— Un es par tevi. Katru dienu gaidīju, kad tu atbrauksi. Beidzot nenocietos.
— Bet es nupat gribēju doties pie tevis. Ko mēs stāvam priekšnamā? Ejam iekšā! Manējie aizbrauca.
— Tad tu viena? Nav bail?
— Ir! Pirmo nakti nevarēju aizmigt. Likās, ka kāds staigātu pa istabu.
— Gribi, es palikšu? Nebaidies, es tevi neaiztikšu.
— Es zinu, — Baiba pasmaidīja. — Ko tava roka? Dod, es pamasēšu! — Apkārt delnas locītavai bija redzama šaura, iesārta šuvuma rēta. Bet pirksti, gan neveikli, jau kustējās. Daumants savilka tos dūrē.
— Boksēties tik drīz laikam nevarēšu. Zini, es pamēģināju zīmēt. Var, tikai ātri nogurstu. Bet šūt gan vēl grūti.
— Nekas, gan ar laiku varēsi.
— Ārsts arī tā saka.
— Varbūt tu gribi ēst? Man ir pankūkas. — Baiba pielēca no dīvāna.
— Paliec! — Daumants viņu novilka atpakaļ. — Parunāsimies. Es, slimnīcā gulēdams, visu tūkstoškārt pārdomāju.
— Ko pārdomāji?
— Mūsu nākamo dzīvi. Zini, kad es tevi iemīlēju? Astotajā «b», kad mēs kopā mācījāmies. Un kopš tā brīža es domāju tikai par tevi… Bet tu jau toreiz mani…
— Nevajag!
— Labi. Kas bijis, izbijis. Kad cilvēks kaut ko ļoti vēlas un nežēlo spēkus, lai tas piepildītos, tad parasti tas arī notiek. Es visus šos trīs gadus cerēju un gaidīju, kad beidzot notiks brīnums un tu mani iemīlēsi. Un nu tas ir noticis. 10. jūlijs. Šo dienu es atcerēšos visu mūžu, līdz pat nāvei.
— Bet ja nu tu kādreiz satiksi citu meiteni — skaistāku, labāku un gudrāku par mani?
— Nekad, nemūžam. Zini ko, mēs abi esam pilngadīgi. Aiziesim jau rīt uz dzimtsarakstu un iesniegsim dokumentus. Pēc mēneša jau būsim vīrs un sieva.
Daumants nometās ceļos un ielika galvu Baibas klēpī.
— Mēs būsim laimīgi, tu redzēsi! Vienmēr visur kopā. Priekos un bēdās. Es tev palīdzēšu mājas darbos. Es visu protu — kartupeļus mizot, ēdienu gatavot, pat veļu mazgāt.
— Un atvaļinājumu laikā ceļosim. Tik daudz ko gribas redzēt.
— Beigsim skolu — un prom uz dienvidiem, uz Melno jūru.
— Negudrais!
— Kādēļ? Brauksim ar gadījuma mašīnām. Ēšanai aizdos manējie. Telti dabūšu no kluba. Ar mieru? Saki, ka piekriti! Kas tevi vairāk velk: kalni vai jūra?
-Abi.
— Laižam uz Krimu!
Baiba ar pirkstiem virpināja Daumanta matu sprogas un klusēja.
— Kādēļ tu neatbildi?
— Man šķiet, ka sapņoju, un bail pamosties.
— Nebaidies! Neviens tevi nekad vairs nepazemos un neizkalpinās. Pats galvenais, ka esam kopā, ka mīlam viens otru. Es raušos kā zvērs, lai tev nekā netrūktu. Tu redzēsi, mums būs viss: dzīvoklis, mašīnā. Tev meita, man dēls. Ne jau tūlīt, vēlāk, mums nav, ko steigties.
— Fantazētājs. Mums taču nav pat jumta virs galvas. Pie manis nevar, patēvs un māte būs ar rokām un kājām pretī. Pie tevis arī nav kur.
