— Kādēļ? Baiba klusēja.
— Nu, padomā!
— Tādēļ, ka tā ir izturīga.
— Pret ko izturīga?
— Nu, vispār ilgi valkājas.
— Gludinot jau nevalkā!
— Izturīga pret augstu temperatūru.
— Pareizi.
— Beigas, pagalam, — Baiba, ārā iznākusi, bezmaz vai raudāja. — Es nezināju tik vienkāršu lietu.
Svetlanas kleitai bija apvilktas podziņas.
— Kādus pogu veidus tu zini?
— Nu, ar kājiņu un bez.
— Un vēl?
— Nezinu.
— Kādas pogas tavai kleitai?
— Apvilktas.
— Vēl var būt cilpotas, sietas, no dzijas.
— Mēs tādas nelietojam, — meistare Liepa aizbildināja audzēkni.
— Vai tu pati šo cepuri adīji?
— Nē, nopirku, — Svetlana nosarkusi atzinās.
— Vari iet.
— Paldies! — Svetlana teciņus metās ārā pa durvīm.
— Ļoti laba meitene, centīga, tikai ar mācībām neveicas, grūta galva.
— Laba sportiste, — direktore piemetināja.
— Arī praksē čakli strādāja. Žēl, ka aiziet uz laukiem.
— Laukos tāpat vajag labu šuvēju, — meistare Liepa noteica.
***
Vecā, tik pazīstamā zāle ar šķībi uzgleznotiem Vecrīgas jumtiem skatuves malās, kliņģerīšu ziediem izrotātu aizkaru. Prezidijā: direktore, meistari, skolotāji, goda viesi, aktieri.
Stāvgrūdām pilnajā telpā un uz kāpnēm piederīgie un draugi. Mūzikai un aplausiem skanot, absolventi iesoļoja zālē un ieņēma vietas.
— Šodien mūsu skolā lieli svētki. Gandrīz simt audzēkņu saņems diplomus par vidusskolas beigšanu un drēbnieka aroda apgūšanu. Trīs gadi ir īss laika posms, bet kā jūs tajā esat mainījušies! Pie mums atnāca nedroši zēni un meitenes, kuri neprata pat taisnu vīli nošūt. Tagad skolu atstāj droši, pašapzinīgi jaunieši, kas prot savu darbu. Bez aroda, kas dos jums dienišķo maizi, esam jūs mācījuši mīlēt visu skaisto: dabu, ziedus, grāmatas. Pats galvenais — nekad neapmierināties ar sasniegto. Palikšana uz vietas ir lēna lejupslīde, — absolventus uzrunāja direktore.
No otrās grupas pirmā diplomu saņēma Dace.
— Dace Ērgle skolu beidz ar teicamnieces diplomu, un viņai ir tiesības turpināt mācības augstskolā, neatstrādājot obligātos trīs gadus.
Meistare Liepa pasniedza Dacei sarkanu neļķi, audzinātāja Jurjāne — grāmatu.
— Baiba Baltiņa.
Visiem atnākuši draugi, piederīgie, vienīgi viņai ne. Pēkšņi Baiba pamanīja mīļu, pazīstamu seju, kas viņai uzsmaidija. Daumanta māte, tik līdzīga dēlam, tikai vecāka.
Diplomi saņemti, svinīgās runas izrunātas, ziedi un piemiņas veltes meistariem un skolotājiem pasniegti. Absolventi un apsveicēji sajuka vienā murskulī. Svetlana mazliet skumīgi grozīja pirkstos vienīgo meistares doto sarkano neļķi, viņai nebija neviena, kas apsveic.
— Svēta, Svetlana! — pēkšņi atskanēja dobjš bass. No zāles aizmugures tieši cauri pašai ļaužu biežņai šurp lauzās Mārčs. Apsveicu Bērzaines kolhoza un savā vārdā! — Mārčs ielika Svetlanai rokās zilganu rožu klēpi. Meitenes acīs vispirms pavīdēja neticība, tad izbrīns un visbeidzot spējš prieks.
