— Nezinu. Man ir magnetofona ieraksti. Varbūt atskaņot kādu dziesmu? Vai parādīt diapozitīvus?
— Televizori, magnetofoni un cita tehnika ir tikai palīglīdzekļi. Galvenais — tu pati. Ja tu ar savu patiesību, iedvesmu pratīsi aizraut, viss būs kārtībā. Bet zini — būs arī grūti brīži, kad nolaidīsies rokas, kad gribēsies visu pamest un iet strādāt vienalga kur, tikai ne skolā. Vai tev pietiks spēka tos pārvarēt?
— Es nezinu, — Jurāte klusi atbildēja. — Mēģināšu.
— Pats galvenais — nenobīties no pirmajām neveiksmēm.
— Vai jūs vēl atceraties savu pirmo stundu?
— Kā šodien tā man acu priekšā. Bija 1944. gada decembris. Karš vēl turpinājās, bet es ar šķembu krūtīs vairs nebiju nekāds cīnītājs. Aizgāju uz vakarskolu par latviešu valodas un literatūras skolotāju. Pirmā stunda notika devītajā klasē. Jau iepriekš biju izdomājis, kādus skaistus vārdus viņiem teikšu par dzimtenes mīlestību, par literatūru. Iegāju klasē, nostājos līdzās skolotāju galdiņam, un visi cēlie vārdi man iestrēga rīklē. Telpa auksta, dvašu var redzēt. Audzēkņi sēž mēteļos, rokas piedurknēs vai kabatās sabāzuši. Viens otrs mana vecuma, dažam citam vēl pat ūsas nedīgst. Pastāstīju par sevi un saviem biedriem: kā ienaidnieka aizmugurē spridzinājām kara ešelonus un munīcijas noliktavas, kā glābām ļaudis no aizdzīšanas uz Vāciju. Iepazinos ar katru. Visi bija darba cilvēki. Toreiz vēl nezināju, ka platplecainais milzis Viktors Kārkls pēc gadiem kļūs par slavenu rakstnieku, bet slaidais puisis ar viļņotiem matiem un sapņotāja dabu kādreiz dziedās operā. Tā pagāja mana pirmā stunda, pavisam citādi, nekā biju iepriekš izdomājis.
—
***
Jaunā skolotāja dziļi ievilka elpu kā nirstot ūdenī, tad atvēra latviešu valodas un literatūras kabineta durvis. Čalošana aprima. Meitenes piecēlās.
— Sēdieties.
Skolotājā vērās divdesmit astoņi acu pāri — vienaldzīgi, jautājoši, smīnīgi, ieinteresēti.
«Zaļa vēl. Tas labi, būs vieglāk sadzīvot. Tās vecās to vien zina kā iegriezt divniekus,» Dēzija prātoja.
— Žēl, ka nav mūsu mīļā, labā Reiņa Kadiķa, — Baiba pačukstēja Dacei.
— Trikotāžas kleita viņai labi izskatās, vai ne? Droši vien uz pasūtījuma, — Dace atzinīgi novērtēja.
Skolotāja pasmaidīja. Vaigos iegūla glītas bedrītes.
— Mani sauc Jurāte Jurjāne. Būšu arī jūsu grupas audzinātāja. Par sevi man nav daudz, l<o stāstīt. Šopavasar beidzu filologus un pati prasijos uz šo skolu.
— Kādēļ? — Dace pajautāja.
— Pērngad biju šeit praksē, un man jūsu skolā ļoti iepatikās. Zinu, ka viegli nebūs ne man, ne jums. Bet kas gan ir skaistāks par literatūru? Tā ļauj mums līdzdzīvot daudzas dzīves, padara redzīgākus, jūtīgākus, zinošākus.
— Bet gramatika? Brrr!