— Kaimiņu vecenīte — tā pati, kurai uzbruka bandīti, — meklē īrnieku. Viņas vīrs nupat aizgāja pie senčiem, un večiņai vienai bail. Kā būtu, ja mēs abi…
— Cik tu esi labs! — Baiba paņēma drauga roku un pieglauda sev pie vaiga. Tā būtu liela laime tikt vaļā no patēva. Pēdējā laikā viņš tik pretīgi viņu nopēta, itin kā izģērbj un apveltī ar divdomīgām piezīmēm. Vakaros, kad mātes nav mājās, mudina meiteni izģērbties un likties gultā, bet pats neiet ārā no istabas, šķirsta grāmatu, izliekas lasām. Vairākas reizes viņa aizmigusi ar visām drēbēm. Reiz viņa pamodās no sēcošas, tabakas smakas piesātinātas elpas un skaļi iekliedzās.
«Ko tu bļauj, muļķe? Uzmodināsi Rolandiņu!» Naikovskis atrāvās no viņas sejas. «Kas tā par modi gulēt ar visām drēbēm.»
Mātei par savām aizdomām Baiba nav teikusi ne vārda. Viņai jau tā ir grūti. Patēvs pēdējā laikā kļuvis neiecietīgs, viņu viss kaitina, ēdiens, ko māte vāra, viņas izskats un apģērbs.
— Kādēļ tu klusē? Vai tu negribi? — Daumants satraucās.
— Es nezinu… Tas ir tik negaidīti. Kur gan mums jāsteidzas? Pabeigsim skolu, iekārtosimies darbā…
— Skolu pabeigsim pēc divām nedēļām. Un darbā faktiski jau esam iekārtoti. Tu baidies?
Baiba pamāja ar galvu.
— No kā? No manis?
— Nē, drīzāk no sevis pašas. Vai es spēšu būt tev laba sieva?
— Par to nebēdā. Es tev palīdzēšu.
— Ne jau par to. Vai tev… vai tev jau kādreiz bija kāda sieviete?
Daumants nodūra galvu un brīdi klusēja.
— Bija. Pagājušo vasaru. Tu tajā laikā atradies koncertceļojumā Sibīrijā. Tieši tajā brīdī uzkūlās Leons no mūsu kursa, tu viņu zini. Lai ejot līdzi pie baigi foršajiem skuķiem. Paņēmām divus traukus, lai būtu vairāk drosmes. Tās skuķenes bija ar pieredzi, zināja, kas un kā jādara. Viena no tām jau pusgadu dzīvo pie Leona. Tu dusmojies?
Daumants paskatījās uz Baibu un aprāvās. Baiba klusēja. Daumants aplika roku viņai ap pleciem un pievilka cieši sev klāt.
— Nevajag! — Baiba viņu atgrūda un piegāja pie loga. — Kā tu spēji, mīlot mani, glāstīt citu meiteni?
— Redzi, vairums zēnu to neuzņem tik traģiski. Citi lien gultā pie skuķiem, lai pamēģinātu, kā tas ir, un vēlāk izlielās, lai viņus nenoturētu par zaļiem.
— Un tu?
— Es jau teicu: tu biji prom. Kopā ar Gomeļas puišiem, par kuriem tu tā jūsmoji. Un tad es iedomājos, ka tu… ko tur taisnoties. Leons teica, ka skuķu pilna pasaule, nav ko bēdāt vienas dēļ… Nu, un tad… Pēc tam jutos kā apspļaudīts. Es nekad vairs…
— Labāk būtu, ja tu tagad ietu.
— Nekur es neiešu. Saki, ka piedod! Nu, lūdzu! Kopš tās reizes pagājis vesels gads, un es to skuķi pat redzējis neesmu.
— Zini, Daumant, tagad es nevaru. Parunāsimies citreiz.
— Labi, es mājās uzzīmēšu to tavu modeli.
Nākamajā dienā Daumants ar uzzīmēto kleitas modeli bija klāt.
— Es pa nakti daudz pārdomāju un sapratu, ko tu tagad jūti pret mani. Bet, ja tu man nepiedosi, bez tevis man dzīves nebūs.