— Kad braukt pakaļ?
Pirmajā brīdī viņa nejaudāja izteikt ne vārda, tikai paraustīja plecus.
— Kādas burvīgas rozes! Nevienai tādu nav. Kur tu izrāvi tik kolosālu puisi? — Elita un Ina nenoturējās, kad Svetlana apsēdās draudzenēm blakus. — Vai tu viņu uzlūdzi vakarā uz dejām?
Svetlana pakratīja galvu.
— Aptaurētā! Būtu mums par trim vismaz viens stabils kavalieris.
«Kādēļ gan neuzaicināt?» Svetlana prātoja. Dēzija toreiz vasarā par Mārču samuldēja visādas muļķības. Patiesībā viņš ir gluži lādzīgs puisis, Dēzijas mamma arī tā saka. Un lai nu kurš, bet viņa jau nu gan neies melot: pazīst Mārču no bērnu dienām, draudzējas ar viņa māti.
Daumants gaišpelēkā uzvalkā stāvēja starp Tomu un Leonu. Šo ziemā šūto uzvalku viņam ar speciālu lēmumu ieskaitīja par diplomdarbu. Slimā roka, kļuvusi jūtami kustīgāka, tomēr neļāva vēl strādāt tik veicīgi, kā Daumants mēdza to darīt.
Ar šujmašīnu vēl nekas, gāja tīri veikli, bet tur, kur nācās strādāt ar rokām, neveiklie pirksti nespēja saturēt smalko adatu.
Toms, mierīgs un izturēts kā vienmēr, ne ar vaibstu neizrādīja, ka priecājas par skolas pabeigšanu. Viss ritēja uz priekšu, kā bija ieplānots.
Leons burzīja pirkstos apliecību par profesijas apgūšanu un izskatījās pavisam sašļucis.
«Cik kolosāli, ka viss beidzot pavērsies uz labo pusi,» Daumants domāja. «Tagad viņš sēd kopā ar biedriem, ar Baibu un rokā ir skolas beigšanas diploms. Priekšā darbs, ko pats izvēlējies. Bet varēja būt citādi — smilšu kopiņa kapos vai kroplis vienrocis. Viņam paveicās ar ārstu, kas uzdrošinājās riskēt.»
Tāda bija šī diena. Smaidi mijās ar asarām, prieks ar nožēlu.
— Mārču, varbūt tu atnāksi arī uz atvadu balli Jūrmalciema restorānā? — Svetlana ieminējās.
— Kāda runa, protams, būšu. Jau iepriekš aizrunāju visas dejas.
— Mums arī gribas padejot! — Elita iejaucās sarunā un šķelmīgi pasmaidīja.
— Vienīgi ar Svētas atļauju. Viņas dēļ es speciāli izbrīvēju šo dienu. Mašīna ari līdzi, varu aizraut.
— Un mūs ari? — Elita un Ina neatkāpās no Svetlanas ne soli.
— Un jūs ari, protams.
* * *
— Čau, Pēter! Tu ari šeit?
— Kā lai atstāj savu dāmu tādā nozīmīgā dienā bez kavaliera. Apsveicu, vēlu laimes!
— Ar skolas beigšanu? Nav par ko.
— Neizliecies, es visu zinu. Dace pateica. Kad jūs ar Baibu sarakstīsieties?
— Septembra sākumā.
Kristīne Liepa ar saimnieces aci rūpīgi pārskatīja svētku galdu. Tas bija klāts dineju zālē, lai restorāna viesi netraucētu svinības. Ziedi vāzēs, sniegbalts galdauts, viss gods godam, meistare bija apmierināta.
— Lai slava^ai, lai slava tai, tai mūsu meistarei! — viņa izdzirdēja draudzīgu kori.