— Elita! Tu esi vienreizēja!
Vienojās, ka svinīgajam aktam visas šūs baltas parasta garuma kleitas, bet vakarā ieradīsies garajās.
Noteikumi prasīja, lai katra diplomande savu tērpu-darinātu atšķirīgu no citām. Meitenes šķirstīja modes žurnālus, zīmēja modeļus, apspriedās, prasīja padomu māksliniecei modelētājai.
— Jūsu vecumā tērpam jābūt vieglam un romantiskam. Iesaku plānu zīdu. To var viegli sakrokot, savilkt, tā padarot tērpu interesantāku.
Diplomdarba izgatavošanai bija paredzēta viena vieniga nedēļa. Katrai meitenei nācās strādāt pilnīgi patstāvīgi, bez ierastā meistares Liepas padoma un aizrādījumiem. Visas centās, jo zināja — no tā, cik labi pašūta kleita, atkarīga nākamā kvalifikācija un alga.
* * *
Pirmsdiploma praksi audzēkņi pavadīja katrs savā nākamajā darbavietā. Uzvalku šuvēji, galvenokārt puiši, lauztin lauzās uz bāzes uzņēmuma «Tēvija» otro cehu. Tā priekšniece Mieze, pati kādreizējā šīs skolas absolvente, raudzījās, lai jaunajiem nenodara pāri, ierādīja piemērotu darbu, iesaistīja viņus uzņēmuma sabiedriskajā dzīvē. Ne mazu lomu spēlēja arī labā izpeļņa, divreiz augstāka nekā nelielajos modes ateljē.
Meitenes izklīda pa dažādiem ateljē un firmas «Tēvija» cehiem. Pirmo reizi Baiba kopā ar Daci iegāja milzīgajā «Rigas tērpu» namā pa darbinieku durvīm ne kā svešinieces, bet kā savējās. Lifts ātri viņas pacēla desmitajā stāvā.
Plaša, gaiša telpa. Garas galdu rindas. Pie tiem strādāja gan padzīvojušas sievietes, gan ari tāda vecuma kā viņas. Klusi dūca elektriskās šujmašīnas.
— Apsveicu jauno maiņu! — ceha priekšniece, Daces māte, sirsnīgi saņēma abas meitenes un ierādīja darbavietas, vienu otrai blakus. — Strādāt sāksiet ar rītdienu. Šodien, Dace, parādi Baibai mūsu valstību.
Dace no iepriekšējās vasaras prakses te gandrīz visus pazina.
— Es tūlīt nākšu. — Un viņa aizsteidzās aprunāties ar meitenēm. Baiba klusēdama atsēdās krēslā, kas turpmāk būs viņas, tāpat kā galds un šujmašīna, tāpat kā ši plašā telpa ar puķēm gar sienām. Te būs viņas otrās mājas uz daudziem gadiem. Vai viņa spēs izpildīt to, ko no viņas prasa? Dacei labi, viņa acumirklī spēj atrast kontaktu ar cilvēkiem, bet Baiba kautrējas. Tādēļ arī viņai tik maz draugu: tikai Daumants un Dace.
— Sākumā būs pagrūti ar normu, bet, vēlākais, pēc pusgada jau tiksi līdzi. Tās meitenes, kurasauūsu skolu beidza pērngad, jau nopelna pusotra simta un vairāk, — Dace iztraucēja viņu no pārdomām. — Ejam!
No desmitā stāva Ļeņina iela izskatījās kā šaurs, garš koridors, pa kuru nepārtrauktā virknē uz vienu un otru pusi virzās mašīnas un gājēji. Uz namu jumtiem kā mežs pacēlās skursteņi un televīzijas antenas. Kādas stiklotas jumta izbūves atvērtajā logā ar pīpi zobos sēdēja bārdains vīrietis. Droši vien mākslinieks, virsvalks notraipīts ar krāsu. Meitenes viņam pamāja, bet mākslinieks, domās iegrimis, nemanīja.