— Ko lai dara? Bez gramatikas neiemācīsimies pareizi rakstīt un runāt. Mūsu pirmajai literatūras stundai es paņēmu līdzi vienu no savām vismīļākajām grāmatām. To uzrakstījis cilvēks, kurš augstāk par visu pasaulē vērtējis cilvēku attiecību skaistumu, īstu, neviltotu draudzību. Tā ir Antuāna de Sent-Ekziperī pasaka «Mazais princis».
«Mēs pazistam tikai to, ko pieradinām, — sacīja lapsa. — Cilvēkiem vairs nav laika neko iepazīt. Viņi nopērk |Me tirgotāja jau visu gatavu. Bet, tā kā nav tirgotāju, kas pārdotu draugus, tad cilvēkiem vairs nav draugu. Ja tu vēlies draugu, pieradini mani. — Lūk, mans noslēpums. Tas ir ļoti vienkāršs: īsti mēs redzam tikai ar sirdi. Būtiskais nav ar acīm saredzams.
Būtiskais nav acīm saredzams, — atkārtoja mazais princis, lai neaizmirstu.»
— Kaut kāds murgojums, — Dēzija pačukstēja Svētai. — Sirdij taču nav acu. — Pamanījusi solabiedrenes acīs asaras, viņa nesaprašanā paraustīja plecus un sāka tīrīt nagus.
«Cilvēkiem ir zvaigznes, bet katram tās ir savādākas. Vieniem, kas ceļo, tās ir ceļa vadones. Citiem tās ir tikai mazas gaismiņas. Vēl citiem, zinātniekiem, tās ir problēmas. Manam biznesmenim tās bija no zelta. Tev turpretim būs zvaigznes, kādas nav nevienam… Kad tu naktī raudzīsies debesīs, tad es taču dzīvošu vienā no tām, es taču smiešos vienā no tām, un tad tev būs tā, it kā smietos visas zvaigznes. Tev tad būs zvaigznes, kas prot smieties.»
Skolotāja aizvēra grāmatu. Kabinetā brīdi valdīja klusums. Svēta sparīgi nošņauca degunu.
Zvans tarkšķošā balsī pavēstīja stundas beigas.
Skolotāja Jurjāne palika kabinetā viena.
«Es viņas pieradināšu, kā mazais princis pieradināja lapsu. Pamazām, ar pacietību. Starp meitenēm un mani tikai septiņu gadu starpība. Bet kā? Parunāt ar katru atsevišķi? Par ko? Par dzīvi, par mājas apstākļiem, par vaļaspriekiem? Neielaidīsies, vismaz sākumā ne. Pusaudži šajā vecumā kautrējas vai arī baidās kļūt smieklīgi. Daudzi slēpj sirdī savu sāpi. Dažu pametis tēvs vai, kas vēl sliktāk, māte. Citā ģimenē tēva dzērāja dēļ ķildas, kautiņi. Nozagta bērnība, sabojāti raksturi. Nav noslēpums, ka profesionāli tehniskajās skolās šādu grūti audzināmo ir vairāk nekā parastajās.
Daudzi pašreiz jūtas vientuļi. Draugi vēl nav iepazīti. Kā panākt, lai skola viņiem būtu ģimenes vietā?»
— Tikai nekādu biedrošanos un brāļošanos, — vecākie kolēģi viņu bija pamācījuši, — tad disciplīnai beigas. Nesagatavos stundas, sliņķi diedelēs bezizmēra trijniekus pelnīto divnieku vietā.
To gan nē. Nekādus kompromisus. Nekādus gājienus pret sirdsapziņu. )urāte Jurjāne domīgi paskatījās uz rakstnieku ģīmetnēm pie sienas. Andrejs Upīts, nopietns kā viņa romāni, arī kādreiz bijis skolotājs. Anna Sakse smaida, itin kā drošinādama. Mīlestības dzejniece Mirdza Ķempe. Ziedonis, acis samiedzis, kā spožā saulē skatoties. Vai viņa pratīs, spēs šos rakstniekus audzēkņiem padarīt tuvus un saprotamus?