skolotājs ieliks bezizmēra trijnieku, pret darbu — meistars izlabos nepareizi sašūto, pret sabiedriskiem pienākumiem — cits paveiks tavā vietā, pret līdzcilvēkiem. Bet dzīvē nāksies ķepuroties pašam: bez skolotājiem, bez atlaides.
— Labi, ka pateici, — kāda balss aizmugurē noņirdza. — Citādi mēs tā arī nomirtu, to neuzzinājuši.
— Tu, Leon, labāk aizveries! Atradies gudrais!
— Pagājušonedēļ mēs ar Svētu devāmies mājās. Uz trotuāra gulēja pavecāks vīrietis. Visi gāja viņam apkārt. «Guļ jau labu laiku. Droši vien piedzēries. Sākumā krāca, bet tad apklusa,» sētniece ziņkārīgajiem skaidroja. Kāda sieviete noliecās, pataustīja pulsu un konstatēja, ka viņš ir miris. Mēs ar Svētu visu vakaru pārdzīvojām. Tas bija tik šausmīgi! Varbūt viņu varētu izglābt, ja laikus izsauktu ātro palīdzību, — Elita stāstīja.