— Interesanti būtu ar viņu iepazīties, paskatīties, ko viņš mālē. Es nekad neesmu bijusi mākslinieka darbnīcā, — Dace ierunājās.
— Es arī ne.
* * *
Lai paglābtos no neciešamās jūlija svelmes, Baiba strādāja virtuvē. Nācās pasteigties ar kvalifikācijas darba aprakstu. Virtuves logi izgāja uz nelielu ēnainu pa- galmiņu, šauru kā šahta. Te nekad neiespīdēja saule. Māte, patēvs un Rolandiņš apceļoja Latgali. Mātei Krāslavas pusē dzīvoja radi, patēvs bija uzaudzis Daugavpilī. Dzīvoklī valdīja neierasts klusums.
Ar gandarījumu Baiba pārlasīja sava diplomdarba recenziju: «Darbs izpildīts saskaņā ar uzdevumu, precīzi un rūpīgi. Atzīme — teicami.» Darba aprakstu vēl vajadzēja sacerēt.
Ievads — īss Padomju Savienības šūšanas industrijas raksturojums — grūtības nesagādāja, to varēja norakstīt no mācību grāmatas. Arī pašreizējais modes virziens daudzkārt pārrunāts. Ne tik veikli padevās izvēlētā modeļa zīmējums. Kleita iznāca tīri labi, bet meitenes seja izskatījās tāda kā debila. Sabojājusi vairākas lapas, Baiba meta zīmēšanai mieru. Žēl, ka nebija Daumanta, viņam tas būtu viens rāviens.
Pirmā prakses nedēļa bija tik noslogota, ka nekādi nesanāca laika apmeklēt draugu. Baibu pēkšņi pārņēma nemiers. Kā viņam tagad? Varbūt kas jāpalīdz, jāpārraksta kaut kas? Un ja nu viņam atgadījies kas slikts? Kādēļ viņš tik ilgi nerādās?
Dažam mīlestība uzbrāžas pēkšņi kā negaiss, sajauc ierasto dzīves ritmu, sagriež visu kājām gaisā. Pie Baibas tā nāca lēnām, un viņa to nepamanīja, noturēja par draudzību. Vajadzēja notikt nelaimei ar Daumantu, lai meitene saprastu, cik dārgs viņai ir šis puisis.
«Pabeigšu materiālu aprēķinu un aizbraukšu. Bet kaut kā neērti.» Baiba šaubījās: «Māte viņam laba. Vai brālis un māsa nedomās, ka es pati karos Daumantam kaklā? Vienalga, lai…»
Pie durvīm zvanīja. Baiba satrūkās, kas gan pie viņas varētu nākt?
Daumants! Spējā jūtu uzplūdā viņa apķērās draugam ap kaklu. Daumants ar veselo roku pievilka meiteni cieši klāt un noskūpstīja.
— Es mīlu tevi, es mīlu tevi tā kā neviens uz pasaules! Un tu?
— Es nezinu, vai tā ir mīlestība. Bet man gribētos, lai mēs vienmēr būtu kopā. — Baibas lielajās, asaru pilnajās acīs Daumants izlasīja to, ko nepateica vārdi.
Daumants šo sarunu bija izdomājis neskaitāmos variantos: ko viņš teiks un ko Baiba atbildēs. Viņš bija gatavs pārliecināt, pierunāt, neatkāpties un cīnīties par savu mīlestību, gadījumā ja Baiba vilcināsies atbildēt vai tāpat kā toreiz, kad viņi vēl bija gandrīz bērni, mīlestības vietā piedāvās draudzību. Bet nu, kad Baiba pati… Domās teiktie mīļie vārdi iestrēga kaut kur kaklā.
— Zini, es tevi šurp atbūru. Patiešām. Kā īsta ragana. Es mocījos ar zīmējumu un domāju par tevi.